Šī diena ir kā balta lapa, vēl neaprakstīta un tīra, tā ir kā mirklis pirms jauna sākuma, kad cilvēku domās valda gaidas, jaunas apņemšanās un jauni mērķi. Katrs pats ir savas laimes kalējs, savu ikdienu un dzīves gadus veido pats, tomēr Latvijas vēsturi rakstām mēs visi kopā.
Kāds solās būt 2012. un ko mums no tā gaidīt? - Laikā, kad pasaules ekonomika pārdzīvo smagus satricinājumus, mums ir jāapzinās, ka bez pārbaudījumiem nākamgad neiztiksim. Tādēļ būtu nepamatoti Jaungada uzrunā solīt pārliecinošu Latvijas ekonomikas izaugsmi un strauju attīstību pat situācijā, kad esam godam noslēguši starptautiskā aizdevuma programmu.
Pagājušajā gadā Latvijas ekonomika lēnām, tomēr mērķtiecīgi un pārliecinoši atguvās no 2009. un 2010.gada pārbaudījumiem un šobrīd jau tiek minēta starp veiksmīgākajiem piemēriem Eiropā. Tomēr pasaules globālā ekonomika nevienai valstij neļauj palikt neiesaistītai. Kaut arī valdības ir lokālas, ekonomiskie procesi arvien vairāk globalizējas, nereti atstājot arī postošas sekas. Banku un finanšu sektors ir viens no tiem, kas darbojas pāri valstu robežām, bet pēdējā laika notikumi liecina, ka nekavējoties jāveido daudz plašāka šī sektora uzraudzība. Pretējā gadījumā šobrīd tik jūtīgajā finanšu sektorā atkal var veidoties nekontrolējamas situācijas.
Arī nesenais pašmāju notikums - Krājbankas darbības apturēšana, ir uzskatāms piemērs tam, kā viena sistēmas banka netieši ietekmēja citu, draudot izraisīt paniku visā banku sektorā. Arī mūsu valsts drošības un uzraudzības institūcijām tas liek pārdomāt savstarpējo sadarbību, jo nevar būt tā, ka tās strādā kā valstis valstī un atbildības jomas sadala ar lineāla precizitāti. Tāpēc par notikušo Krājbankā atbildība ir jāuzņemas visiem, kam darba pienākumi dod iespēju iegūt informāciju banku sistēmas stabilitātes nodrošināšanai.
Pasaule mainās. Šie gadi pasaules vēsturē paliks kā nopietnu pārmaiņu un pavērsienu gadi. Daudzās jomās ir sasniegta kritiskā robeža, kas vairs neļauj visam ritēt pa vecam - valda uzticības krīze šī jēdziena visplašākajā nozīmē, zūd uzticība valstu savstarpējās attiecībās, nav uzticības finanšu stabilitātei, nav uzticības valdību un starptautisko organizāciju spējai šo krīzi pienācīgi atrisināt. Mēs esam liecinieki tam, kā Eiropas Savienība pagaidām neveiksmīgi cenšas apturēt atsevišķu valstu maksātnespēju un novērst bezatbildīgas finanšu politikas izraisīto paniku. Turklāt ikviena krīzes situācija neizbēgami rada augsni polarizācijai un veicina radikālas idejas. Stiprākie apvienojas, vājākajiem draud izstumšana, palielinot bažas par divu līmeņu vai divu ātrumu Eiropu. Ja arī kāds radikāls scenārijs īstenotos, Latvijai ir jābūt stiprāko komandā, jo mēs esam pierādījuši, ka arī maza ekonomika ar atbildīgu rīcību var sasniegt labus rezultātus. Mums nav cita ceļa, jo jebkāda alternatīva nozīmē stagnāciju, iedzīvotāju aizplūšanu un sociālas nestabilitātes palielināšanos.
