Godātie kolēģi!
Sveicu jūs Latvijas ārlietu dienesta simtgadē kā Valsts prezidents, bet reizē arī kā jūsu kolēģis. Man pat gribētos domāt – kā savējais. Man bija tas gods kā pirmajam pēc neatkarības atgūšanas pārstāvēt Latviju Vācijā, Austrijā, Šveicē un Ungārijā. Labi atceros tā laika izaicinājumus un brīvības un atbildības sajūtu.
Taču mūsu uzdevums, lai cik sarežģīts tas būtu bijis, nekad nebija tik grūts kā Zigfrīdam Annai Meierovicam un viņa kolēģiem. Tādēļ šodien vispirms atdodam godu viņu gudrībai un drosmei, panākot Latvijas starptautisko de iure atzīšanu un ārlietu dienesta izveidošanu no nulles.
Atdodam godu visiem mūsu toreizējiem kolēģiem, kas II Pasaules kara un okupācijas laikā tika izsūtīti, cīnījušies, nepadevušies totalitārajām varām.
Atdodam godu arī mūsu diplomātiem Kārlim Zariņam, Alfrēdam Bīlmanim, Arnoldam Spekkem, Anatolam Dinbergam un visiem pārējiem, kuri padomju okupācijas gados, pat visdrūmākajos, bezcerīgākajos laikos, neatlaidīgi uzturēja Latvijas sūtniecības Londonā un Vašingtonā kā Latvijas valstiskuma reālos, taustāmos pierādījumus. Viņi ne tikai veica politisko darbu, bet arī turpināja valsts darbu – konsulārās funkcijas. Es pats vēl 70. gadu beigās sūtniecībā Vašingtonā atjaunoju savu brūno Latvijas Republikas pasi, ar kuru varēju ceļot ne vienmēr bez skaidrošanās, bet tomēr, pateicoties okupācijas neatzīšanas faktam, bija iespējams ik reizi pierādīt kaut vai robežsargiem vai muitniekiem, ka Latvijas valsts eksistē.
Es gribētu izmantot izdevību un pateikties arī tiem ārzemju latviešiem, kuri brīvprātīgi izņēma šīs Latvijas pases, un tādā veidā gan demonstratīvi apliecināja savu piederību pilsoņu kopumam, gan praktiski parādīja un atgādināja citām valstīm Latvijas de iure tālāku pastāvēšanu.
Jāatzīmē, ka Satversmes tiesa savā 2010. gada 13. maija spriedumā, ko es ieteiktu izlasīt visiem diplomātiem, atzina šo Latvijas diplomātiskā dienesta praksi okupācijas periodā, kas toreiz paplašināti contra legem interpretēja 1919. gada Pavalstniecības likumu un izsniedza Latvijas pases Latvijas pilsoņiem ārzemēs. Šāda rīcība saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu okupācijas apstākļos atbilda augstākajam valsts eksistences un saglabāšanas jeb Raison d'État principam. Toreiz, tā rīkojoties, diplomātiskais dienests rīkojās atbilstoši augstākajam principam, nezinot, vai Latvijas valsts to vēlāk atzīs vai neatzīs. Bija nepieciešami 20 gadi, kamēr Satversmes tiesa šo pilsonisko un politisko rīcību no ārlietu diplomātiskā dienesta puses atzina un attiecīgi novērtēja.
Šovakar, veroties jūsu rindās, redzu daudz jaunu, apņēmīgu, enerģisku kolēģu. Salīdzinājumā ar senajiem laikiem īpaši pamanāms ir sieviešu īpatsvars mūsdienu diplomātiskajā dienestā, bet tas attiecas uz visu mūsu valsts dienestu. Latvijas diplomātiskais dienests ir mūsdienīgs, dinamisks, bet reizē jau uzkrājis teju 30 gadu pieredzi.
Šodienas apstākļos Latvijas diplomātiskajam dienestam ir citi uzdevumi ne kā 20. gados, arī ne kā 90. gados. Šodien Latvijas diplomātiskais dienests pārstāv Latvijas intereses visā mūsdienu globalizētajā pasaulē, kas kļūst arvien sarežģītāka. Lai šādos apstākļos pārstāvētu Latviju un noturētu tās intereses, es domāju, ka ir tiešām nepieciešams tas, kā Meierovics, būdams ārlietu ministrs 1921. gadā, teica: “Te ir nepieciešams prāts.” Latvijas ārlietu dienestam tas ir dots pilnā mērā. Vairāk nekā iespējams.
Latvijas diplomātiskais dienests šodien pārstāv moderno mūsdienu Latviju arī tādā veidā, ka Latvija sevi var sākt uzskatīt vai jau uzskata par integrālu Rietumu pasaules sastāvdaļu. Latvija ir Rietumvalsts, un Latvijai ir jāuzņemas līdzatbildība gan par Eiropas Savienību, gan par attīstību pasaulē. Tieši šo līdzatbildību praktiskā politikā īsteno mūsu ārpolitiskais dienests. Par to liela pateicība ne tikai no manis, bet no visas mūsu valsts, tās pilsoņiem.
Novēlu jums arī nākamajos simt gados turpināt tiekties pēc augstiem mērķiem Latvijas ārpolitikā, pilnveidoties diplomāta praksē un godam pārstāvēt Latviju pasaulē!
Video:
