Godātie 14. Saeimas deputāti!
Dāmas un kungi!
Sveicu jūs četru gadu darba cēliena pirmajā dienā!
I
Jūsu sākat savu darbu krīžu laikā. Krievijas iebrukums Ukrainā ir lielākais drošības apdraudējums Eiropā kopš Otrā pasaules kara. Energoresursu cenu kāpums ir skāris katru Latvijas ģimeni. Covid-19 pandēmija, šķiet, ir nedaudz atkāpusies, bet ne beigusies. Pasaules ekonomika strauji palēninās. Inflācija, it īpaši Latvijā, ir desmitgadēs augstākā.
Nešaubos, jums nāksies dzēst ne vienu vien krīzes ugunsgrēku.
II
Tomēr vienlaikus krīzes pārvarēšanas laikam ir jābūt reformu laikam. Latvija atpaliek. Atpaliek Eiropā un atpaliek no Baltijas kaimiņiem.
Jums tagad priekšā būs daudz darāmā veselības politikā, sociālajā politikā, kultūras politikā un citās svarīgās jomās. Es šodien nerunāšu par katrā jomā darāmo.
Es šoreiz pievērsīšos tikai trim Latvijas valstij stratēģiski svarīgākajām jomām – izglītībai, ekonomikai un drošībai, un tad noslēgumā mūsu pašreizējai politiskajai situācijai kopumā.
III
Godātie deputāti!
Pirmā joma ir mūsu cilvēki. Izglītoti cilvēki. Cilvēki, kuri ir konkurētspējīgi pasaulē, un kuri izjūt savu piederību Latvijai, latviešu valodai un kultūrai.
Jo tikai latviskums padara mūsu valsti vienreizēju pasaules valstu vidū.
Palīdzēt veidoties šādam cilvēkam ir visas Latvijas izglītības sistēmas uzdevums, sākot ar bērnudārzu, skolu, augstskolu un beidzot ar vēl radāmo mūžizglītības sistēmu.
Jau 30 gadus izglītība un zinātne kā prioritāte pārceļo no vienām partiju priekšvēlēšanu programmām uz nākamajām. Bet vezums uz priekšu kust grīļīgi un lēni.
Jums, dārgie deputāti, tagad ir iespēja padarīt šo saukli par realitāti, vienreiz ķeroties šim jautājumam klāt pa īstam.
IV
No 2025. gada visiem bērniem jāmācās skolā vienotā valsts valodā. Šis lēmums pēc 30 gadu ilgas un gļēvas izvairīšanās tagad beidzot ir pieņemts. Un es domāju, ka vēsturnieki, atskatoties uz 13. Saeimas darbu, noteikti teiks, ka no ilgtspējības viedokļa, šis bija svarīgākais 13. Saeimas lēmums. Taču trūkst latviešu valodas skolotāju. Tāpat trūkst STEM jeb dabaszinātņu priekšmetu skolotāju.
Šeit nepieciešama ātra valsts iesaistīšanās. Skaidri kritēriji un termiņi skolu tīkla sakārtošanai. Īpašs atbalsts studentiem disciplīnās, kurās trūkst skolotāju. Piemaksas skolotājiem jomās, kurās ir apdraudēta kvalitatīva izglītība. It sevišķi tas attiecas uz latviešu valodas un dabaszinātņu priekšmetu skolotājiem.
Jau zināmu laiku darbojas kompetencēs balstītā izglītības sistēma. Tagad ir pienācis laiks izvērtēt līdzšinējo pieredzi. Uzskatu, ka katram jaunam cilvēkam, kurš beidzis vidusskolu Latvijā, obligāti ir jābūt pamatzināšanām gan kādā no eksaktajiem priekšmetiem, gan Latvijas un pasaules vēsturē, gan pilsoniskajās prasmēs.
Tāpat skolās jānodrošina, ka kā otro svešvalodu pēc angļu valodas bērni apgūst kādu no Eiropas Savienības valodām. Līdz šim kā otrā svešvaloda vairumā skolu tiek piedāvāta krievu valoda. Taču mūsu piederības telpa ir Eiropa, nevis Krievija. Par to ir jāgādā nākamajam izglītības ministram.
V
Latvijas ilgtspējīga attīstība var balstīties vienīgi zinātnē, pētniecībā, tehnoloģijās, inovācijās un attiecīgi kvalitatīvā augstākajā izglītībā. Kolēģi, mums nav citu resursu, kā tikai izglītoti cilvēki.
