Edgars Rinkēvičs
18.11.2024. Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzruna svētku koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 106. gadadienai

Labvakar Latvijā!

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Cienījamie mūziķi, skatītāji un klausītāji!

Man ir liels prieks būt šeit, uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, un kopīgi svinēt mūsu valsts proklamēšanas 106. gadadienu.

Bet vienlaikus es gribētu būt arī Vidzemē. Mazliet pacīnīties ar airiem un laivu lejup pa Gauju. Un klausītos latviešu dziesmās, kas nāktu no mājām, kurās svin. Noslēgumā es reizē būtu nosalis un sasildīts. Nosalis, jo šis ir novembris. Sasildīts, jo es sadzirdētu Latviju.

Vienlaikus es vēlētos raudzīties Zemgales nebeidzamajos līdzenumos. Laukos, kur zemgaliešu čaklās rokas rūpējas, lai mēs būtu paēduši ne tikai šodien, bet arī rīt.

Vienlaikus es gribētu būt Sēlijā, kur ļaudis neatlaidīgi atgādina par sevi. Sēlijā, kur cilvēki dzīvo ar augsti paceltu galvu.

Vienlaikus es gribētu būt arī Latgalē. Tur, kur latgaliešu sīkstums veido tiltus starp pagātni un nākotni. Tur, kur daudz varam mācīties par mūsu senču vērtībām un tradīcijām. Un arī tur, kur cilvēki ierauga iespējas.

Vienlaikus es gribētu būt arī Kurzemē. Kur gan citur mācīties lepnumu, kā daudziem no mums dažkārt tik ļoti pietrūkst? Bet lepns es nepaliktu uz ilgu. Visticamāk manas svinības noslēgtos Alsungā, kur nāktos pierauties suitu asās mēles priekšā.

Un saulriets? Saulriets, protams, Lībiešu krastā. Pasaules mērogā Baltijas jūra nav liela. Bet Kolkā un Mazirbē ļaudis redz Dižjūru. Un es ikvienam novēlu gan šovakar, gan ikdienā ieraudzīt dižo Latviju.

Šķiet, dižo, skaisto un mīļo visvieglāk ir ieraudzīt no attāluma. Es gribētu būt arī daudzviet pasaulē, kur mūsu tautieši pulcējas, lai lepni svinētu Latvijas svētkus. Tie ir cilvēki, kuri ilgojas pēc dzimtenes. Un tie ir cilvēki, pēc kuriem ilgojamies mēs.

Šovakar Latvijā es gribētu būt visur.  Bet es esmu Rīgā. Kā ir, tā ir.

Bet šeit, Latvijas Nacionālajā teātrī, esat jūs. Un šeit ir ļoti labi. Jūs esat lieliski!

Esmu pārliecināts, ka arī jums ir savas vietas Latvijā, kurās jūs gribētu būt tieši tagad. Un mums visiem kopā ir simtiem, pat tūkstošiem vietu Latvijā, kur jūtamies mīlēti un gaidīti. Pats svarīgākais – varam turp doties jebkad. To mums neviens nevar liegt. Mēs paši varam izvēlēties, kur, kā un ar ko būt.

Dāmas un kungi!

Pagājušajā gadā no šīs skatuves savas prezidenta uzrunas teica trīs jaunieši. Arī šogad mēs dzirdēsim trīs brīnišķīgu nākotnes prezidentu uzrunas. Pērn Alojas Ausekļa vidusskolas skolēns Eliass Jānis Priedīts uzsvēra, ka 18. novembrī mēs svinam gan Latvijas, gan savu brīvību. Mēs zinām, kad sākās Latvijas brīvība. Taču mūsu katra personīgā brīvība jau ir sarežģīts jautājums.

Kas ir brīvs cilvēks neatkarīgā un demokrātiskā republikā?

Tāds, kurš spēj ieklausīties citu viedoklī. Tāds, kurš savus pienākumus pilda godprātīgi. Tāds, kurš meklē jaunus, nevis pierastus risinājumus. Tāds, kurš nedzīvo pagātnē, bet mācās no tās. Tāds, kurš ierauga citu darbus, nevis politisko piederību, tautību vai uzvārdu.  Tāds, kurš pats ir gatavs izvēlēties, kļūdīties un uzņemties atbildību par kļūdām. Brīvs cilvēks uzņemas atbildību par kļūdām, nevis noraida kritiku un jautājumus kā tumsonīgus vai nevajadzīgus.

Un brīva, demokrātiska, neatkarīga valsts ir brīvu cilvēku attieksmes un darba auglis.

Latvijas brīvība ir veidota no mūsu personīgajām brīvībām un izvēlēm. No mūsu personīgajām atbildībām. Jo mūsu brīvība ir mūsu atbildība. Aicinu uz atbildību neraudzīties kā uz nastu, bet gan kā uz iespēju piepildīt savus sapņus. Un šī iespēja mums ir jāsargā. Ja nesargāsim savu brīvību, savu valsti, tad atradīsies kāds, kurš gribēs mums to atņemt. Un, ja brīvība nonāk citu rokās, tad atbildība vienkārši pazūd.

Mēs esam vienīgie, kuriem ir svarīgi uzņemties atbildību par Latviju. Par mūsu valsti. Jo mēs esam vienīgie, kuriem ir svarīgi piepildīt tieši mūsu sapņus.

Draugi!

Man ir prieks par katru, kurš Latvijas skaistumu, spēku un nākotni  redz, ieskatoties sevī. Es lepojos ar katru, kurš nevis bezpalīdzīgi plūst pa straumi, bet atloka piedurknes un dara Latviju lielāku. Gluži kā vecākiem labākā dāvana ir savu bērnu mīlestība, arī Latvijai labākā dāvana ir mīlestība un darbi. Un es zinu – šovakar šeit un visā Latvijā ir daudz lepnuma par padarīto. Un ļoti daudz mīlestības.

Dievs, svētī Latviju!

18.11.2024. Svētku koncerts Latvijas Nacionālajā teātrī par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 106. gadadienai