Labdien, godātie studenti!
Rektora kungs!
Man ir prieks būt šeit, Rīgas Tehniskajā universitātē, īsā laika posmā nu jau otro reizi, bet šoreiz, uzrunājot jūs, Latvijas Studentu apvienības kongresa dalībniekus.
Jāsaka, ka tajā brīdī, kad politiķi runā par izglītību, virmo ļoti karstas diskusijas par izglītības finansēšanas modeļiem. Tiek daudz runāts par mācībspēku un pedagogu algām, par izglītības vai augstskolu prestižu. To, ka ir nepieciešama moderna infrastruktūra – ēkas un tehnoloģijas.
Tomēr ir viens jautājums, uz kuru mums vienmēr ir jācenšas atbildēt, jo šis jautājums būs mūžīgs un tiks uzdots gandrīz katrai paaudzei. Un tas ir – kas ir un kā rodas kvalitatīva izglītība? Un ko šī labā izglītība katru reizi nozīmē ne tikai ministriem, politiķiem, augstskolu vadītājiem, bet arī, ko šī izglītība nozīmē, studējot labā augstskolā? Kā tas ir – mācīties lieliskā vidusskolā, ģimnāzijā vai arī kā tas ir vienkārši, kad tu sapņo par to, kas būsi, kad izaugsi liels? Kā tas ir, kad tu pieņemsi savu pirmo patstāvīgo lēmumu? Es domāju, ka daudziem no jums pirmais nopietnais lēmums bija par to, kur studēt.
Tādēļ no savas puses vēlos padalīties ar pārdomām, mazliet aizceļojot laikā. Tā kā jūs sākāt ar jautājumu: “Vai drīkst Jūs iepazīstināt, prezidenta kungs?” Labi, tad es pats ar sevi iepazīstināšu!
Labdien, mani sauc Edgars. Man ir knapi 17-18 gadu. Šogad pabeigšu Pumpuru vidusskolu, bet joprojām neesmu izlēmis, ko darīt tālāk. Protams, ka es domāju par universitāti.
Lai man piedod rektora kungs, bet matemātika un dabas zinātnes skolā man īpaši nepatika, nav arī padevušās. Bet tur, protams, vainīga ir skolotāja. Es, nē! Tagad gan ir pilns internets ar resursiem, lai varētu mācīties, bet es arī to nedarīju, jo internetā ir arī ļoti daudz citu interesantu lietu. Bet man ļoti patīk un padodas vēsture. Uz to es arī beigu beigās skatos.
Tomēr augstskolā man neizbēgami būs jāapgūst digitālās prasmes, un tomēr tie matemātikas robi būs jāaizbrīvē. Kaut vai tāpēc, lai varētu iesniegt nodokļu deklarāciju, cerībā saņemt kaut ko, ko esmu pārmaksājis.
Tas ir vajadzīgs arī tādēļ, lai gan vēsture ir humanitārā zinātne, bet arī šeit pēc būtības ir nepieciešama izpratne par vidi un tehnoloģijām. Kaut vai, lai atšķirtu bronzas laikmetu no dzelzs laikmeta. Man būs jāatšķir bronza no dzelzs. Un, ja tā būs arheoloģija, kuru būšu izvēlējies, tad arī bez elementārām ķīmijas un fizikas zināšanām man tur nebūtu īsti, ko darīt.
Mūsdienu tehnoloģijas arheoloģijā nenozīmē arhaiskas tehnoloģijas. Tikai ar lāpstu un jaunības spēku īsti netiksi galā. Tādēļ īss STEM zinātņu zibenskurss, uzsākot mācības, būs nepieciešams. Un, ja es gribu mācīties kādu citu vēstures nozari, tad bez statistikas un šādām zināšanām arī nebūs labi. Tādēļ es gribētu prast mācīties, pētīt, strādāt ar informāciju, datiem, avotiem, jo universitātē es gribu studēt pa īstam, nevis tikai atsēdēt!
Iespējams, ka savu izvēli es nožēlošu pirmajā sesijā. Savā ziņā es pat gribētu, lai pasniedzēji būtu stingri un prasīgi. Godīgi sakot, ja man ļaus slinkot, tad es arī slinkošu!
