Godātie Lēbera ģimenes pārstāvji!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Godātie klātesošie!
I
Šodien šeit, Rīgas pils Svētku zālē, mēs godinām profesoru Dītrihu Andreju Lēberu viņa simtajā dzimšanas dienā.
Latvija augstu vērtē profesora Lēbera veikumu Latvijas labā un vienmēr būs pateicīga par viņa uzticību savai dzimtenei.
Profesora mūžs ir spilgts apliecinājums tam, ka arī viens jurists, zinātnieks un akadēmiķis var ietekmēt vēstures gaitu un sekmēt taisnīguma atjaunošanu.
II
Tas bija ierakstīts viņa liktenī, piedzimstot neatkarīgajā Latvijā piecus gadus pēc valsts dibināšanas senatora Augusta Lēbera ģimenē, uzaugot kā Latvijas pilsonim un izvēloties turpināt tēva darbu tieslietās, savus talantus, spējas un darbus veltīt dzimtenei.
Divdesmitais gadsimts bija sarežģīts un traģisks neatkarīgajai Latvijai, mūsu tautai un arī vācbaltiešu kopienai, kurai bija piederīgs profesors Lēbers.
Molotova-Ribentropa pakts noteica viņa dzīvi: Latvijas atstāšana PSRS ietekmes zonā, vācbaltiešu piespiedu izceļošana no PSRS uz Vāciju, Latvijas pilsonības atņemšana. Tas viss nozīmēja milzīgas izmaiņas draugu un paziņu lokā un visā ierastajā dzīvē kopumā.
Garo okupācijas gadu laikā Lēbers nezaudēja ticību, ka taisnīgums uzvarēs un Latvija atkal būs brīva un neatkarīga, un darīja visu iespējamo, lai to sekmētu.
III
Profesora Lēbera lēmumu nezaudēt likteņkopību ar Latvijas valsti un tās tautu okupācijas gados apstiprināja viņa Latvijas pilsoņa pase, kuru izsniedza Latvijas sūtniecība Londonā.
Izceļojot no Latvijas 1939. gadā, vācbaltiešiem tika atņemta Latvijas pilsonība. To paredzēja Latvijas un Vācijas izceļošanas līgums, kas bija noslēgts tūlīt pēc Molotova-Ribentropa pakta. Tāds lēmums par izceļošanu bija jāpieņem arī par Lēberu ģimeni.
Pēc kara, 1954. gada 6. janvārī, Dītrihs Andrejs Lēbers vērsās Latvijas sūtniecībā Londonā, lūdzot viņu uzskatīt par Latvijas pilsoni un izsniegt viņam Latvijas pilsoņa pasi. Latvijas sūtniecība viņam 1954. gada 13. jūlijā šo pasi arī izsniedza.
Pārbaudot Lēbera sniegtās ziņas, Latvijas sūtniecība noskaidroja, ka viņš ir lojāls Latvijas valstij un ar savu darbu “izrādījis simpātiju Latvijas valsts idejai, latviešu saimei trimdā, un visam, kas saistās ar latviešu cīņu dēļ atgriešanās dzimtenē”. Tas ir citāts no Lēbera dokumentiem Latvijas sūtniecībā Londonā. Šajos dokumentos tika arī konstatēts, ka viņš runā latviešu valodā.
Sūtnis Kārlis Zariņš uzskatīja par iespējamu atjaunot Lēbera pilsoņa tiesības un izsniegt viņam Latvijas pilsoņa ārzemju pasi, kas apliecināja viņa pilsonību un tās atjaunošanu.
IV
Tomēr pagāja ļoti daudz gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, līdz Latvijas valsts patiesi spēja novērtēt šī lēmuma juridisko nozīmīgumu un atzīt pilsoņa tiesību nepārtrauktību. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 22. jūnija spriedumā tika izvērsti analizēts Lēbera gadījums un sniegta motivācija, atbilstoši valsts nepārtrauktības doktrīnai, atzīstot arī paša Lēbera pilsonību (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 22. jūnija spriedumu lietā Nr. A420341714, SKA-237/2018).
