Otrais pasaules karš bija lielākā no civilizētās pasaules traģēdijām. Par šo ciniski izraisīto tautu slaktiņu vēl šodien atgādina vēstures liecības un aculiecinieki, kuru ar katru gadu diemžēl paliek arvien mazāk. Neatkarīgi no tā, kuru datumu katrs uzskata par savu atceres dienu, kara cirstās brūces ir vienādi sāpīgas, bet atmiņas neizdzēšamas.
Šis karš nesaudzēja nevienu valsti, nevienu tautu, kura atradās frontes ceļā vai kaut netieši bija iesaistīta karā. Vieni tajā tika ierauti pret savu gribu, citi gāja brīvprātīgi. Bet kara likumi bija vienādi bargi pret visiem, jo kaujās krita kā vieni, tā otri, kā kareivji, tā virsnieki, neatkarīgi no puses, kurā viņi karoja.
Otrais pasaules karš nesaudzēja arī civiliedzīvotājus, absurdu ideoloģiju vārdā iznīcinot nevainīgus cilvēkus – bērnus, sirmgalvjus, sievietes. Tieši tādēļ šis karš mums visiem ir atstājis nopietnu vēstījumu un smagu mācību – darīt visu un dzīvot tā, lai nekas tamlīdzīgs cilvēces vēsturē vairs neatkārtotos. Tā ir mūsu atbildība un vienlaikus pienākums, pieminot karā kritušos un upurus, nodot vēstījumu nākamajām paaudzēm. Pavisam tiešu un nepārprotamu vēstījumu: atcerēties šo traģēdiju un nepieļaut noziegumus pret cilvēci, ko izraisa karš.
Tādēļ, turpinot pagājušajā gadā aizsākto tradīciju, arī šī gada 8.maijā pulksten 11:00 aicinu kara dalībniekus un visus, kam dārga kritušo piemiņa, Rīgas Brāļu kapos pulcēties uz klusuma brīdi pie mūžīgās uguns.
Nacismasagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienai ir jākļūst par tādu dienu, kas vieno, nevis šķeļ. Vieno piemiņai un labākai nākotnei.