Labdien, dāmas un kungi!
Paldies, ka atnācāt uz šo konferenci! Tās temats ir ļoti būtisks Latvijas ekonomikai, zinātnei un līdz ar to visiem iedzīvotājiem.
I
Mēs patiešām dzīvojam ļoti dinamiskā un interesantā laikmetā.
Klimata krīze, kas no mums prasa vispusīgu ekonomikas transformāciju. Tas nozīmē arī investīciju mērķtiecīgu virzīšanu šīs transformācijas īstenošanā, kas nav viegls uzdevums. Ir jāsaprot, kas notiek Eiropā un pasaulē, un attiecīgi jārīkojas. Mēs redzam, ka ar šo ir problēmas.
Ģeopolitisko notikumu iespaidā mums ir spēcīga vēlme mazināt mūsu atkarību no starptautisko piegāžu ķēdēm – saīsināt šīs piegāžu ķēdes. Mēs redzam, ka optimistiskais un naivais globālisma vilnis un skatiens uz pasaules globalizāciju vienotā ekonomikas sistēmā ir izrādījies pārāk vienkāršs. Mums ir jārūpējas par ekonomiskās drošības aspektu.
Eiropas tehnoloģiskā autonomija ir viens no jautājumiem, kas pēdējos gados tiek diskutēts Eiropā un Latvijā. Mums ir jādomā, kā panākt šo tehnoloģisko autonomiju, jo mūsu konkurētspēja būs atkarīga arī no mūsu tehnoloģiskās kapacitātes gūt panākumus it sevišķi tādās stratēģiskās jomās kā aizsardzība, mikročipi, baterijas, ūdeņradis, kosmosa pētniecība un industrija, kvantu tehnoloģijas.
II
Eiropas Komisija šajā vasarā plāno izveidot Eiropas Suverenitātes fondu, ar to domājot primāri ekonomisko suverenitāti, kas veicinātu kopēju Eiropas projektu finansēšanu stratēģisku tehnoloģiju izstrādei. Latvijai ir jābūt klātesošai īstajā mirklī, lai izmantotu šo fondu.
Kur mēs šajā visā redzam Latvijas iespējas?
Jautājums ir vienkāršs: Vai mēs gribam piedalīties jauno tehnoloģiju radīšanā, kur pasaules attīstītās valstis iet uz priekšu, vai arī mēs samierināsimies ar to, ka būsim tikai šo valstu radīto produktu patērētāji?
Mums ir jābūt skaidrai vīzijai, lai mēs būtu priekšgalā.
Mums ir jākļūst nepieciešamiem. Mums ir jābūt tādiem, bez kuriem nevar iztikt šo tehnoloģiju attīstībā.
III
Piedalīties šīs dienas diskusijā ir aicināti gan valsts, gan privātā, gan akadēmiskā sektora pārstāvji. Saruna par inovāciju pārnesi no zinātniekiem līdz galaproduktam ir iespējama tikai tad, ja šie trīs sektori ir kopā.
Šodien mūsu primārais uzdevums ir diskutēt par šo pārneses ceļu no augstskolām un pētniecības centriem uz uzņēmumiem, kas, protams, ir riskants ceļš, pilns ar izaicinājumiem.
Lai ideja izkļūtu no laboratorijas un nokļūtu līdz ražošanas līnijai, tai “jāpārlec daudz barjeru” – no koncepta pierādīšanas, tirgus pētījuma, produkta vai pakalpojuma dizaina izstrādāšanas līdz prototipam, testēšanai vai klīniskajam pētījumam, patenta pieteikumam un biznesa plānam.
Tam visam ir jānodrošina finansējums, jāatrod ražotājs un pircēji.
Visi šie posmi ir vienlīdz svarīgi. Protams, jāņem vērā arī cilvēciskais faktors.
IV
Šīs valdības primārais uzstādījums ir ekonomikas transformācija. Kādi ir šī procesa vājie posmi?
Inovāciju politikas sniegumu labi raksturo Eiropas Komisijas publicētais Eiropas Inovācijas rezultatīvo rādītāju ziņojums (European Innovation Scoreboard).
2022. gada rudenī, kad iznāca jaunākie dati, Latvija inovāciju rādītāju ziņā no 27 Eiropas Savienībā (ES) valstīm bija 24. vietā. Tas raksturo mūsu šodienas situāciju, kur atrodamies.
Domāju, ka tas mums ir par maz, kaut vai salīdzinot ar kaimiņiem. Lietuva un Igaunija ir pakāpušās uz t. s. mērenu jaunradītāju valstu grupu (Moderate Innovator), kamēr Latvija turpina būt jaunais inovators (Emerging Innovator).
Tas apliecina, ka pašlaik Eiropā Latvijai nav aktīva inovatora tēla.
Tas arī, protams, apgrūtina investīciju piesaisti Eiropas Savienības valstīm, ja viņi redz, ka mēs nespējam aktīvi akumulēt iespējamās investīcijas.
Man jāsaka, ka arī Latvijas sabiedrībā inovatora tēls nav novērtēts pietiekoši, neskatoties uz to, ka mums ir veiksmīgi uzņēmumi un izcilības zinātnēs.
Arī mūsu medijiem šie temati nešķiet tik svarīgi kā sporta jaunumi u. tml. Mums trūkst publikāciju medijos par mūsu pašu veiksmes stāstiem.
