Labdien!
Šodien ir piemiņas diena Krievijas iebrukuma Ukrainā upuriem. Latvija ir kopā ar Ukrainu. Latvija sniedz ļoti nozīmīgu militāru, politisku, ekonomisku palīdzību. Tāpat mēs uzņemam Ukrainas bēgļus. Mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, un tāpēc kā neatkarīga valsts mēs esam līdzatbildīgi par starptautisko tiesību ievērošanu. Tādēļ mēs šodien galvenokārt runāsim par Krievijas atbildību no starptautisko tiesību viedokļa.
Šāda veida uzbrukums un starptautisko tiesību pārkāpums ir gandrīz bezprecedenta gadījums kopš 2. Pasaules kara beigām. Ir bijis viens samērā nesens precedents, kad 1991. gadā Irāka iebruka Kuveitā un to anektēja, bet pēc tam strādāja citu valstu koalīcija, kas Irāku no Kuveitas izdzina. Bet tik liela apjoma precedenti kā tas, kas šobrīd vērojams Ukrainā, kopš 1945. gada nav bijuši. Šis ir neredzēts starptautisko tiesību pārkāpums, jo miers pasaulē balstās uz starptautisko tiesību ievērošanu.
Ja starptautiskās tiesības netiek ievērotas vai tās zaudētu savu nozīmi, pastāv militāra anarhija, proti, katrs var darīt, ko grib, kā tas, starp citu, bija līdz 1918. gadam, kad pastāvēja valstu tiesības uz karu. Pēc 1. Pasaules kara radikāli mainījās starptautisko tiesību pamatprincipi – jau 104 gadus valstīm nav tiesību uz karu, bet ir pienākums uzturēt mieru. Tādēļ agresīvs karš ir starptautisko tiesību pārkāpums.
Kā uz to varētu reaģēt? Vispirms man jāsaka, ka starptautiskās tiesības ir nepilnīgas tajā ziņā, ka atšķirībā no nacionālajām tiesībām starptautiskajās tiesībās ir diezgan vājš mehānisms, kas seko tiesību ievērošanai. Nacionālajās tiesībās Latvijā tiesību pārkāpums automātiski izraisa reakciju no tiesībsargājošo organizāciju puses. Pasaulē šāda veida organizācijas nav, un lielā mērā tas, vai starptautiskās tiesības tiek ievērotas vai nē, ir atkarīgs no valstu labās gribas un tā, kā valstis pieprasa cita citai ievērot šīs tiesības. Tāpēc no starptautiskajām tiesībām nevar prasīt to, ko mēs labprāt vēlētos prasīt –– nevaram prasīt to, ko mēs prasām nacionālajā līmenī.
Ir tāds teiciens: “Tiesības neeksistē, izņemot tad, ja ir kāds, kurš tās īsteno.” Tas lielā mērā darbojas nacionālajā līmenī un daļēji starptautiskajā līmenī. Tomēr dažas iespējas pastāv, un par tām mēs šodien diskutēsim.
Es tikai iezīmēšu dažas no šīm iespējām. Viena iespēja ir Starptautiskā tiesa. Ukraina ir ierosinājusi lietu Starptautiskajā tiesā pret Krieviju par to, ka Krievija ir nepatiesi apsūdzējusi Ukrainu genocīdā, kas ir bijis iemesls, pēc Krievijas apgalvojuma, Krievijas iebrukumam Ukrainā. Lietai ir spirālveida apgalvojums tādēļ, ka Starptautiskajai tiesai nav jurisdikcijas par agresīva kara uzsākšanu. Starptautiskā tiesa divas nedēļas pēc kara sākuma pieņēma steidzamu lēmumu par to, ka Krievijai šī agresija ir jāpārtrauc. Krievija to nedarīja. Varētu jautāt, vai ir vērts šāda veida tiesas procesu veikt. Jā, ir vērts, jo ir jāpasaka, kas ir tiesiski un kas nav, neatkarīgi no tā, vai tas tiek īstenots vai nē. Tas ir tāpat kā mēs teiktu: “Mēs nevaram notvert visus zagļus un tāpēc atceļam krimināllikuma pantu par zādzībām.”
Otra iespēja ir Starptautiskā krimināltiesa. Atšķirībā no Starptautiskās tiesas Starptautiskā krimināltiesa nodarbojas ar atsevišķu personu noziegumiem. Starptautiskajā krimināltiesā izmeklētājs ir ierosinājis lietu par Krievijas kara noziegumiem Ukrainā, un pašlaik notiek izmeklēšana.
Ir arī sankcijas. Eiropas Savienība ir noteikusi sankcijas Krievijai par starptautisko tiesību pārkāpšanu, arī Amerikas Savienotās Valstis un virkne citu valstu: Kanāda; Japāna; Austrālija; Jaunzēlande. Sankcijas ir vērstas pret Krievijas Federāciju, valsts īpašumiem un līdzekļiem ārvalstīs un režīmam pietuvinātajām personām – oligarhiem.
Turpinot runāt par sankcijām, mēs redzam, ka īpašumi un līdzekļi tiek arestēti, bet jautājums paliek par konfiskāciju – vai var iet tālāk, proti, ne tikai arestēt, bet arī konfiscēt. Šeit pastāv juridiski argumenti par un pret. Patlaban notiek arī zināma politiska un sabiedriska diskusija ASV, Kanādā un arī Eiropā. Kanādas parlaments pagājušajā nedēļā pieņēma rezolūciju, kur teikts, ka ir nepieciešams ne tikai arestēt īpašumus, bet arī konfiscēt, kas nozīmē politisku virzību šajā virzienā. ASV gan politiskajā, gan juridiskajā līmenī par šo tiek runāts, bet tas nav aizgājis tik tālu, lai varētu runāt par konfiskācijām. Konfiskāciju gaitā iegūtie līdzekļi varētu tikt nodoti reparāciju maksājumiem Ukrainai.
Patlaban notiek arī politiskas un sabiedriskas diskusijas par speciāla tribunāla izveidošanu, jo, kā jau teicu, Starptautiskajai tiesai Hāgā nav jurisdikcijas par agresīva kara uzsākšanu. Ir vairāki piemēri īpašiem tribunāliem – Dienvidslāvijas tribunāls, kas darbojās 20 gadu, Ruandas un Kambodžas tribunāli. Ir arī izveidots tribunāls vienai specifiskai krimināllietai – Rafika Hariri tribunāls.
Ir iespējams arī izveidot starptautiskos tribunālus, bet problēma ir tā, ka tos izveido ar ANO Drošības padomes rezolūciju, kas šajā gadījumā nav iespējams. Teorētiski ir iespējama ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija, to var izveidot arī citas organizācijas, piemēram, Eiropas Padome. Ir svarīgi, ka šis specifiskais gadījums tiek izmeklēts, un tam seko spriedums.
Un kā pēdējo iespēju vēlos minēt nacionālo izmeklēšanu. Arī nacionālajā jurisdikcijā ir starptautiski noziegumi, un katra valsts var izmeklēt starptautiskus noziegumus, kas notiek ārpus šīs valsts robežām, atrodot un pratinot lieciniekus, mēģinot noskaidrot vainīgos utt.
Ir vesela virkne iespēju, kādā veidā šī atbildība var tikt īstenota. Vēlreiz tikai atkārtošu, ka tas, ka galvenie atbildīgie nevar tikt nosēdināti uz apsūdzēto sola, nenozīmē, ka šiem procesiem nav nozīmes. Tiem ir nozīme, lai noturētu starptautisko tiesību standartu.
