Dārgie klātesošie!
I
Šī gadsimta pirmā desmitgade ir tehnoloģiju revolūcija, jo tehnoloģijas kļuvušas pieejamas lielākajai daļai cilvēku. Neiedomājamā ātrumā ir pieaugusi tehnoloģiju kapacitāte.
Mēs esam “pārvietojuši” ievērojamu daļu no mūsu dzīves uz digitālo pasauli – gan mobilajā telefonā, gan datorā, bet sākām laikam ar mūziku un iPod. Pēdējo desmit gadu laikā esam pārgājuši arī uz dokumentu digitalizāciju, un cilvēku komunikācija ar valsts pārvaldi tiek digitalizēta.
Latvijas valsts pārvalde ir digitalizējusi salīdzinoši daudz valsts pārvaldes pakalpojumu. Līdz šim paveikto labi ilustrē fakts, ka Latvijā e-pārvaldes sniegtos pakalpojumus izmanto 85% no visiem interneta lietotājiem, kamēr Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir 64%. Šajā jomā mēs esam priekšgalā.
Vienlaikus digitalizācija notiek arī privātajā – komerciālajā – sektorā, kur tiek digitalizēti ražošanas procesi, uzņēmumu iekšējā un ārējā komunikācija. Tāpat ir attīstījusies e-komercija jeb preču un pakalpojumu iegāde internetā.
Es gribētu uzsvērt, ka plaša digitalizācija ir tikai pirmais solis ceļā uz digitālo transformāciju. Digitalizācija vēl nav digitālā transformācija.
Digitalizācijas posmā digitālie rīki tiek lietoti kā palīgrīki, lai tradicionālās komunikācijas ietvaros uzlabotu komunikācijas efektivitāti. Bet saturs un komunikācijas struktūra ir tā pati.
Mēs joprojām esam digitalizācijas posmā. Digitalizācijai ir dažādas pakāpes – augstāka un zemāka. Un mēs digitalizācijā esam sasnieguši samērā augstu pakāpi (ātrs internets, pieejamas ierīces, daudz digitalizētas informācijas).
Tomēr ir sajūta, ka neesam izmantojuši visas digitalizācijas iespējas. Tādēļ par digitalizācijas iespējām mēs runāsim šajā diskusijā. Proti, koncentrēsimies nevis uz visu digitalizācijas jomu, bet tikai uz digitalizāciju valsts sektorā.
II
Valsts sektora digitalizācijas jēga ir taupīt finanšu un dabas resursus, rast inovatīvus risinājumus. Bet galvenais, kādēļ to darām, ir padarīt cilvēka komunikāciju ar valsti vienkāršāku un ērtāku. Vai visos gadījumos tas tā ir, par to ir liela jautājuma zīme. Par to es arī runāšu.
Tātad es varu teikt, ka priekšnosacījumi digitalizācijai Latvijā ir ļoti labi. Nemērķtiecīga politika ir devusi labus rezultātus. Bet ar to vien šajā posmā nepietiks.
Pirms diviem gadiem šeit, Rīgas pilī, mēs jau vienreiz tikāmies un pārrunājām toreizējās Latvijas digitālās prioritātes. Tās bija saistītas ar Eiropas Atveseļošanās fonda finansējuma izmantošanu – šī fonda ietvaros digitālajai transformācijai bija plānots novirzīt 20% no kopējā finansējuma, t.i., apmēram 330 miljonu eiro.
2021. gada 7. jūlijā tika apstiprinātas arī digitālās transformācijas pamatnostādnes turpmākajiem septiņiem gadiem. Pamatnostādnes ir izvērsts dokuments, sarakstīts tipiskā birokrātu valodā ar tukšvārdību 200 lappušu garumā. Šajā dokumentā ir grūti saskatīt galvenos virzienus, taču es domāju, ka viss nepieciešamais tur ir iekšā. Tikai tas ir jāatrod un jāizdara secinājumi, kā to panākt.
Vienlaikus tiek plānots Eiropas struktūrfondu ieguldījums tam pašam septiņu gadu posmam, kur arī liels akcents tiek likts uz Eiropas digitālās desmitgades mērķu sasniegšanu.
Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem kopējais atbalsts no Eiropas Savienības visām digitālajām pārmaiņām Latvijā ir apmēram 1 miljards eiro. Tas ir vēl bez mūsu pašu ieguldījuma.
III
Kādai būtu jābūt valsts digitālajai politikai?
Jo sarežģītākās un jaudīgākas kļūst tehnoloģijas, jo vairāk tās aiziet savas sistēmas loģikā. Tādēļ, jo jaudīgāka un attīstītāka tehnoloģija, jo izvērstākai ir jābūt digitālajai politikai, lai ar to tiktu galā.
Digitālajai politikai ir jābūt intensīvākai, regulējošākai, “blīvākai”.