Es izsaku lielu pateicību arī Aleksim Lēberam, viņa dēlam, kurš šo procesu iniciēja. Es arī biju iesaistīts šajā procesā, rakstot ekspertīzi par to, kādēļ Lēbera pilsonības atjaunošana 1954. gadā saskanēja ar Latvijas nepārtrauktības doktrīnu. Izbrīnu rada tas, ka gan Pilsonības un migrācijas lietu departaments, gan arī pirmās divas tiesu instances to nesaskatīja. Bet rezultātā Administratīvo lietu departaments konstatēja, ka Lēbers 1939. gadā zaudēja pilsonību, 1954. gadā viņam pilsonība tika atjaunota, un līdz ar to arī viņa dēls ir Latvijas pilsoņa pēcnācējs.
Šim spriedumam ir ļoti liela nozīme Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ietvarā. Par to biju rakstījis arī “Jurista Vārdā” 2018. gadā. Atzīmēšu tos pašus trīs galvenos aspektus, kas bija minēti šajā rakstā, kādēļ šis spriedums ir ļoti būtisks Latvijai.
Pirmkārt, tas izvērš un izskaidro valsts nepārtrauktības doktrīnu kā Latvijas valststiesību stūrakmeni. Otrkārt, tas izseko Latvijas pilsonības institūta attīstības gaitai, sākot no 1919. gada, kad tika pieņemts Pavalstniecības likums, tā darbību okupācijas periodā un Latvijas pilsonības atjaunošanas peripetijām un beidzot ar jaunā Pilsonības likuma pieņemšanu. Tas šeit ir ļoti labi izvērsts un paskaidrots. Treškārt, šis spriedums parāda to, kas valststiesībās tiek atzīmēts kā raison d'etre princips. Tas nozīmē, ka visām valsts amatpersonām visos līmeņos vienmēr pirmajā vietā ir jāliek valsts kopējās intereses. Un visi likumi ir jāinterpretē tādā veidā, ka valsts intereses netiek negatīvi aizskārtas. Raison d'etre princips šeit ir ļoti labi izskaidrots. Tas parāda pat to, ka atsevišķos gadījumos ir nepieciešams interpretēt likumu contra legem. Jo raison d'etre princips ir augstāks par šo principu, kad parasti nedrīkst interpretēt likumu contra legem. Šajā gadījumā tas tika izskaidrots. Tādēļ, lai arī Latvijas sūtniecība izsniedzot šo pasi formāli nerīkojās saskaņā ar tajā laikā esošo Pavalstniecības likumu, tas ir attaisnojams no raison d'etre principa viedokļa. Es vēlreiz pateicos Aleksim Lēberam, kurš vairākus gadus gāja cauri šim procesam, lai nonāktu pie šī Latvijas valstij ļoti svarīgā sprieduma. Es pateicos arī tiesnešiem, kuri saprata šo raison d'etre principu, tā visaugstāko juridisko rangu.
V
Latvijas valsts nepārtrauktības ideja jau bija formulēta un pieteikta pirms profesora Lēbera – gan Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta paziņojumos un nostājās, gan nacionālās pretošanās kustības, visupirms jau Latvijas Centrālās Padomes konceptuālajos dokumentos. Šogad 17. martā mēs atzīmēsim arī Latvijas Centrālās Padomes dibināšanas memoranda 80. gadadienu.
Lēbera tēva kolēģi Latvijas Senātā – trimdā esošie senatori Jānis Balodis, Rūdolfs Alksnis, Pēteris Stērste, Augusts Rumpeteris, Maksis Ratermanis un Mintauts Čakste – 1948. gada 13. martā un 3. aprīlī sniedza atzinumu par to, ka Latvija kā neatkarīga valsts juridiski turpina pastāvēt un prettiesiskā okupācija nav izbeigusi Latvijas valstiskumu. Atzinums balstīts tieši valsts nepārtrauktības doktrīnā.
Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīna faktiski tika iedibināta jau 1940. gadā ar ASV paziņojumu, kurā tā neatzīst valsts okupāciju.
Tomēr tie bija divi vācbaltu profesori, kuri nepārtrauktības un prettiesiskās okupācijas neatzīšanas doktrīnu izstrādājuši un pamatojuši zinātniski. Pirmais ir Igaunijas izcelsmes vācbaltu profesors Boriss Meisners, pie kura es arī strādāju tāpat kā vēlāk pie profesora Lēbera. B. Meisners 1956. gadā izdeva grāmatu “Baltijas valstis, Padomju Savienība un starptautiskās tiesības”, kurā viņš analizēja prettiesiskās okupācijas neatzīšanas doktrīnu un sniedza tai pamatojumu, kas darbojas vēl līdz šodienai. Faktiski jauns pamatojums tika izvērsts tikai vēlāk. Viens no izvērsumiem ir profesores Inetas Ziemeles darbā, kas tika izdots 2000.-šo gadu sākumā. Profesora Meisnera darbu dažādos rakstos turpināja profesors Lēbers.
Abu profesoru, tiesībzinātnieku darba rezultātā tiek balstīts nepārtrauktības doktrīnas juridiskais un zinātniskais pamatojums. Ar to tika radīts precedents starptautiskajās tiesībās, kam ir daudz plašāka nozīmē, ne tikai attiecībā uz Baltijas valstīm.
Kā vienu no vairākām nozīmēm es varētu minēt 1975. gadā notikušo Rietumsahāras okupāciju – lielākā daļa valstu tad neatzina prettiesisko okupāciju. Arī Timoras gadījums, kad 1975. gadā Indonēzija okupēja Timoru. Šis gadījums ir interesants ar to, ka, līdzīgi kā Baltijas valstu gadījumā, šī prettiesiskā okupācija tika izbeigta. Tātad Baltija tika okupēta 1940. gadā, un 1990.-1991. gadā okupācija tika izbeigta. Timora tika okupēta 1975. gadā, un 2001. gadā Indonēzija pārtrauca okupāciju arī pateicoties doktrīnai, kas nosaka, ka neviena vai gandrīz neviena valsts neatzīst šāda veida okupāciju. Ir arī vairāki citi gadījumi, bet starptautisko tiesību precedents tika radīts Baltijas valstīs un to juridiski pamatoja profesors Meisners un profersors Lēbers.
VI
Šodien konferencē klātesošais Igaunijas kolēģis profesors Pēters Jervelaids droši vien labi atceras profesora Lēbera uzstāšanos zinātniskajās konferencēs Tallinā 1988. un 1989. gadā, kad viņš pirmo reizi runāja par Molotova-Ribentropa paktu un parādīja faksimilus no federālā arhīva, kas toreiz Padomju Savienībā bija liels sprādziens. Līdz tam par tiem tika noklusēts, tie tika uzskatīti par nepatiesiem.
Bet profesors Lēbers uzdrošinājās un šos dokumentus ieveda Igaunijā. Tas, protams, radīja lielu rezonansi Padomju Savienībā kopumā. Beigu beigās 1989. gadā Padomju Savienības Tautas deputātu kongress arī atzina, ka eksistē šis pakts un ka tas ir prettiesisks.
Starp citu, es toreiz strādāju Vācijas Bundestāgā un rakstīju ekspertīzi par to, vai Vācijai ir jāanulē Molotova-Ribentropa pakts pēc tam, kad tas bija kļuvis par lielu un starptautisku notikumu. Mans atzinums bija, ka nevajag anulēt, jo tas no paša sākuma bija prettiesisks.