Tas, ko es gribētu redzēt Latvijas augstskolās, ir prasīgi pasniedzēji un ambiciozi studenti. Tās ir labas studijas manā izpratnē. Tas arī nozīmē manas kā studenta spējas labot to, kas man šķiet novecojis, kas man nepatīk. Jā, tas varbūt arī nozīmē iespēju iet un runāt par studiju kvalitāti. Varbūt arī sūdzēties par pasniedzēju, kura lekcijas saturs, dati un atsauces ir novecojušas un apstājušās laikā, un es uzskatu, ka vajadzētu varbūt kaut kā modernāk. Vai, ja, godīgi sakot, pasniedzējs aizraujas ar vecām labām anekdotēm, kas ir smieklīgas un interesantas, bet dažreiz varbūt nē. Vai arī turpina aizvainot kursa biedrenes ar jēliem jokiem. Vai arī notiek kas trakāks, kā mēs nesen lasījām par vienu no Latvijas augstskolām, kur notiek izmeklēšana. Tad es saku – tā nevar! Pat tad, ja docents ir jauks cilvēks un pat ja kaut kādā veidā viņš ir simpātisks, studiju kvalitāte un mana nākotne ir būtiska.
Es gribētu, lai aktīvajiem studentiem būtu reālas iespējas ietekmēt savu studiju saturu, prasīt vairāk un labāk. Lai studentiem būtu sava griba un savas balsstiesības, ne tikai dekoratīva funkcija kādā nopietnā sēdē.
Jo, kā sacīju šīs uzrunas sākumā, galvenais ir studiju kvalitāte. Galvenais ir tas, ka studijas sagatavo studentu nākotnei un turpmākai dzīvei. Neuzklausīt vai izslēgt studentu no lēmumu pieņemšanas ir tāpat kā veikt remontu, nezinot, kas mājā dzīvos.
Cik esmu skatījies manas izvēlētās programmas kursus – vēl joprojām esmu tas 17-18-gadīgais pilsonis – daži man šķiet pievienoti tādā kā piespiedu kārtā. Savukārt citur ir kāds izcils kurss, kurš man ļoti noderētu. Es gribētu, lai ceļošana no vienas fakultātes uz otru, pat no vienas universitātes uz otru, būtu ļoti viegla un pašsaprotama. Es gribētu, lai universitāšu un augstskolu sadarbība būtu vērtīgāka par savstarpēju sāncensību un dažreiz arī greizsirdību.
Mīļās universitātes, dalīšanās ar studentiem jums neko neatņems, tā jūs bagātinās. Studentu tāpēc nekļūst mazāk. Tieši otrādi. Ja katra universitāte atradīs veidu, kā vadīt to, lai students iegūst labāko izglītību, tad būs skaidrs, ka universitātei svarīga ir kvalitāte, pētniecība un svarīgs ir students. Un tādai universitātei es neapšaubāmi uzticos. Tādā es atgriezīšos. Tādu es ieteikšu citiem.
Studijas klātienē neapšaubāmi ir iespējas satikt citus cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Un ne tikai satikt, bet arī mācīties vienam no otra pieredzes. Diskutēt, balstoties uz faktiem, argumentāciju un labām idejām. Bet pilnīgi noteikti nepaļauties uz savu politiski ideoloģisko pārliecību vai šūpulī ieliktām paražām.
Zeme ir apaļa, fizikai ir noteikti savi likumi neatkarīgi no tā, vai esi liberāli vai konservatīvi noskaņots. Klimata pārmaiņas pastāv neatkarīgi no tā, vai tētis un mamma, vai vecmāmiņa tām tic vai nē.
Taču universitātē ir svarīgi apgūt ne tikai spožu retoriku, diskusiju prasmi, bet arī kritisko un radošo domāšanu, uzmanīgu ieklausīšanos un vērošanu. Un pilnīgi noteikti, es redzu studijas kā tādas, kur mēs viens ar otru varam runāt, diskutēt, bet arī atbalstīt – arī grūtībās.