Nav pareizs apgalvojums, ka valsts konkurētspējīgu zinātni un izglītību var “atļauties” tikai tad, kad ir sasniegts zināms labklājības līmenis. Tieši otrādi – zinātne un izglītība ir pamats valsts labklājībai.
Taču skats uz šo jomu sagādā gaužu vilšanos. Patlaban Latvija velta zinātnei un pētniecībai tikai 0.7 % no IKP, kamēr ES vidējais rādītājs ir 2.2 %. Tātad tikai viena trešā daļa, kolēģi!
Tādēļ ir jāparedz, ka nākamajos četros gados zinātnes un pētniecības finansējums palielināsies līdz 1.5% no IKP. Pa to laiku, protams, arī ES vidējais rādītājs jau būs pieaudzis līdz 3 %, un mēs pēc četriem gadiem, ja tas tiktu īstenots, būtu sasnieguši tikai pusi no Eiropas vidējā, nevis to tām valstīm, kas Eiropā ir priekšgalā. Jūs redzat to atpalicību, kur mēs patlaban atrodamies. Tomēr šī puse no Eiropas vidējā līmeņa būs labāk kā pašreizējā trešdaļa.
Taču galvenais – ir jābūt koncepcijai, kas atspoguļojas valdības deklarācijā, kas konkrēti tiks darīts, lai nākamajos četros gados panāktu būtisku izglītības un zinātnes sektora izrāvienu. Es apzināti sāku ar izglītības, zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju jomu, jo tās ir tās jomas, kas varētu nodrošināt Latvijas izrāvienu un ilgtspējīgu attīstību.
VI
Pie izglītības, zinātnes un tehnoloģiju jomas pieder arī digitalizācija. Tai ir pieejami lieli Eiropas līdzekļi. Mēs līdz šim nespējam tos pilnvērtīgi izmantot.
Mums ir atsevišķi izcili jaunuzņēmumi, kuru programmas un produkti tiek izplatīti visā pasaulē. Taču kopumā sabiedrības digitālās prasmes ir zem ES vidējā līmeņa. Tās steidzami ir jāattīsta. Beidzot arī jāievieš programma “Dators ikvienam bērnam”.
Valsts pārvalde ir diezgan labi digitalizēta. Taču tā nav sasaistīta vienotā digitālā sistēmā. Digitālais dizains, kas nav estētikas, bet gan pieejamības jautājums, parasti ir vājš. Tās pilnais potenciāls netiek izmantots.
Vienlaikus atgādināšu, ka digitalizācija nedrīkst kļūt par fetišu vai naudas apguves avotu. Digitalizācijai katrā konkrētā gadījumā ir jāved pie reāliem uzlabojumiem un līdzekļu ietaupījuma.
Tas it sevišķi attiecas uz valsts pārvaldi. Tur, kur reāla komunikācija starp cilvēkiem tiek aizstāta ar automatizētu atbildi vai lēmumu pieņemšanu, cilvēks nedrīkst tikt atstāts strupceļā, kur viņš ar savu jautājumu netiek tālāk vai netiek pie rezultāta. Tas, dārgie deputāti, ir tiesiskas valsts un līdz ar to Satversmes jautājums.
Tāpat digitalizācija nedrīkst novest pie privātuma vēl tālākas erozijas. Tā nedrīkst novest pie vēl intensīvākas cilvēku digitālās novērošanas un kontroles.
Par šīm blaknēm pasaulē jau tiek diskutēts. Un tieši Latvija, kā viena no pirmajām valstīm, kurai ir zināma apziņa digitālajā jomā, varētu attīstīt tādu inteliģentas digitalizācijas politiku, kas no vienas puses, atbrīvo visu ar digitalizāciju saistīto uzlabojumu potenciālu, bet, no otras puses, pasargā cilvēku, viņa privātumu, viņa brīvību un nepakļauj viņa domāšanu un rīcību automātisku programmu un manipulāciju diktātam. Šāds varētu būt ambiciozs Latvijas inteliģentās digitalizācijas politikas uzstādījums.
Un ir skaidrs, ka jaunajā valdībā, tāpat kā praktiski visur Eiropā, ir jābūt par digitalizācijas politiku atbildīgam valdības loceklim, kam šāda politika jāizstrādā un jāievieš.
VII
Otrā stratēģiskā joma ir ekonomika. Šeit galvenie uzdevumi ir skaidri, un nākamajai koalīcijai ir tikai jāvienojas, kā tos vislabāk īstenot.
