30. augustā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piedalījās labdarības organizācijas Ziedot.lv 20 gadu svinībās Nordeķu muižā, uzrunājot ziedotājus, brīvprātīgos, palīdzības saņēmējus un Ziedot.lv komandu.
“Man ir liels prieks jūs sveikt 20. dzimšanas dienā. Prieks tāpēc, ka liela labdarības organizācija briedumu var sasniegt tikai sabiedrībā, kurai nav vienalga.
Ziedot.lv ir sabiedrības spogulis. Šis spogulis parāda mūsu vājās vietas – gadījumus, kad valsts vai pašvaldība savējiem nevar palīdzēt. Bet tas pats spogulis izgaismo mūsu spēku – spēju just līdzi un vēlēšanos palīdzēt. Tas izgaismo arī spēju uzticēties.
Mēs varam svinēt jūsu divdesmitgadi, jo jūs esat radījuši un noturējuši sabiedrības uzticību. Bez uzticības tā labākajā gadījumā varbūt būtu viena vai divas daiļas kampaņas. Divdesmit gadu nav briedums tikai labdarības organizācijai. Tas ir sabiedrības briedums. Tas pienāk tad, kad pareizi šķiet dalīties. Tas ir tad, kad no vēsa “Lai paši tiek galā!” pārejam uz siltu “Nav jau žēl.”.
Lai gan mēs neesam pati bagātākā nācija pasaulē. Taču pērn Ziedot.lv sasniedzis saņemto ziedojumu rekordu. Gadā, kad lielai daļai iedzīvotāju nācies pārplānot savus tēriņus un meklēt papildu iespējas piepelnīties. Bet mēs zinām, ka grūtību priekšā galvas ir nevis jānokar, bet jāpaceļ.
Skeptiķi varētu sacīt, ka ziedošana ir tikai tāda atmazgāšanās vai ārišķīga spalvu spodrināšana. Gan jau kādam tieši tā ir. Taču es to redzu kā savas dzīves uzlabošanu, palīdzot citiem. Palīdzot Ukrainai sargāt savu brīvību, mēs sargājam arī savu valsti. Palīdzot svešiem bērniem izveseļoties, mēs palielinām laimīgu cilvēku skaitu Latvijā. Mēs parādām, ka tādu svešu bērnu nemaz nav. Palīdzot vētrā cietušajiem, mēs sirdī noglabājam cerību, ka nelaimē neatraidīs arī mūs.
Palīdzot savējiem, mēs palīdzam sev. Izdzīvošanas pamatā ir savstarpējs atbalsts. Turklāt labdarība palīdz ārstēt vientulību, jo atbalstot svešu cilvēku, svešais cilvēks kļūst par savējo.
Šobrīd es nemēģinu kādu pierunāt ziedot. Tas jādara tikai tad, ja vēlas. No sirds. Labdarība, atšķirībā no nodokļiem, kas arī ir personīgo līdzekļu nodošana kopīgam labumam, ir brīvprātīga. Gribi – ziedo, negribi – neziedo.
Šīs dienas gaviļnieks, protams, nav vienīgā iespēja palīdzēt citiem. Vieni grib ziedot naudu, citi – piedalīties, organizēt, nest un celt. Es domāju, ka arī Rūta Dimanta un Ziedot.lv komanda nedusmosies, ja sacīšu, ka var izvēlēties arī citus ceļus, kā dot sabiedrībai. Ko un kā atbalstīt – tas jāizlemj pašam. Vienam svarīgāka dabas aizsardzība, citam – senioru aprūpe, vēl citam – atbalsts Ukrainai.
Es šovakar nebūšu ne pirmais, ne pēdējais, kurš teiks paldies Ziedot.lv komandai un ikvienam, kurš kaut ar mazumiņu atbalstījis citus. Bet paldies pelnījuši arī tie, kuri vērsušies pēc palīdzības. Brīdī, kad tā jau ir slikti, saņemties un lūgt atbalstu noteikti nav viegli. Bet par to nav jākautrējas. Manuprāt, tādi ļaudis, kuri nekad, nekad nav bijuši atkarīgi no citu palīdzības, neeksistē. Un, ja eksistē, tad tie ir kaut kādi citplanētieši. Vai eksistē citplanētieši? Nezinu. Pagaidām ticamu pierādījumu nav.
Mēs šo gadu laikā esam iemācījušies dot. Un šī prasme tikai augs. Bet mums vēl daudz un dikti jāmācās atzīt, ka ir slikti, un lūgt palīdzību. Šī superspēja noderēs gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Latviešu tautas dziesma gan aicina likt bēdu zem akmens un iet pāri dziedot. Bet zem tā akmens nekas nepazūd.
Dalīta bēda ir pusbēda. Un pēc šīs formulas sanāk, ka, dalot bēdu ar daudziem tūkstošiem cilvēku, tā kļūst pavisam niecīga un viegli risināma. Jau rīt mums visiem jauna darba diena, bet šis ir īstais mirklis, lai mēs atskatītos uz to, cik bēdu kopīgi esam sadalījuši un padarījuši par atrisināmiem izaicinājumiem. Un tā jau ir laimīgāka Latvija nekā pirms 20 gadiem. Būvēsim to vēl laimīgāku nākamajām paaudzēm!” uzrunā sacīja Valsts prezidents E. Rinkēvičs.