Man jāsaka, ka šī epizode par Molotova-Ribetropa paktu un profesora Lēbera lomu šī pakta seku novēršanā, ir ārkārtīgi liela. Paldies, protams, arī Igaunijas kolēģiem par drosmi uzaicināt viņu un ļaut viņam to teikt.
VII
Profesors Lēbers bija cilvēks, kurš sasaistīja starpkaru Latvijas tiesisko sistēmu ar mūsdienu Latvijas tiesisko sistēmu, kuru mēs šeit veidojām pēc neatkarības atjaunošanas.
Kā senatora Lēbera dēlam trimdā viņam bija ciešs un draudzīgs kontakts ar trimdas latviešu juristu kopienu. Šajā ziņā dziļi simboliska ir viņa kopdarbība ar beidzamo aktīvo Latvijas Senāta senatoru Augustu Rumpeteri, kurš aizsaulē devās 1978. gada 13. martā.
Senators Rumpeteris līdzdarbojās profesora Lēbera sagatavotā memoranda par Baltijas valstu jautājumu redakcionālā slīpēšanā, kuru Pasaules brīvo latviešu apvienība 1975. gadā iesniedza Eiropas drošības un sadarbības konferences Helsinkos dalībvalstīm.
Tas bija juridiski perfekti sagatavots dokuments, kurā okupēto Baltijas valstu viedoklis vēlreiz stingri un argumentēti izskanēja starptautiskajā arēnā. To savā politiskajā paziņojumā norādīja vairākas delegācijas, it sevišķi ASV delegācija.
Es citēšu šī memoranda noslēguma paragrāfu: “Nacionālā neatkarība izriet no visu nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos, un tai jāattiecas arī uz trīs Baltijas valstīm – Igauniju, Latviju un Lietuvu. Tā kā šīm valstīm tika atņemta politiskā neatkarība, šai konferencei ir jāpieņem lēmums, ka to tiesībām uz neatkarību un brīvību ir jātiek atjaunotām.”
Savukārt desmit gadus vēlāk – 1985. gadā – profesors Lēbers sagatavoja Pasaules Brīvo latviešu apvienības apsūdzības dokumentu Starptautiskajā Baltijas tribunālā Kopenhāgenā.
VIII
Pēc senatora Rumpetera došanās aizsaulē profesors Lēbers turpināja un attīstīja viņa sākto Latvijas Senāta mantojuma apzināšanu un popularizēšanu.
Domāju, teju ikvienam no klātesošajiem juristiem pirmā iepazīšanās ar Latvijas Senāta judikatūru bija profesora Lēbera sagatavotie biezie Senāta spriedumu krājumi ar bagātīgi izvērstiem rādītājiem, kas atviegloja orientēšanos tajos.
Viņš arī bija pārliecināts, ka šiem pirmskara Senāta spriedumiem nav tikai vēsturiska vērtība. Kad viņš sāka runāt, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas tiesas un īpaši Augstākā tiesa varētu atsaukties uz pirmskara Senāta spriedumiem, daudziem tas šķita neiespējami vai neticami. Tomēr šobrīd mēs samērā bieži Satversmes tiesas un mūsdienu Senāta spriedumos varam atrast atsauces uz pirmskara Senāta judikatūru. Tas nozīmē, ka Latvijas tiesību zinātnē ir savs vēsturiskais dziļums.
Kolēģim Mārim Vainovskim savulaik bija labs pētījums par šo jautājumu, uzrādot konkrētus piemērus, kad mūsdienās noderējusi atsauce uz pirmskara Senāta judikatūru. Tas parāda un stiprina mūsu tiesiskās sistēmas nepārtrauktību un kontinuitāti.
Kā senatora Lēbera dēls viņš neatkarību atguvušajā dzimtenē pārveda Latvijas Senāta mantojumu un vērtības. Man ir patiess prieks, ka šis viņa nesavtīgais devums guva atsaucību un atbalstu Augstākajā tiesā, un izvērtās laba sadarbība starp profesoru Lēberu un tālaika Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu.
