Labdien šajā ļoti nozīmīgajā dienā – 17. martā!
Mēs jau vairākus gadus oficiāli atzīmējam Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Mēs jau gadu gadiem atceramies par Latvijas Centrālās padomes memorandu, par kuru tajā brīdī vācu okupācijas vara tika aicināta atjaunot faktisko Latvijas suverenitāti, izveidot Latvijas valdību. Tas notika tieši pirms 80 gadiem, kad vairāk nekā 100 dažādu partiju pārstāvji, dažādu profesiju pārstāvji – mūsu tautas zieds – nebaidījās parakstīt šo aicinājumu. Daži pēc tam tika represēti.
Pirms 75 gadiem, 1949. gadā, Īlē tika izcīnīta kauja starp latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem un čekistiem, vēlreiz apliecinot to, ka brīvības dzirksts ir, ka cīņa pret okupāciju turpinās. Un arī šie cilvēki, šie jaunie cilvēki, kuri cīnījās par mūsu brīvību, par Latviju, viņi nebaidījās.
Dažus gadu desmitus vēlāk Gunārs Astra nebaidījās runāt patiesību. Viņš nebija viens. Daudzi juta viņam līdzi sirdī, bet ne daudzi uzdrošinājās runāt skaļi.
Mēs šodien godinām dažādās paaudzes, kas okupācijas laikā uzdrošinājās turēt augstu Latvijas brīvību, cīnīties par to, un mēs sakām viņiem par to lielu paldies.
Šodien mēs arī saprotam vienu – brīvību un neatkarību, patiesību sakot, ir vieglāk nosargāt nekā to zaudēt un pēc tam atgūt bargā cīņā. Lai kādas dažreiz bažas un rūpes mums būtu par mūsu valsts drošību un tautas brīvību, nebaidīsimies! Būsim gatavi visiem scenārijiem, bet sapratīsim vienu – mēs neesam vieni, kādi mēs bijām vēl pirms vairākiem gadu desmitiem. Taču atbildība par mūsu valsts aizsardzību pirmām kārtām ir mums, tādēļ ikdienā mums vēl daudz kas ir darāms, lai nekad nepienāktu tāda diena, kad mums atkal vajadzēs godināt kādas citas paaudzes, kurām arī būtu bijis jācīnās par brīvību un neatkarību.
Paldies visiem, kuri šos gadu desmitus ir turējuši augstu brīvas Latvijas vārdu. Paldies visiem, kuri ir šeit. Turpināsim cīnīties par mūsu valsti!