Pirmais aktuālais uzdevums, protams, ir enerģijas nodrošinājums. Šeit valdība jau daudz ir darījusi. Bet šīs ziemas izaicinājumi vēl tikai priekšā – gan tas, kā fiziski nodrošināt nepieciešamo gāzes daudzumu, gan tas, kā palīdzēt mājsaimniecībām, uzņēmumiem un publiskajām institūcijām tikt galā ar augstajām enerģijas cenām. Ļoti iespējams, šeit būs nepieciešami vēl papildu resursi. Bet ļoti labi, ka sistēma šādai palīdzībai jau ir izstrādāta.
Enerģijas nodrošinājums un neatkarība ir skatāma kopsakarā ar pāreju uz atjaunīgajiem energoresursiem.
VIII
Gribu uzsvērt, ka Eiropas Zaļā kursa mērķis ir gan samazināt līdzšinējās ekonomikas postošo ietekmi uz klimatu un vidi, gan transformēt ekonomiku, kurai nākotnē jābalstās uz tīrām vai tīrākām tehnoloģijām un izglītotiem cilvēkiem.
Tas nepieciešams, lai paaugstinātu eiropiešu labklājību. Bet tas nepieciešams arī lai stiprinātu Eiropas autonomiju, Eiropas suverenitāti pasaulē, it sevišķi neatkarību no autoritāriem konkurentiem un autoritāriem varas centriem.
Šai zaļajai transformācijai Eiropas Savienība ir atvēlējusi lielus līdzekļus. Zaļais kurss ir Latvijas interesēs. Tas piedāvā pietiekoši daudz iespēju, to pielāgot mūsu specifiskajai situācijai un mūsu, Latvijas vajadzībām.
Mūsu vitālās interesēs ir nevis līdz pēdējam izmisīgi pretoties šai transformācijai, bet tieši otrādi, būt tās priekšgalā. Priekšgalā Eiropai, jo patlaban visi ir vienādās starta pozīcijās. Un mēs varam būt priekšgalā, ja mēs to gribam un spējam mērķi pārvērst konkrētā politikā. Tādā veidā mēs iegūsim mums nepieciešamo ekonomikas paātrinājumu.
Tādēļ būtu tikai saprātīgi, ka šī pirmā svarīguma līmeņa politika būtu koncentrēta atsevišķā ministrijā, kurā vienkopus tiktu apvienotas patlaban pa dažādām ministrijām izmētātās pārvaldes struktūrvienības, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem.
Tas, protams, nenozīmē valsts kopējā ierēdņu skaita palielināšanu, kas mums ir ap 4000, bet gan izpildvaras pārstrukturēšanu tā, ka tā var mērķtiecīgāk un efektīvāk veikt savus uzdevumus.
Mums ir vajadzīga skaidra, konceptuāla enerģētikas, vides un klimata politika Zaļā kursa ietvaros, kam jābūt nākamās valdības prioritātei.
IX
Tāpat arī darbaspēka prasmju paaugstināšanas un pārkvalifikācijas joma ir vāji pārvaldīta. Es vēlreiz atkārtoju par izglītotiem cilvēkiem kā pamatu mūsu ekonomikai un valsts ilgtspējai.
Mums nav koordinācijas starp valsts attīstības plāniem un darbaspēka politiku. Nav politiskas atbildības par gala rezultātu.
Latvijai nepieciešami darbinieki digitālajai, inovatīvajai, zaļajai ekonomikai. Tas nav labklājības, bet gan ekonomikas politikas uzdevums.
Tas ir saistīts arī ar demogrāfijas, ģimenes un bērnu politiku. Mēs nevaram turpmāk no šī jautājuma izvairīties.
Turklāt uzskatu, ka imigrācija no trešajām valstīm nav risinājums. Tā būtu pieļaujama, lai atsevišķos gadījumos piesaistītu augsti kvalificētus darbiniekus, piemēram, zinātniekus, inženierus.
Mūsu ekonomika ir jābalsta uz mūsu pašu cilvēkiem. Taču vairāk jāveicina latviešu remigrācija.
Tādēļ jaunajā valdībā nepieciešama konceptuāla, vienota un integrēta demogrāfijas, ģimenes un bērnu politika un par to atbildīgs konkrēts valdības loceklis.
X
Godātie deputāti!
Tagad par drošību.
