Godātais priekšsēdētāja kungs!
Cienījamie delegāciju pārstāvji!
Vispirms vēlos pateikties Lielbritānijai un Ministru prezidentam Borisam Džonsonam par aktīvo darbu gan šīs sanāksmes, gan COP26 prezidentūras darba organizēšanā.
Kopš Parīzes nolīgumā paredzēto mērķu izvirzīšanas ir pagājuši seši gadi. Ir skaidrs, ka noteiktie uzdevumi netiek pildīti kā plānots.
Laika tam nav daudz. Mums ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu temperatūras paaugstināšanos par vairāk nekā 1,5° C. Tā ir COP26 “minimālā programma”.
Arī Latvijā mēs arvien vairāk izjūtam klimata pārmaiņu sekas. Esam valsts, kurai ir 500 kilometru gara piekrastes līnija, tādēļ viens no galvenajiem riskiem, kam pievēršam pastiprinātu uzmanību, ir krasta noārdīšanās. Tāpat ar satraucošu biežumu varam vērot Eiropā notiekošās dabas katastrofas.
Lai gan Latvija rada tikai 0,02 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomiem, mēs esam apņēmības pilni pildīt Eiropas Savienības un ANO ietvaros noteiktos uzdevumus saistībā ar piesārņojuma samazināšanu.
Ir nekavējoties jāsāk darbs pie seku mazināšanas. Valstu valdībām, starptautiskajām organizācijām, valsts un privātā sektora pārstāvjiem, kā arī visiem iedzīvotājiem ir kopīgi jārisina šie jautājumi. Ikviena cilvēka ieguldījumam ir nozīme.
Mums jāpārliecina savu valstu iedzīvotāji, ka dabai nekaitīgāka saimniekošana ļaus sasniegt augstāku labklājības un drošības pakāpi. Ir jāmainās cilvēku priekšstatiem. Cilvēces nākotne ilgtermiņā ir atkarīga no tā, vai spēsim mainīt savu dzīvesveidu un padarīt saimniekošanu dabai nekaitīgu.
Bieži vien atbalsts klimata programmām paliek gan tikai vārdos. Arī Latvijā – mazāk, bet tomēr – tas ir novērojams. Mums labpatīk domāt par sevi kā tautu, kas ir “zaļa”. Tiesa, lielu daļu savas elektroenerģijas iegūstam no atjaunojamajiem energoresursiem. Gandrīz pusi valsts teritorijas klāj meži. Siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomi uz vienu iedzīvotāju ir sarukuši gandrīz par trešdaļu salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Neskatoties uz to, mēs redzam, ka centieni aktīvi mazināt atkarību no fosilajiem kurināmajiem sastopas ar jūtamu pretestību. Tādās jomās kā enerģētika, satiksme un lauksaimniecība vēl ir atliku likām darāmā.
Mums ir jākoncentrējas ne tikai uz klimata pārmaiņu bremzēšanu, bet arī pielāgošanos tām.
Pielāgošanās nes līdzi arī sociālās izmaiņas. Dažiem tas var būt sāpīgi īsā un vidējā termiņā, tādēļ ir nepieciešams kliedēt jebkādas šaubas un skepsi par klimata pārmaiņu mazināšanas aspektiem.
Lai cilvēki vieglāk pieņemtu šīs pārmaiņas, ir jārada mehānismi, kas vismaz daļēji kompensē klimata pārmaiņu pretpasākumu radītās negatīvās sekas. Tikpat svarīgi ir panākt, ka šādu mehānismu darbībai ir visi nepieciešamie resursi.
Dialogam starp zinātniekiem un uzņēmējiem jākļūst ciešākam jau šodien. Līdzsvarota attīstība nav iedomājama bez papildu līdzekļu ieguldīšanas videi draudzīgās tehnoloģijās.
Strādājot pie COP26 secinājumiem jebkurā no jomām, ir jātiecas uz to, lai tautsaimniecisko sistēmu ekoloģiskie aspekti būtu balstīti nepārprotamos noteikumos, kas veicina to ievērošanu. It īpaši attiecībā uz atklātību un tirgus funkcionēšanu.
Ir laiks pāriet no skaļiem paziņojumiem uz pavisam skaidriem darbiem. Kā šī pāreja notiks praksē? Kas to apmaksās? Kam ir jāuzņemas lielākā darba daļa?
Godātais priekšsēdētāja kungs!
Kā Jūs pareizi norādījāt, mēs nevaram to nedarīt.
Uz to mūs skaļi un skaidri aicina daudzi, it īpaši jaunieši. Viņi uztver klimata pārmaiņas kā tiešu draudu savai pastāvēšanai, un viņiem ir tiesības prasīt no mums daudz aktīvāku rīcību. Es kā Latvijas Valsts prezidents esmu gatavs darīt visu, kas būs manos spēkos.
Paldies!