V
Par inovāciju politiku Latvijā primāri ir atbildīgas divas ministrijas – Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrija.
Galvenās valsts prioritātes, rīcības virzienus un pasākumus nosaka attiecīgi abu ministriju izstrādātās pamatnostādnes: Nacionālās Industriālās politikas nostādnes 2021.–2026. gadam un Zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam.
Mums ir arī nacionālā pētniecības un inovācijas stratēģija tautsaimniecības transformācijai uz augstāku pievienoto vērtību (Viedās specializācijas stratēģija (Research and Innovation strategy for smart specialization (RIS3)).
Šajā stratēģijā Latvija ir definējusi viedās specializācijas jomas: bioekonomiku, biomedicīnu, viedos materiālus, viedo enerģētiku, IKT, kā arī sociālās un humanitārās zinātnes.
Latvijas Zinātņu padome un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra no abu ministriju puses ir cieši iesaistītas, lai koordinētu, konsultētu un palīdzētu īstenot plānus.
VI
Un tomēr…
Mēs atpaliekam daudzos ekonomiskajos rādītājos, un pašlaik ir maz pazīmju, kas liecinātu par mūsu spējām veiksmīgi pārnest inovācijas uz tautsaimniecību.
Mums ir vairāki inovatīvu un eksportējošu uzņēmumu veiksmes stāsti. Bet tomēr lielākā daļa Latvijas uzņēmumu ir zemu tehnoloģiju kompānijas un mazi uzņēmumi, kam ir ļoti ierobežota spēja absorbēt pētniecības rezultātus.
Pēdējos gados Latvijas zinātnieki aktīvāk piedalās dažādos starptautiska mēroga sadarbības tīklos un Eiropas konsorcijos. Piemēram, esam kļuvuši par Eiropas Kosmosa Aģentūras un CERN asociēto dalībvalsti.
Tomēr joprojām liela daļa zinātnieku pēta idejas, kas nav komerciāli salāgotas ar uzņēmēju interesēm un līdz ar to arī ar galapatērētāja interesēm.
Šeit man jāsaka, ja ir runa par fundamentālajiem pētījumiem, tie ir pamats tālākajiem pētījumiem lietišķajās zinātnēs. Bet ir lietišķie pētījumi ar labiem rezultātiem, kas nenonāk līdz galarezultātam – produktam, kas tiktu pārdots, eksportēts.
Šo zinātnieku panākumi tiek vērtēti tikai pēc publikācijām un citējamības, taču, manuprāt, jābūt vēl vienam kritērijam – jauda radīt inovatīvus galaproduktus.
Piemēram, mēs tūlīt jau 20 gadu būsim Eiropas Savienībā, bet joprojām mēs nespējam ES fondu plānošanas periodus organizēt vienmērīgi pa gadiem, lai zinātnes un inovāciju procesā nav pārrāvumu.
Šeit ir problēma mūsu plānošanas sistēmā, birokrātijā un arī mazkompetentos politiķos. Nav arī motivācijas sistēmas zinātniekiem, lai viņi domātu par komerciju.
VII
Starptautiskā pieredze rāda, ka valstīs ar mazu iekšējo tirgu efektīva inovāciju pārnese bez valsts finansiālā atbalsta ir ļoti grūti iespējama.
Arī Latvijā ir salīdzinoši mazs skaits lielo uzņēmumu, kas var veidot tehnoloģiju pārneses centrus un inovācijai nepieciešamo infrastruktūru.
Arī kopējais finansējuma apjoms pētniecībai un attīstībai ir kritiski zems. Kamēr Eiropas valstis tiecas uz pētniecības un attīstības daļu 3 % no IKP, mēs tikai tiecamies uz 1,5 %.
Tādēļ es domāju, ka ir jārunā par valsts politiku šajā jomā.
VIII
Birokrātija un administratīvais slogs ir viens no jautājumiem, kur ir nepieciešama institucionalizācija. Kamēr nav institūcija, kas ar to strādā, tas ir entuziasma jautājums. Ir jābūt atbildīgai personai, kura sistēmiski skatās, kā samazināt birokrātiju. Bez birokrātijas mēs, protams, nevaram iztikt, bet tai ir jāfunkcionē labi.
IX
Kolēģi!
Ekonomikas transformācija un inovāciju pārnese ir saistīta ar risku. Un viens no mūsu birokrātijas principiem ir tāds, ka valsts necieš risku, jo risks nozīmē ne tikai izdošanos, bet arī neizdošanos.
Zinātne nevar strādāt bez riska. Neizdošanās arī ir atziņa.
Mums ir ārkārtīgi vāja risku vadība. Mēs vienkārši sakām, ka riski nedrīkst būt. Taču tos ir jāmāk vadīt, jāmāk pieņemt neveiksmes un zaudējumus, kam gan, protams, jābūt skaitliski mazāk nekā ieguvumiem. Bez neveiksmēm nevar tikt līdz ieguvumiem.
X
Šodiena mēs mēģināsim konstatēt, kuros inovāciju pārneses ķēdes posmos “zobrati” griežas vājāk. Tādēļ mums ir jāskatās uz šo inovāciju ķēdi kopumā, lai mēs nonāktu pie kopīgiem secinājumiem.
Citas alternatīvas, dārgie kolēģi, mums nav.
Paldies!