Mūsu valsts drošībai jābalstās trīs pīlāros. Pirmkārt, tā ir drošība pret ārējiem apdraudējumiem. Otrkārt, iekšējā drošība. Treškārt, civilā aizsardzība.
Atbilde uz Krievijas imperiālistisko karu pret Ukrainu ir jauna NATO drošības stratēģija, kas tika pieņemta šī gada jūnijā Madridē. Sadarbībā ar Kanādu NATO spēki Latvijā palielināsies līdz daudznacionālas brigādes līmenim.
Mūsu Nacionālie bruņotie spēki kopš 2014. gada ir nostiprināti priekšzīmīgi. Varu apliecināt, ka NATO līmenī mūsu karavīru kvalifikācija tiek vērtēta ļoti augstu.
Tagad mums ir jāpadara atlikusī darba daļa – nepieciešams palielināt Nacionālo bruņoto spēku kaujas spējas. Tāpēc es aicinu Saeimu iespējami ātri pieņemt Valsts aizsardzības dienesta likumu, lai pirmais iesaukums varētu īstenoties jau nākamajā vasarā.
XI
Mūsu valsts ārējā drošība ir atkarīga no Latvijas iesaistes NATO un Eiropas Savienībā. Tādēļ ir svarīga Latvijas ārpolitiskā ietekme Eiropā un pasaulē.
Pateicoties arī Latvijas mērķtiecīgajai ārpolitikai, kopš kara sākuma Eiropas politikas gravitācijas centrs ir pārvirzījies uz Baltijas un Polijas pusi. Šī ietekme ir jānostiprina.
2025. gadā Latvija kandidēs uz vietu ANO Drošības padomē. Par mums jānobalso 129 no 193 ANO dalībvalstīm. Par to ir jācīnās, ir jāstrādā nākamajos divos gados, lai mēs iegūtu 2/3 no šo valstu balsīm, no kurām ievērojama daļa vispār nezina par Latviju. Šeit ārpolitikai ir milzīgs uzdevums, un tādēļ ir nepieciešama diplomātiska dienesta kapacitātes stiprināšana.
Arī jaunās valdības locekļiem un Saeimas deputātiem būs jābūt spējīgiem sakarīgi argumentēt starptautiskos un Eiropas forumos. Sakarīgi izteikt Latvijas viedokli tā, lai otra puse saprot un lai mūsu ietekme palielinātos nevis ar mazjēdzīgiem izteicieniem samazinātos. Provinciālisms šeit var būt bīstams mūsu drošībai.
XII
Mūsu aizsardzība pret ārējiem apdraudējumiem ir labā līmenī. Tas ir rezultāts konsekventai politikai un atbilstošam finansējumam.
Taču Latvijas drošība sākas jau pie valsts robežas. Bet tā joprojām atbilstoši nav nostiprināta. Policijā trūkst ceturtā daļa darbinieku. Infrastruktūra ir nolaista. Visiem iekšlietu dienestiem trūkst moderna aprīkojuma, atalgojums ir neadekvāts, izglītība ir atpalikusi.
Situācijai ir kardināli jāmainās. Ja šis otrais pīlārs nefunkcionēs, tad visa drošība nebūs nodrošināta. Tādēļ nākamajai valdībai ir jāsagatavo skaidra programma ar mērķi, ka iekšējās drošības dienesti nākamajos gados sasniedz tādu pašu līmeni kā mūsu Nacionālie bruņotie spēki. Ir nepieciešama ceļa karte, lai katru gadu sekotu līdzi panāktajam un vēl darāmajam, lai sasniegtu šādu augstu līmeni, kādu ir sasnieguši Nacionālie bruņotie spēki.
Iespējams, ka toreiz, 2014. gadā, viens otrs teica, ka tas nav iespējams. Tas ir iespējams! Un tas pats ir jādara attiecībā un iekšlietu sistēmu. Tādēļ es aicinu jau pašā sākumā sagatavot šādu ceļa karti.
XIII
Pavisam aizmirsts ir Latvijas drošības trešais pīlārs – civilā aizsardzība. Līdz šim neviens to neuzskatīja par kaut ko aktuālu, kam būtu jāpievērš uzmanība. Mums pastāv sistēma, kurā daudzi piedalās, bet nav skaidras atbildības. To labi redzējām Covid-19 krīzes laikā.
Sistēma nevar būt efektīva bez centrālās koordinācijas. Es aicinu izveidot stabilu un pastāvīgu institucionālu ietvaru, kas nodrošinātu vienotu valsts līmeņa koordināciju katastrofu vai krīžu pārvaldīšanā, iesaistot pašvaldības un iedzīvotājus.
