Godātie klātesošie!
Paldies par uzaicinājumu piedalīties šajā kongresā! “Blockchain” ir daļa no tehniskā, digitālā progresa, un es vēlos teikt dažus vārdus kopumā par saikni starp demokrātiju un digitālajām tehnoloģijām.
Ne tik senā pagātnē – pirms gadiem 25 –, ja bija nepieciešams izveidot savu viedokli par kādu tematu – vai tās būtu starptautiskās attiecības vai zinātne, iekšpolitika, ekonomika vai jebkurš cits temats –, dzīve bija krietni vieglāka. Atkarībā no temata un valsts, ko vēlējāmies izzināt dziļāk, varēja atrast uzticamus preses izdevumus un uzticamus žurnālistus, kuri tika uzskatīti par autoritātēm. Tādēļ nebija nemaz tik grūti ātri izveidot diezgan precīzu priekšstatu pat vissarežģītākajos jautājumos vai vismaz gūt sajūtu, ka šāds priekšstats ir radies.
Pēc šādiem principiem tika organizēta sabiedriskā dzīve un veidojās sabiedrības viedoklis, kas pamatā noteica valsts nostāju, taču bieži vien arī starptautiskās sabiedrības viedokli. Reizēm uz konkrētiem notikumiem vienlaikus reaģēja plašāka starptautiskā sabiedrība.
Neskatoties uz to, vēlos ar jums dalīties savos personiskajos secinājumos par to, kā informācijas laikmetā ir mainījies sabiedrības viedokļa veidošanās process.
Kādēļ es pieminu sabiedrības viedokli un digitālās tehnoloģijas? Tādēļ, ka demokrātija balstās uz pilsoņu viedokli un kopējo sabiedrības viedokli valstī. Arī Eiropas un visas pasaules sabiedrības viedokli. Demokrātija balstās uz sabiedrības viedokli, un, kā jums zināms, digitālajām tehnoloģijām ir īpaša ietekme, un mums ir jāanalizē šī īpašā ietekme – tas, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē sabiedrisko domu, kas nozīmē, ka tehnoloģijas ietekmē demokrātiskumu un demokrātiski pieņemtos lēmumus.
Kā minēju, pirms dažām desmitgadēm bija ierasts, ka ir vispāratzītas autoritātes un neliels kanālu skaits. Preses izdevumos bija izveidojusies noteikta žurnālistu hierarhija, kas vairāk vai mazāk veidojās pēc kvalitātes principiem. Vispāratzītās autoritātes noteica to, kādas ir attiecīgās valsts politiskās aktualitātes, jo viņu viedoklis par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem tika lielā mērā ņemts vērā to iezīmēšanā. Žurnālistu pienākums, ja es varu tā vienkāršoti izteikties, žurnālistu – kvalitatīvu masu informācijas līdzekļu – uzdevums ir veidot sabiedrībai svarīgo jautājumu hierarhiju, pēc kā tālāk strādā demokrātiskās institūcijas.
Veicot to atbildīgi un konsekventi, autoritatīvu avotu teiktais nereti kļuva par pamatu pieņemtajiem politiskajiem lēmumiem un likumprojektiem, ko apstiprināja likumdevējs. Sniedzot no dažādiem aspektiem veidotu viedokli par konkrēto tematu, prese pildīja tāda kā “filtra” lomu.
Mūsdienās politiskās aktualitātes veidojas citādāk. Procesa dalībnieki nav mainījušies, tomēr ir vērojamas dažas jaunas iezīmes. Pateicoties sociālajiem tīkliem, ikvienam ir iespēja pašam piedalīties politisko aktualitāšu noteikšanā. Tas vairs nenotiek pēc kāda vispārpieņemta algoritma – daži jautājumi kļūst aktualitāti neticami ātri. Politisko aktualitāšu ietekmēšana ir kļuvusi vienkāršāka, jo ir daudz vieglāk ietekmēt atsevišķu personu viedokli.
Tas lielā mērā arī raksturo to, kā šodienas situācija atšķiras no tās, kādā bijām pirms 25 gadiem. Šeit arī redzam sekas tam, kā sabiedrība izmanto digitālās tehnoloģijas, un, protams, jūs esat pulcējušies šeit, lai tehniski risinātu tehniskus jautājumus un citus tehniskus aspektus, taču arī sabiedrībai ir jāapzinās šīs sekas un jāmeklē šo seku novēršanai politiski un tiesiski risinājumi.
