“Labvakar, visi labie ļaudis no visas Latvijas! Liels paldies, ka, nespītējot sev, bet spītējot laika apstākļiem, visi esiet šeit Likteņdārzā – Likteņdārzā, kuru veidojam jau vairākus gadus. Esmu Likteņdārza patrons. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē aicināt cilvēkus šeit veidot kultūrvietu un reizē arī svētvietu mūsu tautai. Veidot vietu, kur mēs varam justies visi kā viens vesels – gan ar tiem, kas palikuši pagājušajā gadsimtā, gan ar tiem, kas vēl tikai nāks mūsu zemē. Šī kopības sajūta ir tas vērtīgākais, kas piemīt Likteņdārzam.
Kad pirmoreiz es ierados šeit, un droši vien līdzīgas sajūtas ir daudziem no jums, mēs kļūstam par daļu no Likteņdārza, mēs kļūstam par daļu no tautas likteņa. Iestādot vienu koku šeit, tas sāk piederēt mums, stādītājiem, un visiem kopā. Novācot akmeņus no šī lauka, mēs veidojam kopīgo pļavu, kur šobrīd dziedāsim kopā. Atnesot vienu latu, mēs redzam, cik daudz var paveikt, kad lats pie lata stājas, un mērķi piepildās. Atnesot vienu akmeni, mēs redzam, cik liels spēj būt amfiteātra uzbērums, un katrā akmenī ir daļa no mums, daļa no tās vietas, no kurienes mēs nākam. Arī, ja kāds ir ziedojis savu tehniku, tad veidojas ceļš. Ja kāds ir ziedojis vienkārši Likteņdārzam, tas nozīmē nostiprināts krasts. Un tā, soli pa solim liekot kopā mūsu domas pie domas, vārdus pie vārda un arī darbus pie darba, mēs veidojam savu likteni. Jo liktenis mums dot tikai izvēles - doties pa labi, doties pa kreisi, piedalīties vai stāvēt malā. To izvēlamies mēs paši. Un es gribu teikt, ja mēs šodien izdarīsim pareizās izvēles un mēs starp labo un ļauno izvēlēsimies labo, starp darīt un nedarīt izvēlēsimies darīt, starp radīt un vienkārši tikai patērēt, izvēlēsimies radīt, un tā es varētu turpināt vēl un vēl. Ja mēs izvēlēsimies mīlestību, nevis naidu, mēs varam paveikt ļoti, ļoti daudz. Un tieši tādēļ mēs esam visi kopā šeit.
Un nebaidīsimies sapņot un skaļi pateikt savus sapņus. Jo Likteņdārzs sākas ar Viļa Vītola sapni. Redzēt šādu kultūrvietu, svētvietu visām mūsu dvēselēm, un tagad tas ir visu mūsu sapnis. Tāpēc, ka tas ir pateikts skaļi. Un šodien, kad mēs visi esam tik tuvu kopā plecu pie pleca, stāstīsim viens otram par saviem sapņiem. Lai tie kļūtu par mūsu kopējiem sapņiem un piepildītos un lai tie kļūtu arī par mūsu bērnu un mazbērnu sapņiem un arī piepildītos. Jo vārdam ir liels spēks. Tad, kad mēs to izrunājam, mēs sadzirdam otru cilvēku. Tad, kad mēs to izrunājam, mēs vienojamies kopībā. Lai mūsu vārdam šovakar vislielākais spēks! Paldies jums visiem, ka esat šeit, spītējot lietum un vējam.”