Šādam krīžu vadības centram jāatrodas Ministru prezidenta vai cita Ministru kabineta locekļa pakļautībā.
XIV
Un tagad par aktuālo politisko situāciju.
2/3 no jums ir ievēlēti pirmo reizi. Arī 13. Saeimā 2/3 deputātu bija ievēlēti pirmo reizi. Deputātu vētīšana mums ir sava veida tradīcija. Tādēļ varam droši pieņemt, ka arī nākamajā, 15. Saeimā, 2/3 būs jauni deputāti, kas nomainīs jūs.
To ir labi sev atgādināt, lai liktu šos jums dotos četrus gadus strādāt koncentrēti un atbildīgi. Lai paveiktu ko tādu, par ko 2026. gadā atskatoties, varētu teikt, ka tas valstij nācis par labu.
Patlaban izskatās, ka koalīciju veidos trīs frakcijas – Jaunā Vienotība, Apvienotais Saraksts un Nacionālā apvienība. Starp tām pastāv pietiekoši daudz kopēju programmas elementu, lai veidotu stabilu koalīciju, kas darbotos četrus gadus.
Esmu uzdevis Krišjānim Kariņam veikt konsultācijas par nākamās valdības izveidi. Tās notiek četros soļos.
XV
Pirmais solis ir sadarbības memorands, kurā būtu iezīmēti koalīcijas politikas galvenie virzieni. Patlaban sarunas par to vēl turpinās, taču, ļoti iespējams, ka tas varētu tikt parakstīts nākamajās dienās, jo ir pietiekoši daudz jomu un uzskatu, kas pārklājās un kas ir jānoformulē kopējā programmā kā pamats nākamajai koalīcijai.
XVI
Loģiski otrais solis ir vienošanās par valdības struktūru.
Uzskatu, ka līdzšinējā sklerotiskā valdības struktūra, kur katra ministrija izolēti kā viduslaiku feodāls lēnis īsteno savu politiku, neskatoties, ko citas ministrijas dara, un bez attiecīgas koordinācijas, ir jāreformē.
Tas nepieciešams, jo, pirmkārt, blakus klasiskajām politikas jomām kā, piemēram, ārlietas, tieslietas, aizsardzība, veselība un citām, līdzšinējā struktūra nenosedz vairākas modernai Eiropas sabiedrībai raksturīgas politikas jomas. Kamēr citas valstis šīs politikas jomas veido, mēs nespējam šīs jaunās politikas adekvāti un mērķtiecīgi veidot. Es jau vairākas no tām nosaucu.
Otrkārt, hroniski nedarbojas modernai sabiedrībai raksturīgās pārnozaru politikas. Tipiska ir digitalizācijas politika. Tas, ka ministrijas ar digitalizāciju “čabinās” katra par sevi, nozīmē gan līdzekļu pārtēriņu, gan gala rezultātā garantē mūsu valsts digitālo atpalicību.
Un treškārt, jāņem vērā, ka šīs jomas nav uz visiem laikiem iekaltas akmenī. Tās var mainīties gan atkarībā no aktuālās politikas situācijas, gan atkarībā no valdības prioritātēm. Piemēram, enerģētikas politika, kas līdz šim bija departamenta līmenī, un viens departaments veidoja enerģētikas politiku! Tai ir jābūt absolūtai valdības pirmajai prioritātei! Citā koalīcija noteikti būtu citas prioritātes, kam būtu jāatspoguļojas arī attiecīgā valdības struktūrā.
Tādēļ valdības struktūrai modernā Eiropas parlamentārā demokrātijā ir jābūt elastīgai, piemērojoties gan vajadzībām, gan valdības prioritātēm.
Te nepieciešams arī atšķirt pirmā līmeņa, it sevišķi klasiskās politikas jomas, no otrā līmeņa politikām, kas arī ir svarīgas, bet ne tik svarīgas, lai tām būtu atsevišķa ministrija, bet tās tomēr ir jāpārvalda un tām arī ir jābūt pārstāvētām valdībā ar attiecīgu politisku amatpersonu.