Tādi sociālie tīkli kā “Facebook” dzīvo no daudzajiem klientiem un precīzas analītiskās informācijas par katru no tiem. Tiek izmantoti personalizēti līdzekļi, lai panāktu konkrētu cilvēka reakciju, kas var tālāk tikt izmantota, lai liktu cilvēkam rīkoties sev vēlamā veidā. Nepārtraukta cilvēku paradumu analizēšana ir kļuvusi par izplatītu parādību un ir uzskatāma par sava veida pastāvīgu novērošanu. Tā darbojas pēc vienkāršiem principiem.
Pieņemsim, ka ir kāds stimuls (S1), kas visos gadījumos rada noteiktu reakciju (R1). Vienīgais, kas nepieciešams, ir atrast konkrētā cilvēka gaitās šo cilvēku raksturojošas iezīmes. Jo precīzāk noteiktas būs iezīmes, jo precīzāks būs cilvēka portrets. Atcerēsimies kaut vai kā “Cambridge Analytica” izmantoja šāda tipa informāciju par svārstīgo štatu neizlēmīgajiem vēlētājiem iepriekšējo ASV prezidenta vēlēšanu laikā. Iespējams, ka tieši šādā veidā izšķīrās šo vēlēšanu gala iznākums.
Pirms apskatu nākamo iezīmi, vēlos pieminēt kādu pirms gadsimta plašu rezonansi guvušu gadījumu. Rokfelleram vecākajam bija vāja veselība. Lai neapbēdinātu viņu ar sliktām ziņām, tika nodrukāts un viņam nolasīts īpašs “The New York Times” izdevums, kurā parādījās tikai labas ziņas. Tā viņš no avīzēm neuzzināja, ka, piemēram, I Pasaules karš jau ir sācies.
Meklēt tikai savām interesēm pakārtotu informāciju ir cilvēka dabā. Dzīvot “informācijas burbulī”. Pirms 30 gadiem vai pat agrāk bija precīzi skaidrs, kurš laikraksts proponē kreisus un kurš – labējus uzskatus. Ikvienam lasītājam, izejot no saviem ieskatiem un uzskatu sistēmas, bija iespēja izvēlēties sev vēlamo informācijas avotu. Neskatoties uz to, tajos laikos tā nebija uzskatāma par slēptu ietekmēšanu. Nevienam nebija noslēpums, ka nozari pārstāvošie preses izdevumi, iespējams, operē ar tendencioziem viedokļiem.
Mūsdienās tas gan ir mainījies. Izvēloties meklēt atbildes “Google”, mēs faktiski piekrītam, ka informācija tiks atlasīta pēc diezgan neskaidriem kritērijiem. Secība, kādā parādās informācijas avoti, veidojas pēc lasītājam nezināmiem principiem. Principi ir tendenciozi, neobjektīvi, un nav pat iespējas noskaidrot, kādēļ tas tā ir.
Bieži vien neobjektivitāte nepavisam nav nejauša. Piemēram, vienkāršākais un visizplatītākais skaidrojums ir tāds, ka par informācijas ierindošanu meklēšanas rezultātos, kas parādās, ievadot konkrētus atslēgvārdus, augšgalā kāds ir samaksājis. Šāda neobjektivitāte rada zināmu risku lasītājiem vai pat visai sabiedrībai kopumā, ieskaitot politiķus. Tā ir viena no rietumu kapitālistiskās iekārtas iezīmēm – veids, kādā tirgus tiešā veidā iejaucas politiskajos procesos.
Tieši šis trūkums tiek pārmests vadošajiem sociālo tīklu veidotājiem. “Facebook”, piemēram, tiecas noteikt, kas ir un kas nav pieņemami. Ja runa ir par attēliem, kur redzams kailums, “Facebook” attieksme ir izteikti puritāniska. Savukārt pret naida kurināšanu un galēju politisko uzskatu paušanu nav tik strikta attieksmes.
Jebkurā gadījumā, līdzīgi kā jebkura cita saziņa, arī saziņa sociālajos medijos ir lielā mērā vērsta uz to, lai radītu priekšstatu. Jebkuras cilvēku starpā notiekošas sarunas mērķis ir radīt sarunu biedrā konkrētu priekšstatu, izstāstot savu izpratni par attiecīgo jautājumu. Arī es pašlaik mēģinu izdarīt to pašu. Mūsu paustie priekšstati sociālajos medijos lielā mērā saplūst ar simtiem citu priekšstatu, kas savukārt var tikt mērķtiecīgi pausti, lai atstātu iespaidu uz atsevišķiem indivīdiem. Laika gaitā kļūst neiespējami izvairīties no tiem, kuri padara vēlamā priekšstata radīšanu tikai vieglāku.
