Cienījamā Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandiere!
Virsnieki, karavīri un klātesošie!
Šodien Latvijai ir svētki. Lāčplēša diena. Mēs pieminam mūsu Brīvības cīņās kritušos. Un godinām Lāčplēša kara ordeņa kavalierus. Mēs šodien īpaši novērtējam savas tradīcijas. Viena no tām – godasardze pie Brīvības pieminekļa. 1935. gada 18. novembrī godasardze pirmoreiz tika norīkota Brīvības pieminekļa sardzē. Tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, pirms trīsdesmit diviem gadiem Štāba bataljona Godasardzes rota atkal stājās Brīvības pieminekļa un Rīgas pils sardzē.
Mēs jau esam aizmirsuši, ka var būt tā, ka mūsu armijas godasardzes nav. Ka var būt tā, ka pie Brīvības pieminekļa nemaz nedrīkstam pulcēties un svinēt. Ka var būt tā, ka kāds cits nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst. Lai šī sajūta neatgriezeniski paliek vēsturē. Taču vienmēr atcerēsimies, ka neatkarība, brīvība, demokrātija un drošība ir sāpīgu upuru un grūta darba rezultāts.
Gan Brīvības cīņu laikā, gan šodien, sargājot mūsu neatkarību, pamatā tam visam ir drosme. Drosme aizstāvēt savu valsti gan profesionālajā, gan brīvprātīgajā dienestā. Drosme atbalstīt un palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Drosme iet pareizo, nevis pierasto ceļu. Brīvība ir mūsu katra drosme. Brīvība ir mūsu katra atbildība.
Paldies visiem, kas atbildīgi un lepni sargā mūsu Latviju. Bet tieši šodien īpašu paldies vēlos teikt godasardzes karavīriem, kas tik daudziem garāmgājējiem liek iztaisnot muguru, pacelt acis un tālāk iet lepnam par sevi. Par savu tēvzemi un brīvību. Un būt lepniem par Latviju. Par savu Latviju!
Dievs, svētī Latviju!