Mūsu Augstākā tiesa, Senāts turpina starpkaru Latvijas Senāta tradīcijas un vērtības, un tajā liels ir profesora Lēbera devums.
IX
Profesors Lēbers sekmēja ne vien Senāta judikatūras pārņemšanu, bet arī likumu atjaunošanu. Viens no lielākajiem viņa sasniegumiem ir starpkaru perioda lielās kodifikācijas – Civilllikuma – atgriešana Latvijai un tās tiesībnieku kopienai. Tur arī liela nozīme ir profesoram Vēberam no Latvijas Universitātes,
Bet man jāsaka, ka pirmo reizi par to runāja 1990. gada Pasaules latviešu juristu kongresā, kurā gandrīz visi dalībnieki izteicās skeptiski par priekšlikumu atjaunot Civillikumu.
Šeit mēs redzam, ka profesors Lēbers arī lielā mērā ir ietekmējis Latvijas tiesību sistēmas transformāciju no Padomju Savienības tiesību sistēmas uz Rietumu tiesību sistēmu, uz kontinentālo Eiropas tiesību sistēmu, norādot uz to, ka mēs vienmēr esam bijuši šajā sistēmā – mums tikai tas bija jāapzinās.
X
Profesora Lēbera pienesums sniedzas ārpus tiesību vēstures arī vairākos citos juridiskos aspektos.
Pirmkārt, es gribētu minēt to, ka profesors Lēbers pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas ieviesa “klibojošās kontinuitātes” jēdzienu. Proti, principā kontinuitāte, bet diemžēl valsts ne vienmēr to konsekventi ievēro. It sevišķi 90.-tajos gados bija virkne gadījumu, kad šī nepārtrauktības doktrīna netika konsekventi ievērota. Tikai ar Satversmes tiesas 2010. gada maija spriedumu un arī ar šo spriedumu Augstākā tiesa panāca to, ka nepārtrauktības doktrīna ir patiešām ne tikai formāls, bet arī faktisks Latvijas valststiesību stūrakmens. Tāpēc viņš tolaik runāja par “klibojošo kontinuitāti”, kas nozīmē – principā jā, bet dažreiz mēs darām citādāk. Es teiktu, ka tas ir arī pretrunā ar Satversmi, un arī viņš uz to norādīja.
Otrkārt, profesors Lēbers Latvijas Universitātē kā pirmais nolasīja Eiropas tiesību kursu un sekmēja Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu tulkošanu latviešu valodā. Ja nemaldos, kolēģis Lauris Liepa kā students bija viens no šo līgumu tulkotājiem. Viņš bija Eiropas integrācijas idejas atbalstītājs un redzēja Baltijas valstu vietu vienotā Eiropas Savienībā.
Treškārt, viņš bija Satversmes un tajā noteiktās parlamentārās demokrātijas konsekvents piekritējs. Viņš uzskatīja, ka parlamentārā demokrātija ir nacionālās tiesību sistēmas kontinuitātes sastāvdaļa un tā sekmēja atbilstošas tiesību kultūras veidošanos. Kad es kā tieslietu ministrs ierosināju Satversmes komentāru sagatavošanu un izdošanu, viņš sagatavoja sev uzticētās nodaļas – par Ministru kabineta noteikumiem Satversmē – komentāru un tas toreiz arī tika izdots. Tas bija pirmais Satversmes komentārs vispār, kas tika izdots pēc Satversmes pieņemšanas
XI
Profesors Lēbers runāja un rakstīja arī par Latvijas vēstures īpaši sarežģītajām lappusēm, par jautājumiem, kuros vēl nepieciešams tālāks izvērtējums. Te daudzviet mums vēl būs jāatgriežas pie profesora Lēbera domām un ieteikumiem.