Es gribu atgādināt, ka pirmskara Latvijas valdības sastādītāji bija gudrāki par līdzšinējiem, jo arī pirmskara Latvijā bija pirmā un otrā līmeņa Ministru kabineta locekļi. Un jau pirmajā valdībā 1918. gada 18. novembrī bija ministri un ministru biedri. Piemēram, iekšlietu ministram bija divi ministra biedri – katrs atbildīgs par savu jomu lielajā iekšlietu ministra portfelī. Apsardzības ministram Zālītim arī bija biedrs, tāpat arī tieslietu ministram bija biedrs Strautnieks. Jau toreiz uzskatīja, ka jānosedz pirmā un otrā līmeņa politikas. Un arī tagad, veidojot jauno koalīciju un jauno valdības struktūru, arī šis apstāklis ir jāņem vērā.
Starpcitu, ministra biedri bija ne tikai demokrātiskajā periodā, bet arī autoritārajā periodā. Piemēram, Alfrēds Bērziņš bija iekšlietu ministra biedrs un vēlāk tika paaugstināts par sabiedrisko lietu ministru.
Bet mēs runājam par demokrātisko laikmetu – tas pieder pie normālas izpratnes par to, kā darbojas valdība.
Un arguments, ka pašreizējais modelis jau ilgi ir bijis, vairs nevelk. Tieši tas, ka tā jau ilgi ir bijis, ir problēmas cēlonis. Tādēļ mums nav nekāda iemesla turpināt šīs valdības strukturālo mazspēju un pārnest to arī uz jauno valdību.
Es vēlreiz uzsveru, ka šai koalīcijai un valdībai ir jāpanāk izrāviens, lai jūs pēdējā Saeimas sēdē 2026. gadā varētu ar labu sirdsapziņu teikt: “Jā, mēs esam to sasnieguši!”
XVII
Un visbeidzot, kā ceturtais solis, nāk valdības deklarācijas sastādīšana.
Valdības deklarācijai ir jābūt visām politikas jomām nosegtām. Es runāšu par svarīgākajām bet ir jābūt nosegtām visām – sociālajai politikai, labklājībai, veselības politikai, kultūras politikai. Jābūt vienošanās par konkrētiem soļiem katrā no tām. Iespējams, tos var diferencēt laikā, kas jāizdara pirmajā, otrajā vai trešajā gadā.
Tikai tad darbs pie valdības deklarācijas parādīs, vai šī koalīcija var sākt darbu, vai ir pietiekoši daudz vienošanos par to, ko tā darīs. Un es vēlreiz atkārtoju to, ko es teicu vakar. Nevar būt tā, ka vispirms ministrs iesēžas krēslā un tad sāk domāt, ko darīs. Nē, otrādi! Vispirms ir jāzina, ko šis ministrs darīs, un tikai tad viņš var iesēsties krēslā.
Tādēļ pie valdības deklarācijas ir pamatīgi jāstrādā. Tad atklāsies, vai šī koalīcija varēs vispār sākt darbu, vai tā būs mazspējīga un drīz izgāzīsies, vai arī šī koalīcija būs solīda un izturīga, tāda, kas spēs vadīt Latviju cauri vētrainajiem ūdeņiem nākamos četrus gadus.
Tad, kad es gūšu pamatotu pārliecību, ka iespējamā koalīcija tiek galā ar savu pirmo lielo darba uzdevumu – konkrētas, saturiski jēdzīgas valdības deklarācijas sagatavošanu – es aicināšu Ministru prezidenta kandidātu sastādīt jauno valdību, un pēc tam jūs, dārgie deputāti, varēsiet lemt par uzticību tai.
XVIII
Godātie deputāti!
Es novēlu nākamajai koalīcijai darboties kā komandai, bez iekšējām greizsirdībām un bez savstarpējas bakstīšanās, vienmēr apzinoties, ka jūs darbojaties kopīgu mērķu labā, par kuriem jūs vienosieties, un ka jūs visi sabiedrības priekšā būsiet kolektīvi atbildīgi par rezultātu. Jūs nevarēsiet izcelties uz jūsu kolēģu rēķina. Vēlētājs jūs vērtēs kolektīvi.
Es novēlu opozīcijai darboties konstruktīvi, bez demagoģijas un populisma, kas ved uz nekurieni.
Es aicinu koalīciju ieklausīties un ņemt vērā konstruktīvus opozīcijas priekšlikumus.
Es aicinu jūs visus kopā nākamajos četros gados pēc labākās sirdsapziņas pildīt Satversmē ierakstīto valsts uzdevumu: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Nodrošināt Latvijas tautas un ikviena cilvēka brīvību un sekmēt labklājību.
Paldies!
