Andris Bērziņš
Ekselences, karavīri un zemessargi, cienītās dāmas, godātie kungi!   Novembris ir Latvijas mēnesis. No 11.novembra - brīvības cīnītāju piemiņas dienas, ko atzīmējam šodien, līdz pat valsts neatkarības proklamēšanas svētkiem, mēs godinām Latvijas vēsturi. Tā ir ļāvusi izveidoties un atjaunoties valstij, ko cieņā un mīlestībā saucam par Tēvzemi - Latviju.

  

Arī šīs dienas vēsture liecina, ka šis 11.novembris ir īpašs. Tieši pirms divdesmit gadiem – 1992.gada 11.novembrī pie Brīvības pieminekļa tika atjaunots vēsturiskais godasardzes postenis. Tādēļ šajā Lāčplēša dienā īpašs apsveikums un paldies sakāms štāba bataljona godasardzes rotai, kura divdesmit gadu laikā ir godam veikusi tai uzticēto pienākumu pie Latvijas brīvības un neatkarības svētākā simbola – Brīvības pieminekļa.

 

Vēsturiski 11.novembris vienmēr tiks saistīts ar Latvijas brīvības cīņu posmu, kura laikā notika vācu un krievu karaspēka mēģinājums ieņemt Rīgu un likvidēt Latvijas neatkarību. Tieši pirms 93 gadiem, 11.novembrī Latvijas valsts armija atbrīvoja Rīgas Pārdaugavu no bermontiešiem, un jau novembra beigās šis vācu-krievu karaspēks tika padzīts.

 

Tomēr Latvijas brīvības cīņas ilga vēl divus gadus līdz pat 1920. gada 11.augustam, kad tika noslēgts Latvijas – Krievijas miera līgums, un beidzot Latvija bija brīva un Krievija atteicās no tiesībām uz Latvijas zemi. Diemžēl, Latvijai viena gadsimta laikā pat divreiz ir nācies kļūt par divu totalitāru lielvaru kaujaslauku, samaksājot visaugstāko cenu - valsts neatkarības zaudēšanu un tautas sadalīšanu karojošās frontēs, tāpēc kara rētas nav sadzijušas vēl šodien. Kritušo piemiņa ir svēta, tomēr nav un nevar būt pieņemama vēstures notikumu izmantošana politiskiem mērķiem. Diemžēl, ar to saskaramies vēl joprojām. Esmu aicinājis un aicinu arī turpmāk - 11.novembrī iedegt piemiņas svecītes visiem karavīriem, kas Latvijas valsts vārdā atdevuši savas dzīvības, neatkarīgi no laika, kad tas noticis. Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena ir īsti piemērota šādai atcerei.

 

Godātie karavīri!

 

Tālajā 1919.gadā - salīdzinoši nelielā Latvijas valsts armija ar ierobežotiem resursiem spēja sakaut skaitliski daudz lielāko un labāk bruņoto Rietumu brīvprātīgo armiju. Toreiz viens no izšķirošajiem faktoriem bija latviešu karavīru drosme un varonīgums. Es ticu, ka arī šobrīd ikvienam, kas izvēlas karavīra gaitas, galvenais vadmotīvs ir apņēmība un griba aizsargāt savas valsts dārgāko vērtību – neatkarību!

 

Dievs svētī Latviju!