Protams, ja students paralēli savām mācībām, ir spiests strādāt, tad daudzas lietas, kas ir labas un pieejamas universitātē, pilnīgi neizbēgami iet secen. Tāda kopīgā mācīšanās ir maz iespējama, ja četros beidzas lekcijas un jau pēc dažām minūtēm ir jābūt darbā. Es atbalstu to, ka studentiem ir jādod iespēja pilnvērtīgi studēt. Vai nu nopietnas stipendijas veidā, vai arī tādu kredītu veidā, kas ir pieejami un reālām dzīves izmaksām atbilstoši. Pārslodze, kas noved pie izdegšanas, nav nevienam vajadzīga.
Es, protams, nezinu, kur es kā vēsturnieks strādāšu, bet es gribētu iepazīties ar darbavietām jau studiju laikā. Es negribu fiktīvu praksi. Es gribu tādu, kurā es saprotu, vai šis darbs man interesēs, vai es varu dot kaut ko tai vietai, kurā es esmu praksē, un vai tā būs vieta, kurā es gribu atgriezties jau ar diplomu.
Tuvojoties nobeigumam, es pēkšņi atcerējos, ka man vairs nav 17-18 gadu. Un te nu man noder biologa izglītība un zināšanas. Man arī šobrīd interesē zināšanas, studijas un zināma pilnveidošanās. Tā būtu ļoti laba prakse, ja universitātes atgrieztos arī pieaugušie.
Kā mēs labi zinām, tad labākais jaunais klients ir vecais, labais klients. Tas pats, kurš jau kā pieaudzis cilvēks ar iegūtu vai nepabeigtu izglītību ir gatavs iet līdzi laikam un studēt kādu bakalaura vai maģistra programmu. Es apbrīnoju visus, kas nekaunas, nebaidās, uzdrošinās un to dara. Būsim godīgi – laiki mainās. Tas, ko es ieguvu pirms gadiem trīsdesmit, tagad ir knapi noderīgs. Tādēļ es gribētu teikt, ka, ja mēs runājam par daudzām lietām, kas mūs kā mūsu valsti, kā mūsu sabiedrību skar, tad pilnīgi noteikti nemitīga mācīšanās, nemitīga sevis pilnveidošanās ir ļoti būtiska.
Savā ziņā es jums tikko nolasīju tādu kā gandrīz domrakstu, kādu universitāti vēlētos es, bet es pilnīgi noteikti diskusijā vēlētos dzirdēt, kādu augstskolu un valsti vēlētos redzēt jūs. Es arī zinu, ka jums ir vesela diena priekšā diskusijām. Diskutējiet, ieklausieties viens otrā. Un pilnīgi noteikti turiet augstu savus ideālus.
Pat, ja šobrīd jums vēl nav skaidrs, kas ir tā jūsu ideālā universitāte, kas ir tā perfektā augstskola, tad es gribētu novēlēt, lai pēc šī kongresa un diskusijām tā sapņu pils jums būtu kļuvusi skaidrāka.
Es ļoti bieži gan Rīgā, gan novados – arī vakar Bauskā, bet arī citur Latvija – tiekos ar jauniešiem. Un pilnīgi noteikti varu teikt, ka ar jums viss ir kārtībā. Neklausieties, kas kaut ko tur burkšķ. Jūs spējat ieraudzīt problēmas, par tām runāt un tās risināt. Pats būtiskākais, kas jūs izceļ no iepriekšējām paaudzēm, tāpat kā tās paaudzes, kas nāks pēc jums, ir spēja runāt par problēmām, nesamierināties ar tām un tāda nesātīga, pat ļoti aktīva vēlēšanās pēc “labāk”, “vairāk”, “plašāk”. Tas ir nepieciešams, lai mēs visi attīstītos, lai mēs varētu visi kopā veidot mūsu valsti ir labāku.
Jums kā nākotnes mūsu valsts veidotājiem es novēlu – sapņojiet un piepildiet savus sapņus! Aizstāviet tos! Jums tas izdosies, jo zālē ir pilns ar vienradžiem!
Paldies!