Šāda nemanāma un ilgstoša uzskatu maiņa rada nepareizu priekšstatu par apkārtējo pasauli – vācu valodā tas tiek apzīmēts kā ‘die Weltanschauung’ – agrāk iesakņojusies pārliecība zaudē savas aprises un pārtop izplūdušos priekšstatos vai pat klaji nepareizos priekšstatos par to, kā darbojas pasaule. Galarezultātā, ja zūd skaidrība par politiskajiem procesiem un viss kļūst manipulējams, mums ir pamats sākt bažīties par demokrātiskuma pozīciju zaudēšanu.
No šāda viedokļa skatoties, tehniskie līdzekļi var tikt izmantoti vēl tālejošāku mērķu sasniegšanā. Mākslīgā intelekta, it īpaši datorsistēmu, kas pūlī spēj atšķirt cilvēka seju, pilnveidē šobrīd tiek ieguldīti miljardi. Mēs visi varam nonākt nepārtrauktas novērošanas varā. Iedzīvotāju paradumi tiek rūpīgi vēroti un vērtēti, un tas notiek plašā mērogā. Piemēram, tehniski ir iespējams izveidot iedzīvotāju klasifikācijas sistēmu. Dažas autoritāras valstis jau tādu ir izveidojušas vai vēlas veidot, lai atalgotu standartiem atbilstošu uzvedību, bet negatīvas sekas iestātos tad, ja cilvēks rīkotos netipiski – pretēji sabiedrības standartiem. Par to sapņo ikviens autoritārs režīms – novienādot cilvēkus pēc viena standarta, izskaust individualitāti, kas var būt bīstama vai atšķirties no kopējā standarta.
Daži par šo tematu rakstošie speciālisti runā par ‘ciešu kapitālisma kontroli’. Ikviens pilsonis tiek novērots un tad novērtēts. Iedzīvotāji tiek dalīti kategorijās. Tas liek iedzīvotājiem šaubīties par savu iekšējo brīvības sajūtu. Atcerēsimies kaut vai ‘amerikāņu sapni’ – brīvība ir ceļš uz savu sapņu realizāciju. Jo vairāk strādā, jo vairāk sasniedz. Nepārtrauktas novērošanas apstākļos indivīdam ir jāpielāgojas vidusmēra standartiem, tas tiek pakļauts nepārtrauktai kontrolei. Tā ir tipiska uzvedības ierobežošana – laba uzvedība tiek atalgota, slikta – sodīta.
Tas var iespaidot arī sabiedrības attīstību. Izrāviens parasti notiek tad, kad kāds rīkojas citādāk, nekā rīkotos lielākā daļa sabiedrības. Pārmaiņu ierosinātāji vienmēr ir nelielas cilvēku grupas. Un par to šobrīd arī ir jautājums – vai sociālo mediju izmantošana, it īpaši nepārtraukta novērošana, lai radītu standartizētu sabiedrību, var arī kādā noteiktā veidā ietekmēt sabiedrības attīstību konkrētā veidā.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Šajā un līdzīgos kongresos mēs uzdodam jautājumu: “Ko var izdarīt ar digitālajām tehnoloģijām?” Taču, manuprāt, mums būtu jāpaplašina šis jautājums: “Kas digitālajām tehnoloģijām būtu jādara un ko tās spēj izdarīt?” Tas ir tehniskas dabas jautājums, un jūs esat speciālisti šādos jautājumos. Jūs par to visu diskutējat, taču jautājumam par to, kas digitālajām tehnoloģijām būtu jādara, ir politiski un arī juridiski aspekti. Un ne tikai IT jomas speciālistiem, bet visai sabiedrībai kopumā, demokrātiskajiem politiskajiem spēkiem ir jālemj, jārunā, jādiskutē par to, kas digitālajām tehnoloģijām ir jādara. Pēc manām domām, manis pieminēto pārmaiņu rezultātā politiķu uzmanība un sabiedrības uzmanība tiks pievērsta jautājumam, kas digitālajām tehnoloģijām būtu jādara, un domāju, ka tuvākajos gados aizsāksies diskusija, it īpaši par šiem jautājumiem. Piemēram, par mākslīgo intelektu. Nav šaubu, ka mākslīgā intelekta ienākšana, piemēram, medicīnā ir pieņemama, ja mākslīgais intelekts var dot to, ka saslimšana ar vēzi tiek atklāta jau agrīnā posmā. Taču vai mums liksies pieņemama arī visaptveroša sejas atpazīšanas datorprogrammas izmantošanu jebkurā vietā? Vai mums šķitīs pieņemami, ka tiktu izsekota mūsu pārvietošanās, atrašanās vieta? Uzskatu, ka tas ir politiska, juridiska un ētiska rakstura jautājums.