Valdībai, Saeimai, mums visiem ir pienācis laiks domāt par digitālo tehnoloģiju regulēšanu. Parastais instruments, protams, ir likumi un cita veida tiesību akti. Šeit gan jāņem vērā, ka arī juristiem ir jābūt inovatīviem. Jo tradicionāli mūsu pieņemto likumu darbība beidzas pie Lietuvas robežas, savukārt digitālās tehnoloģijas iet pāri robežām.
Šai digitālajai politikai ir jānosedz trīs galvenie virzieni. Vispirms, cilvēku pasargāšana no tehnoloģiju negatīvajām sekām. Otrkārt, nelietderīgu valsts resursu patēriņa novēršana – tātad tehnoloģijas tehnoloģiju pēc. Tā ir tipiskā inženieru, programmētāju pieeja, kuri grib iet aizvien tālāk, lai uzlabotu programmu. Bet jautājums ir, vai mums tas ir vajadzīgs? Šis izvērtēšanas moments ir jāattīsta. Un, treškārt, digitalizācijas iespēju potenciāla izmantošana.
IV
Es nedaudz paskaidrošu šos trīs virzienus.
Pirmais – cilvēku pasargāšana. Kā gandrīz visas tehnoloģijas, arī digitālās tehnoloģijas ir tipiska dual use tehnoloģija – to var izmantot labiem un sliktiem nolūkiem. Viens piemērs ir bioloģiskie ieroči. To pētniecība ir aizliegta. Šis ir viens piemērs kā valsts un sabiedrība ir izvērtējusi, ka tas ir pārāk bīstami. Tā vairs nav dual use tehnoloģija, bet tikai sliktiem nolūkiem izmantojama tehnoloģija.
Citādāk, protams, ir ar digitālajām tehnoloģijām. Tās rada labas un sliktas sekas. Pietam, šīs sekas lielākoties nav intencionālas. Tas ir – nav ar nodomu. Sliktie rezultāti un sekas rodas vēlāk kā neparedzētas blaknes.
Tie, kas nodarbojas ar socioloģiju, zina teoriju par riska sabiedrību jeb tā saucamo otro modernitāti, kurā pilnā mērā atrodamies tagad. Tās attīstības motors lielā mērā ir iepriekšējo attīstības blakņu novēršana. Ar iepriekšējām tehnoloģijām mēs esam radījuši neapzinātas blaknes. Tagad mēs radām jaunas tehnoloģijas, lai novērstu šīs blaknes. Piemēram, automašīnas, kuras izgudroja 19. gadsimtā, kad neviens nedomāja par klimatu. Tagad mēs redzam, ka ir viena “neliela” blakne, un tādēļ ieguldām ļoti daudz resursu šīs neapzinātās blaknes novēršanai.
Jebkura digitālā tehnoloģija var radīt neapzinātas blaknes. Programmētāju un inženieru uzdevums ir mēģināt tās redzēt, bet vēl vairāk tas ir politikas un sabiedrības uzdevums mēģināt saredzēt šīs blaknes, kuras mēs negribam no šīs tehnoloģijas. Tādēļ cilvēku pasargāšana no digitalizācijas negatīvajām blaknēm ir politikas uzdevums.
Daži piemēri. Viens no tiem ir plaši zināms – privātuma jautājums. Mums visiem ir zināms Satversmes 96. pants, kas definē privātumu. 96. pants tika pieņemts 1998. gadā, kad šīs digitalizācijas blaknes nebija, un tas, protams, darbojās. Bet tagad tas īsti vairs nedarbojas.
Tagad mēs esam tādā apziņas situācijā, kad tas vairs nav jautājums tikai par privātumu, bet par demokrātiju. Piemēram, nesen Latvijā bija sūdzības par interneta cenzūru Facebook. Tā, protams, nav neitrāla cenzūra. Katram cenzoram ir zināmi priekšstati par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Līdz šim šādus gadījumus izšķīra tiesa. Tā tas nav ar interneta cenzūru. Un šeit no cilvēktiesību un demokrātijas viedokļa mēs redzam regresu – cenzori cenzē sabiedrisko domu. Un tie nebūt nav Latvijas cenzori
Tad informatīvais karš vai pareizāk kognitīvais karš – manipulācijas ar cilvēka uztveri.
Es nevēlos iet dziļāk šajos jautājumos, bet pacelt tos, jo tie ir digitālās politikas objekti. Datu drošības jautājums. Un, protams, kriminālās aktivitāte, kas ir diezgan plaši zināms jautājums. Kā tās novērst ir gan tehnikas, gan politikas jautājums.