Pirmkārt, vācbaltiešu kopienas zaudēšana Molotova-Ribentropa pakta rezultātā.
Šajā sakarā es vēlētos pateikties gan Mencendorfa namam, gan latviešu-vācbaltiešu biedrībai un kultūras centram “Domus Rigensis” par latviešu-vācbaltiešu kopienas uzturēšanu.
Pateicos arī Vācijas Federatīvas republikas Vācbaltiešu apvienībai (Deutsch-Baltische Gesellschaft), kas pēc Otrā pasaules kara apvienoja no Latvijas un Igaunijas izraidītos vācbaltiešus un turpina vācbaltiešu kulturālā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu.
Otrkārt, es gribētu minēt profesora Lēbera domas par 1934. gada 15. maija apvērsumu. Viņš bija ļoti skarbs un tiešs šajā sakarā. Viņš uzskatīja, ka tas bija antikonstitucionāls un ka mums ir nepieciešams sniegt juridisku novērtējumu šim antikonstitucionālajam apvērsumam
Treškārt, viņš arī bija diezgan skeptisks par Kārļa Ulmaņa personības lomu un ietekmi uz valsts neatkarības zaudēšanu 1939.-1940. gadā.
Mēs redzam, ka profesora Lēbera domas un darbi nav piederīgi tikai pagātnei. Tajos ir idejas un pamudinājumi mums visiem, kas aktuāli tieši šodienai. Laika gaitā tas, ko viņš toreiz teica, ir apstiprinājies.
XII
Šajā brīdī es samazināšu šo juridisko daļu un pāriešu pie dažām personīgām piezīmēm.
Vispirms es gribētu teikt, ka man bija tas gods un iespēja strādāt kopā ar profesoru Lēberu – es biju viņa zinātniskais referents no 1984. gada līdz 1986. gadam Ķīles Universitātes juridiskās fakultātes Sociālistisko valstu sabiedrības, politikas un tiesību pētniecības institūtā.
Šo institūtu dibināja otrs mans pieminētais profesors Meisners 1960. gadā. Vēlāk, kad profesors Meisners dibināja citu institūtu, profesors Lēbers pārņēma šī institūta vadību Ķīlēs Universitātē.
Kad es tur strādāju kopā ar profesoru Lēberu, mēs rīkojām tam laikam neparasti plašas starptautiskas konferences. It sevišķi ar ASV un citu ārpus Eiropas zinātnieku līdzdalību.
Es varu minēt divas šādas konferences. Viena ir “Ruling Communist Parties Under Law”, pēc kuras iznāca krājums. Un otra bija par reģionālismu Padomju Savienībā, kur parādījās jau 1984. gadā tādas zināmas, minimālas plaisiņas padomju monolītajā sistēmā. It sevišķi par reģionālismu Baltijas telpā.
Profesors Lēbers šajā laikā pildīja arī juridiskās fakultātes dekāna pienākumus. Savukārt es izdevu juridiskās fakultātes mēnešrakstu, kurā mēs aprakstījām visu, kas notiek juridiskajā fakultātē gan no zinātniskā, gan no sadzīviskā viedokļa.
Man jāatzīst vēlreiz, ka profesora Meisnera un profesora Lēbera sadarbība bija ļoti auglīga. Varētu teikt, ka viņi abi bija tie, kas toreiz veidoja Vācijas politisko un tiesisko domu par Padomju Savienību un sociālistisko sistēmu.
Vēlāk es strādāju pie profesora Meisnera Getingenā Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā, kur, starp citu, nodarbojās arī ar Vācijas apvienošanas jautājumiem.
Vēl dažas piezīmes.
Viņš bija mans priekšnieks, un mēs ļoti labi sapratāmies. Profesoram Lēberam piemita tāda īpašība, kuru es ceru, ka esmu pārņēmis. Proti, taupīt laiku, nerunāt lieki. Piemēram, kad mēs no rīta satikāmies, katrs nācām ar savu zīmīti ar astoņiem jautājumiem. Tad mēs šos jautājumus operatīvi atrisinājām.