Runājot par digitālajām tehnoloģijām, domāju, ka visi piekritīs, ka digitālās tehnoloģijas maina pasauli. Taču arī sabiedrībai ir jābūt gatavai šādām pārmaiņām un jāizvērtē, vai tās, piemēram, manis jau pieminētā sejas atpazīšana un visaptveroša novērošana ir pieņemamas. Man ir jurista skatījums, jo esmu jurists, un arī tiesību zinātnei būtu jāmeklē un jārod jauni veidi, kā risināt ar tehnoloģijām saistītus jautājumus, jo līdzīgi kā tehniskās zinātnes arī tiesiskā sistēma ir jāveido tā, lai tā nezaudētu savu lomu un spētu risināt sabiedrībai aktuālus jautājumus. Piemēram, juridiskajās konferencēs šis jaunais aspekts jau tiek apspriests. Piemēram, kā es jau norādīju, viena no lielu datu masīvu veidošanas metodēm ir nepārtraukta cilvēku uzvedības novērošana, pēc kuras tiek izveidots ikviena indivīda portrets, lai uz tā pamata tālāk iespaidotu konkrētā indivīda rīcību. Mums būtu jādiskutē, arī izmantojot juridiskus jēdzienus par to, vai nevajadzētu precizēt tiesības uz personīgās dzīves neaizskaramību, lai nošķirtu divu veidu tiesības – tiesības novērot citas personas, kā arī tiesības netikt novērotam no citu puses, kas attiecas uz personīgās dzīves neaizskaramību, tiesības netikt novērotam, piemēram, ar interneta starpniecību. Cik zinu, tad arī juridiskajās aprindās tiek diskutēts par šiem jautājumiem. Turklāt mēs varam redzēt, ka politika, it īpaši tiesību akti, tiek pilnveidoti un papildināti, lai tie nepaliktu ārpus tehnoloģiju attīstības tendencēm.
Ņemot vērā, ka esam sapulcējušies blokķēžu tēmai veltītā konferencē, noslēgumā vēlos minēt kādu juridisku pilnveidojumu vai, es pat teiktu, pilnīgi nebijušu juridisku jaunievedumu – Lihtenšteinā pieņemto blokķēžu likumu, kas ir solis uz priekšu teorijas attīstībā. Jauna juridiskās sistēmas pieeja, kas līdzinās jaunām metodēm digitālo tehnoloģiju vai tehniskajā jomā kopumā un kas reglamentē blokķēžu darbību, kas iepriekš netika normatīvi kontrolēta. Blokķēžu izmantošanas praktiskie aspekti nevarēja tikt noteikti uz esošās tiesiskās sistēmas pamatiem tradicionālajā tiesiskajā sistēmā. Tas ir ļoti interesants juridisks jaunievedums, un, cik man zināms, arī citas valstis gatavojas pieņemt šādus likumus. Lihtenšteina ir pavisam neliela valsts, taču tā ir Eiropas Ekonomiskās zonas valsts, un Lihtenšteinas tiesiskajai sistēmai, kā arī jaunpieņemtajam blokķēžu likumam būs zināms iespaids, ietekme. Tie atstās sekas – es runāju par pozitīvām sekām – uz Eiropas Savienības tiesību sistēmu, jo īpaši to, kā citas Eiropas Savienības dalībvalstis rīkosies. Tas būs pamudinājums arī citām valstīm pieņemt blokķēžu darbību reglamentējošus likumus. No tālāka šī ļoti aizraujošā tiesiskās sistēmas jaunieveduma iztirzāšanas es atturēšos.
Noslēgumā vēlos pieminēt un nobeigt uzrunu ar kādu konstatāciju – digitālo tehnoloģiju tehniskais progress ir uzņēmis ārkārtīgi strauju tempu un novedis mūs situācijā, kurā jāpanāk, ka arī politika un tiesiskā sistēma pilnveidojas vismaz tikpat strauji, lai spētu aptvert jaunākos tehniskos izgudrojumus tā, kā to vēlas sabiedrība.
Liels paldies!
