Apsveicu visus Satversmes tiesas 24. jubilejā!
Satversmes tiesa, kā jau Osipovas kundze teica, kopā ar tiesisku valsti bija viena no Atmodas laika prasībām. Šāda institūcija pirmo reizi tika minēta 1988. gadā vienā no Latvijas Zinātņu akadēmijas sanāksmēm, kur gan toreiz es runāju par Konstitucionālo tiesu. Tad tā tika ierakstīta 1990. gada 4. maija Deklarācijā, un pagāja vēl seši gadi, līdz Satversmes tiesa arī tika nodibināta. Nākamgad būs liela jubileja, ko, cerams, visi svinēsim klātienē.
I
Vispirms es gribētu minēt dažus vārdus par šīs dienas tematu – par Satversmes tiesas spriedumu iedzīvināšanu likumdošanā. Es nedaudz pastāstīšu par Valsts prezidenta iespējām šajā jomā, bet pēc tam pāriešu pie problēmām, kas ir saistītas ar Satversmes tiesas spriedumu izpildi, un tad nedaudz par jauno iespējamo mehānismu, lai uzlabotu šo izpildi.
Runājot par Valsts prezidenta iespējām, es redzu, ka Valsts prezidentam principā tādas ir trīs. Vispirms – ko parasti neviens nesaista ar Satversmes tiesas spriedumu izpildi – ir otrreizējās caurlūkošanas iespēja. Proti, saistība ar Satversmes tiesas spriedumu zināmās situācijās var būt tāda, ka Valsts prezidents nosūta otrreizējai caurlūkošanai likumu, kur nav izpildītas kādas sprieduma atziņas vai sprieduma uzdevumi. Ar šādu pamatojumu Valsts prezidents var nosūtīt likumu otrreizējai caurlūkošanai, expressis verbis arī norādot, ka spriedums likumā, ko Saeima ir pieņēmusi, nav ņemts vērā.
Otra iespēja ir proaktīva – Valsts prezidentam ir tiesības vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā. Līdz šim Valsts prezidents visā institūcijas vēsturē šo iespēju ir izmantojis reti, bet tāda iespēja pastāv, un, ja situācija patiesi ir nobriedusi, ka ir nepieciešams iedarbināt šo konstitucionālo mehānismu, tad Valsts prezidents to var darīt.
Trešā iespēja – Valsts prezidents var proaktīvi iesaistīties konstitucionālo orgānu dialogā starp Valsts prezidentu un Saeimu vai arī starp Valsts prezidentu un Ministru kabinetu, ja ir runa par Ministru kabineta noteikumiem. Man jāsaka – katram Valsts prezidentam darbības stils ir citādāks. Es šo formu esmu izmantojis ļoti daudz un bieži – tātad likumdošanas procesā gan formāli ar komentāriem un vēstulēm, gan neformāli sarunās ar politiski atbildīgajām amatpersonām vai deputātiem. Proti, esmu piedalījies likumdošanas procesā ar savu viedokli, kas arī lielā mērā tiek ņemts vērā. Labums ir tas, ka nav nepieciešama otrreizējā caurlūkošana un Saeimai jau sākotnēji ir skaidrs, kādam vajadzētu būt attiecīgajam likumam. Protams, Valsts prezidents šī dialoga ietvaros var norādīt uz kādu Satversmes tiesas spriedumu, kas būtu jāņem vērā attiecīgā likuma apspriešanas gaitā.
Tātad Valsts prezidenta trīs iespējas ir otrreizējā caurlūkošana, pieteikums Satversmes tiesā un konstitucionālais dialogs ar Saeimu un arī Ministru kabinetu.