Efektivitātes princips bija viņa rakstura iezīme. Tā parādījās arī viņa pēdējā vēstulē man, kurā viņš apmēram mēnesi pirms savas nāves rakstīja: “Man ir šāda diagnoze. Es dzīvošu vēl vienu mēnesi. Tu, lūdzu, izdari to, to un to!” Viņš uzdeva man apmēram 10 punktus, kas man bija jāizdara.
Vēl viens interesants fakts – profesors Lēbers bieži bija Latvijā, arī padomju laikā, kad izsekoja visas viņa gaitas. Bet 1990., 1991. gadā profesora Lēbera izsekošanas akti bija vieni no nedaudzajiem, kas pilnībā bija saglabājušies Latvijā. Viņš tos izskatīja, izvērtēja un publicēja savas atziņas par šiem izsekošanas aktiem žurnālā “Latvijas arhīvi” 1995. gadā. Man viņš teica tā: “Principā visi ir rakstījuši ziņojumus – gan tie, par kuriem es domāju, ka viņi rakstīs, gan tie, par kuriem es nedomāju, ka viņi nerakstīs.” Un šie ziņojumi bija dažādi. Bija tādi, kur var skaidri redzēt, ka tie ir formāli – lai ziņojums būtu uzrakstīts, bet bez iespējām izdarīt kādus secinājumus. Šādus ziņojumus rakstīja viņa zinātniskie kolēģi. Bet bija arī tādi, kas mēģināja viņu iztēlot kā Rietumu spiegu un vācu izlūkdienesta vau amerikāņu izlūkdienesta aģentu.
Vēl viens moments ir viņa uzskati par vācbaltiešu kopienu. Viņam bija skaidra nostāja par to, ka latviešiem ir jābūt politiskai nācijai, kurā ietilpst arī vācbaltiešu kopiena, kura patur savu identitāti, bet kura, protams, arī runā latviski un dzīvo līdzi visai latviešu nācijai. Šāds uzskats netika vispārīgi dalīts nedz vācbaltiešu, nedz latviešu kopienā. Viņš bija viens no pirmajiem šādam uzstādījumam. Savulaik to mēģināja arī vācbaltiešu kopienas vadītājs Pauls Šīmans, kurš tika atstādināts no kopienas vadības 1937. gadā.
Šī ideja šobrīd ir diezgan aktuāla. Tas arī izskaidro, kādēļ profesors Lēbers iestājās par P. Šīmaņa mantojuma apzināšanu.
Visbeidzot, es vēlētos pieminēt vēl kādu personīgu atmiņu – 1975. gadā viņa mājā Hamburgā es tiku uzņemts latviešu korporācijā “Fraternitas Lataviensis”, kur profesors Lēbers bija goda filistrs. Blakus profesionālajai un personīgajai saitei visu laiku starp mums saglabājās arī šī korporācijas saite. Tad, kad es teicu, ka mēs runājāmies, ļoti skaidri nodalījām profesionālos institūta jautājumus no citiem. Tad mēs pārgājām varbūt pie kāda personīga jautājumu un, visbeidzot, pie korporācijas lietām.
Starp citu, korporācijā mēs ieviesām ļoti stingru literāro vakaru tradīciju. Proti, tiem, kuri gribēja, lai viņus uzņem korporācijā, bija jāizstrādā nopietns zinātnisks referāts. Daudzi toreiz izkrita ar nepietiekoši augstas kvalitātes referātiem. Lika vairākas reizes, kamēr mēs bijām apmierināti, ka attiecīgais līmenis ir sasniegts. Tas bija profesora Lēbera ieguldījums Latvijas jauno zinātnieku kvalitātes veicināšanā.
Liels paldies!
