Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Godātais D. Īvāna kungs!
Ļoti cienījamā V. Čebotarenokas kundze!
4. maija deklarācijas kluba dalībnieki!
Visi klātesošie!
Es domāju, ka mēs šodien visi esam sapulcējušies, lai atskatītos uz labo. Lai atskatītos uz to garo ceļu, kas noiets jau neatkarīgas Latvijas kurpēs. Lai atcerētos, kādi mēs bijām, kādi jūs bijāt Neatkarības deklarācijas pieņemšanas priekšvakarā.
Mūsdienu acīm skatoties, šķiet, ka pirms 35 gadiem bija ideāls un pareizs laiks pieprasīt to, kas mums pieder – mūsu brīvību, mūsu neatkarību, mūsu demokrātiju. Taču tas tā liekas šodien. Tas tā liekas tām paaudzēm, kas jau ir dzimušas neatkarīgā un brīvā Latvijā.
Arī toreiz bija daudz iemeslu domāt un mazliet šaubīties. Bija daudz iemeslu varbūt pat vienam otram palikt tik ērtajā padomju tumsā. Bija daudz neziņas. Un neslēpsim – bija arī bailes. Tas nebūt nebija ideāls laiks. Toties tas bija īstais laiks. Bija jārīkojas, un Latvijas Tautas fronte uz to aicināja. Un Latvijas Republikas Augstākā Padome to izdarīja. Tauta to izdarīja. Tas ir notikums, kas ir ierakstīts zelta burtiem mūsu valsts, mūsu Latvijas vēsturē.
Es gribu teikt šodien lielu paldies visiem tiem, kas balsoja par neatkarību, par to, ka jūs nenobijāties. Par to, ka jūs spējāt ieraudzīt mērķi un pabīdīt mazliet malā kaut kādas sīkas nesaskaņas un kaut kādas viedokļu atšķirības.
Kopš tā laika izdarīts ir ļoti daudz. Izšķirīgos brīžos esam pieņēmuši pareizus lēmumus, un tieši tamdēļ šodien mēs esam demokrātisko valstu pulka pilntiesīgs un cienījams biedrs. Varam nebaidīties izteikt savu viedokli. Varam dziedāt un klausīties dziesmās, kas mums ir svarīgas. Varam rakstīt un lasīt par mums svarīgiem notikumiem, par mūsu vērtībām.
Taču, līdzīgi kā pirms 35 gadiem, arī šis ir pārmaiņu laiks. Un atkal daudziem no mums ir neziņa par nākotni, jo pasaulē ir nemierīgi. Mēs vēl vairāk un vēl skaidrāk apzināmies, ka tas izcīnītais, kas mums ir, ir jānosargā. Mums ir sabiedrotie. Mums ir jāatbalsta cīņa par demokrātisku, brīvu, neatkarīgu Ukrainu. Jo tā ir cīņa arī par demokrātisku, brīvu un neatkarīgu Latviju. Un mēs zinām, ka mūsu galvenais mērķis un uzdevums ir mūsu valsts drošība. Mūsu galvenais mērķis un uzdevums ir mūsu tautas pastāvēšana. Patiesībā tie ir tie paši mērķi, ar kuriem daudzi no jums sasparojas savulaik nākt, nebaidīties, strādāt un panākt rezultātu.
Svarīgo lēmumu un svarīgo darbu laiks nebūt nav pagātnē. Svarīgo darbu laiks ir arī tagad. Vai šis atkal ir ideāls laiks? Protams, ka nē. Bet šis ir mūsu vienīgais laiks. Tātad – īstais laiks. Nebīsimies no neziņas un pārvērtīsim neziņu atkal darāmos mērķos. Sapņosim par mērķiem, bet arī darīsim, lai šie mērķi ir sasniedzami.
Ir gan viena lieta, kas varbūt mūs nedaudz atšķir no tā laika pirms 35 gadiem. Tolaik, tie kas lēma, tie kas strādāja, domāja kā lietas panākt, kā mērķus sasniegt, kā izdarīt. Tagad bieži vien mūsu diskusijās iezogas – kā, kāpēc kaut ko mēs nevaram. Kāpēc varbūt vieglāk palikt tur, kur mēs esam. Kāpēc vieglāk ir nedarīt, jo taču varētu kaut kas nesanākt vai varbūt kaut ko varam neizdarīt pareizi. Un, es domāju, ka tas ir jāmaina. Mums ir jāatgriežas tajā tālajā 1990. gadā, tajā atmosfērā, un visiem kopīgi jādomā kā šos mērķus - mūsu valsts drošību, neatkarību, mūsu tautas pastāvēšanu - atkal padarīt par sasniedzamu.
Esam šeit sanākuši, lai paraudzītos uz padarīto. Bet vēl svarīgāk – esam šeit, lai paskatītos spogulī. Es domāju, ka šī ir diskusija ne tikai par to, kā bija, bet arī par to, kā būs un kas jādara. Kur mēs vēlamies nonākt. Tādēļ novēlu konferences dalībniekiem diskusijās paraudzīt uz pagātni, arī ieraudzīt mērķus, uz kuriem iet kopā. Iet kopā mums visiem gan ar tiem, ar kuriem mēs esam vienisprātis, gan ar tiem, ar kuriem varbūt mums viedokļi ikdienā atšķiras. Un visbeidzot atkal atrast to pašu drosmi rīkoties! Paldies!