II
Tagad es nedaudz pievērsīšos pašreizējām spriedumu izpildes problēmām, un tādas es redzu četras. Satversmes tiesai ir tiesības dot likumdevējam zināmu laiku sprieduma izpildei. Par to es savulaik ļoti iestājos, tas tika arī ņemts vērā Satversmes tiesas likumā. Tādas iespējas nav visām Konstitucionālajām tiesām. Piemēram, tas pastāv Austrijā, bet nepastāv Vācijā. Es domāju, ka tas ir ļoti labs risinājums, lai abi konstitucionālie orgāni – Satversmes tiesa un Saeima – varētu labi sastrādāties. Tomēr problēma ir tad, ja šis laiks ir pagājis, un nav skaidrs, ko darīt tālāk. Tam patlaban nav risinājuma. Paliek aicinājums, un ir spēkā uzdevums, bet tādu piespiedmehānismu nav.
Vēl viena problēma ir saistīta ar to, ka attiecībā uz dažiem spriedumiem nepietiek ar viena likuma grozījumu, bet ir nepieciešama koncepciju pārskatīšana. Proti, apzinātas koncepcijas, kas ir ietvertas gan dažādos likumos, gan neapzinātos politiskos priekšstatos par kaut ko. Lai šo koncepciju, kas ir gan tiesībpolitiska, gan ļoti bieži politiska un vēl biežāk priekšpolitiska (piemēram, ģimenes koncepcija), pārmainītu, ir nepieciešami grozījumi daudzos likumos un ir nepieciešams apzināti un mērķtiecīgi izveidot šo jauno, kopējo konceptuālo pieeju. Tas prasa zināmu laiku, un bieži vien tas ir ne tikai Saeimas uzdevums, bet arī prasa plašākus skaidrojumus un diskusijas sabiedrībā. To ir grūtāk īstenot, taču tas, protams, arī izriet no Satversmes tiesas spriedumiem.
Trešais jautājums ir par likumdevēja gatavību tiesībpolitiskam dialogam ar Satversmes tiesu. Proti, ja likumdevējs tomēr pastāv uz nelieliem grozījumiem, kas pilnībā nenosedz Satversmes tiesas uzdevumu, vai arī grib to nostiprināt citādākā veidā, tad šeit Saeimai ir iespēja atkal atbildēt uz Satversmes tiesas spriedumu likuma vai likuma grozījuma, vai, iespējams, arī Satversmes grozījuma formā. Tas ir viens no konstitucionālā dialoga mehānismiem. Attiecīgi, protams, arī Satversmes tiesa var atbildēt uz to.
Vēl viena diezgan nopietna problēma ir spriedumu izpildes koordinācijas trūkums. Nozaru ministrijas bieži vien nevar noteikt likumdevēja darba ritmu. Piemēram, ministrija zina, ka ir nepieciešams likuma grozījums, bet Saeima strādā savā ritmā. Tādēļ ir grūti ietekmēt to, cik ātri un kādas ir Saeimas darba prioritātes. Šajā ziņā Saeima strādā autonomi.
Viens iespējamais risinājums ir atgriezties pie tā, kas jau reiz ir bijis, proti, Ministru kabineta pārstāvis Satversmes tiesā. Tas labi funkcionēja, bet tika likvidēts 2008./2009. gada krīzes laikā, kad samazināja valsts pārvaldi. Taču mēs praksē redzam, ka tas labi strādāja, jo bija viena atbildīgā amatpersona, kura visu laiku uzraudzīja un bikstīja attiecīgās amatpersonas Saeimā vai Ministru kabinetā, lai izpildītu spriedumus. Es domāju, ka tā bija laba pieredze un ka mums to vajadzētu atjaunot. Patlaban zināmā veidā to dara Saeimas Juridiskais birojs, bet Saeimas Juridiskajam birojam nav pietiekoši “garas rokas” attiecībā uz Ministru kabinetu. Tas, protams, neatrisinātu visas problēmas, ko es šodien minēju, bet tas būtu ļoti efektīvs solis, lai jautājumu sakārtotu lielā mērā un efektivizētu Satversmes tiesas spriedumu izpildi.
Liels paldies! Es ar interesi klausīšos tālāko diskusiju.
