Godātie klātesošie! Dāmas un kungi!
Man ir gods un privilēģija jūs visus šodien uzņemt Rīgas pilī!
14. jūnijs pirms 83 gadiem bija vasaras diena, bet mūsu tautas atmiņā diemžēl uz mūžīgiem laikiem tā ir tumša diena. Vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju lopu vagonos tika deportēti prom no savām mājām. Pēc astoņiem gadiem 25. martā līdzīgs liktenis piemeklēja vēl vairāk nekā 42 tūkstošus mūsējo. Daļa izsūtījumā nomira, daļa palika turpat, tikai daļai izdevās atgriezties. Viņu vidū bija arī bērni – lieli un mazi.
Daudzi no Sibīriju pārcietušiem tā arī nekad nav gribējuši runāt par to, kas notika trimdas gados. Ne ar savējiem, ne ar svešiniekiem. Un to var ļoti labi saprast. Tādēļ es gribētu sacīt lielu, lielu paldies visiem, kas tomēr ir atraduši sevī spēku par izsūtījumā piedzīvoto runāt skaļi. Jūsu sāpju pilnās atmiņas ir mūsu visu atmiņas. Jūsu stāsti neļauj aizmirst mūsu vēstures tumšās lapas. Jūsu stāsti apliecina arī to, ka tas viss bija pa īstam.
Šodien es gribu vērsties arī pie mūsu jauniešiem. Paldies arī jums, ka esat iedziļinājušies, ka esat domājuši par vēsturi un ka esat runājuši par deportācijām. Paldies, ka esat gatavi runāt ar saviem vienaudžiem un stāstīt mūsu vēstures stāstu arī viņiem. Esmu pārliecināts, kad pienāks laiks, arī jūsu bērni un bērnu bērni uzzinās, kāpēc 25. martā un 14. jūnijā pie Latvijas karogiem kar melnas sēru lentes. Un arī viņi turpinās stāstīt tālākām paaudzēm par mūsu tautas likteni.
Deportācijas mums ir pagātne. Ļoti sāpīga, bet pagātne. Taču neaizmirsīsim, ka pavisam netālu Ukrainā desmitiem tūkstošu bērnu ir nolaupīti un deportēti no dzimtenes. Vecāki ir atstāti ar briesmīgāko – ar neziņu par savu bērnu likteni. To šobrīd veic tas pats ļaunums, kas to darīja ar mums. Krievija – ne vairs staļiniskā, bet putiniskā Krievija.
Jaunieši, jūs esat dzimuši un auguši brīvā Latvijā. Bet, ja jūs, jūsu sacerējumi un mākslas darbi ir šeit, tad acīmredzot jūs varat iztēloties, ko nozīmē brīvību zaudēt. Mūsu visu uzdevums ir gādāt, lai tas paliktu tikai mūsu iztēlē. Lai Latvija mums būtu vienmēr brīva un neatkarīga un lai mums nekad nevienam nebūtu jāpiedzīvo tas, ko piedzīvoja mūsu vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki.
Dievs, svētī Latviju!