Viena interesanta doma. Ja valsts spiež cilvēku obligāti izmantot digitālās tehnoloģijas sadarbībā ar valsti un ja tur rodas kaut kāda kļūda, tad valstij par to ir jābūt atbildīgai. Iedomāsimies situāciju: daudziem jāiesniedz deklarācijas Valsts ieņēmumu dienestā, ir pienākusi pēdējā termiņa diena, un iesniegt deklarāciju nav iespējams, jo parādās kļūme mājaslapā. Vai man piemēros tiesiskās sekas, ka nav laicīgi iesniegta deklarācija? Vai man ir pierādījumi, kā mājaslapa nebija sasniedzama? Šajos jautājumos valstij ir jāgādā par iedzīvotāju drošību. Iepriekš minētajā gadījumā ir jābūt iespējai saņemt izdrukātu pierādījumu, kas norādītu, ka nepieciešamo darbību nebija iespējams veikt. Tātad riski, kas ir saistīti ar tiešsaisti un kur valsts uzliek pienākumus riskēt caur šo digitālo tiešsaisti.
Vēl viens centrālais sektors, par ko mēs šodien runāsim, ir komunikācija starp valsti un pilsoni. Šeit es gribētu piebilst par digitālo dizainu, kas arī ir Satversmes jautājums.
Satversmē noteikts, ka iedzīvotājiem ir jābūt iespējai komunicēt ar valsti un valstij ir jābūt iespējai komunicēt ar cilvēkiem. Un citam cits ir jāsaprot. Un tas jau ir intelektuālais moments.
V
Par nelietderīgu cilvēku un valsts resursu patēriņu.
Mēs jau esam daudz runājuši par datu savienojamību. Valsts rīcībā ir ļoti daudz datu, kuri nav pietiekoši savienoti. Šķiet, ka vajadzētu būt tādai loģikai, ka visi valsts iestāžu dati ir savienojami un visas valsts iestādes un ierēdņi var rīkoties ar visiem datiem. Tas, protams, nebūtu pareizi. Tādēļ uz šo pamatprincipu ir jāaudzē otrais princips – tikai tur, kur tas ir vajadzīgs un nepieciešams, un pieļaujams. Nebūtu jēdzīgi, ja, piemēram, katrs Veselības ministrijas ierēdnis varētu piekļūt Aizsardzības ministrijas visos datos. Valsts un privātpersonu interesēs ir jāuzliek šie ierobežojumi.
Par lietderību runājam jau kādus 20 gadus. Par “vienas pieturas aģentūru”. Es domāju, ja mēs sakārtotu valsts datu saimniecību, tad būtu arī diezgan vienkārši ar šo “vienas pieturas aģentūru”.
Pie potenciāla izmantošanas ļoti svarīgas ir iedzīvotāju prasmes. To uzlabošanai ir pieejamas visādas iespējas, kursi.
Tāpat pieejamība. Projektā “Dators ikvienam bērnam” konstatējām, ka ne katram bērnam ir dators. Kā mēs varam iet uz priekšu ar digitālo prasmju apguvi?
VI
Visbeidzot, digitālā pārvaldība. Es domāju, ka latviešiem ir viens komplekss. Un tas ir – mēs bieži nesaprotam, ka, lai kādu jautājumi ilgtspējīgi risinātu, ir nepieciešama attiecīga institūcija. Citādāk tas ir entuziasma jautājums, kolēģi!
Un ļoti daudzi no šiem nevar būt entuziasma jautājumi. Man bija priekšlikums par digitalizācijas valsts ministru pie VARAM, kas ir atbildīgs par visu to, par ko šodien runāsim. Es rosinātu VARAM pārsaukt par Vides aizsardzības, reģionālās attīstības un digitalizācijas ministriju.
Nesen man bija tikšanās ar Ruandas digitalizācijas ministru, kurā pārrunājām ļoti jēdzīgas, interesantas un progresīvas idejas. Ruandā digitalizācijas jautājumus risina ministrija, kas darbojas saskaņā ar digitalizācijas politiku.
VII
Viss, līdz šim teiktais, ir sīkumi, salīdzinot ar lielajiem, globālajiem jautājumiem, kas saistās ar digitalizāciju. Latvijā parasti par to nedomā. Kā jau es iepriekš teicu, pēc digitalizācijas nākamais posms ir digitālā transformācija, kur cilvēks pats piemērojas digitālajām tehnoloģijām. Uzdod digitālajām tehnoloģijām, un es nerunāju par ražošanu, bet par sabiedrisko darbību, pieņemt lēmumus.
Pagājušajā nedēļā runāju 23. Vācijas tiesnešu un prokuroru kongresā, kur viena no tēmām bija “Ciktāl tiesa drīkst izmantot digitālos rīkus?” Ir, protams, tādas programmas, kuras piedāvā tiesnesim sprieduma projektu. Tad rodas jautājums, vai ir vajadzīgs tiesnesis, vai mēs varam deleģēt tiesas spriešanu? Un līdz ar to, vai valsts pārvaldē lēmumu pieņemšanu varam deleģēt mākslīgajam intelektam?
Mums ir jābūt savai pozīcijai par lielo digitālās politikas jautājumu risināšanu nacionālā līmenī un arī Eiropas Savienības līmenī.
