Tā ārēji var raksturot 14. jūnija notikumus, bet to, kādas emocijas pārdzīvoja izsūtāmie, kas notika šo cilvēku domās un sirdīs, šodien uzzinām no atmiņu stāstiem. Pazemojums un izmisums mijās ar neziņu un bailēm par savējiem, par mīļajiem, par bērniem un sirmgalvjiem.
Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu komunistiskā vara pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm, kur ieslodzītajiem piesprieda labošanas darbus vai nāves sodu. Izsūtījumu upuri ir pārcietuši neiedomājamu necilvēcības paraugstundu – bez tiesas notiesāti, izturējuši badu, aukstumu, slimības, pieredzējuši tuvinieku nāvi, strādājuši vissmagākos darbus un uz mūžu iedragājuši savu veselību. Izdzīvojušie deportētie dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās.
Tiem, kas izsūtījumu pārdzīvoja un atgriezās, uz mūžu dvēselē palikušas neizdzēšami dziļas rētas, bet šiem cilvēkiem ir svešas atriebības alkas.
Nekad no represētajiem nav izskanējis aicinājums ļaunu atdarīt ar ļaunu. Tos, kas pārdzīvojuši izsūtījumu, vada liela mīlestība pret dzīvību, līdzjūtība, izpalīdzība un dziļa cilvēcība. Paldies Jums par to!
Šādi piemiņas un atceres brīži liecina par sabiedrības spēju just līdzi un vienlaikus novērtēt to, cik dārga ir mūsu brīvība un neatkarība.
Arī šodien, pulcējoties šeit, mēs varam droši sacīt, ka 1941. gada 14. jūnija notikumi nav aizmirsti, tos no tautas atmiņas nav izdzēsuši arī piecdesmit okupācijas gadi. Kopš 1987. gada 14. jūnija - šeit pie Brīvības pieminekļa notiek deportācijas upuru piemiņas brīži. Arī šodien esam sanākuši kopā, lai atceroties noliektu galvas, godinot izsūtījumā nogalināto un mirušo piemiņu, un būtu kopā ar visiem, kas izdzīvoja un atgriezās.