Ir nopietns pamats domāt, ka šajā gadā valstu izaugsmes tempi samazināsies, pieļaujot pat negatīvus scenārijus. Latvija iespējamam krīzes vilnim ir daudz labāk sagatavota nekā tas bija pirms trijiem gadiem, tomēr mums jāatceras, ka pie jebkādiem notikumu pavērsieniem Baltija vienmēr tikusi un tiks vērtēta kā vienots reģions. Tādēļ katras Baltijas valsts ekonomiskajai politikai un atbildības līmenim būs būtiska nozīme. Mūsu sadarbības stiprināšana ir atslēga veiksmīgai reģiona attīstībai. Gan no tirgus apmēriem raugoties, gan ārpolitiski darbojoties, Baltijas valstīm stratēģiski nozīmīgos lēmumos ir jābūt kopā. Viens nav karotājs. Tādēļ arī viens no maniem Jaungada vēlējumiem ir - par ciešāku Baltijas valstu sadarbību! Par sadarbību, kas balstās uz pārdomātiem un ekonomiski pamatotiem lēmumiem. Par sadarbību bez neveselīgas sacensības, kas mūs visus padara stiprākus, nevis sašķeļ un vājina. Labs piemērs vienotai un stingrai pozīcijai Eiropas līmenī ir nostāja lauksaimniecības politikā, jo tā šobrīd klaji diskriminē Baltijas valstu lauksaimniekus.
Godātā Latvijas tauta!
Ekonomikas satricinājumi, ko pavada dzīves līmeņa kritums un neziņa par turpmāko, rada labvēlīgu augsni iekšējiem konfliktiem, un šādā gaisotnē ir daudz vienkāršāk sēt neuzticēšanos, radīt konfrontāciju.
2011. gadā mēs piedzīvojām eksperimentus ar valsts pamatlikumu – Satversmi. Saeimas atlaišanas ierosinājums radīja juridiski un politiski bīstamas situācijas, tomēr tas neapdraudēja valsts pamatus un deva iespēju tautai lemt. Savukārt ierosinājums noteikt krievu valodu kā otru valsts valodu groza valsts pamatus un Satversmes kodolu. Satversmē noteiktie valsts pamati: teritorija, latviešu valoda un demokrātija ir grozāmi tikai šķietami. To avots ir ārpus Satversmes formālā teksta un sakņojas mūsu valsts dibināšanas un neatkarības atjaunošanas dokumentos. Tie ir rakstīti ar mūsu tautiešu asinīm, tos grozīt nozīmētu likvidēt šo valsti un atstāt latviešus bez Latvijas. Neatkarīgi no tā, kāds būs Jūsu lēmums par dalību referendumā un balsojumu tajā, apzinieties - ka balsojums par valsts valodas statusa maiņu vienlaikus būs balsojums pret Latviju kā valsti. Padomāsim par to, kādēļ tas notiek šobrīd un kam šāda sabiedrības šķelšanās ir izdevīga. Divdesmit neatkarības gadi ir apliecinājuši, ka Latvija var kļūt par valsti ar vienotu nāciju, taču integrācijai un vienotas nācijas tapšanai ar valodas zināšanu vien nepietiek. Kopīgas vērtības, savstarpēja cieņa, cilvēciska sapratne, tolerance ir tie pamati, uz kuriem mums jāceļ Latvijas nākotne. Ja mēs nespēsim vienoties, mūsu vietā nāks citi.
Kaut arī Latvijā ir demogrāfijas krīze, pasaules iedzīvotāju skaits pēdējo divpadsmit gadu laikā ir pieaudzis par miljardu, ko noteikti der apzināties. Pasaules globalizācijas procesā valstu robežas pamazām izzudīs, atsevišķas valsts loma mazināsies un vienīgi latviskais dzīves veids un vide būs tas, kas motivēs saglabāt savu valsti.
Godātie Latvijas cilvēki!
Kopš 1958.gada 1.janvāra, kad stājās spēkā līgumi, kas aizsāka Eiropas Savienības vēsturi, tik nopietnu pārdomu un tik lielas neziņas Eiropā vēl nav bijis. Arī mēs esam šo pārmaiņu un pārbaudījumu dalībnieki, no mūsu valsts pozīcijas un attieksmes būs atkarīgs tas, kādā Eiropā dzīvosim un kādu mantojumu atstāsim nākamajām paaudzēm. Vienlaikus mums ir daudz darāmā tepat Latvijā. Politiķiem un valsts varai ir jāstrādā tā, lai turpmāk nostabilizētu valsts finanses, izveidotu mūsdienu prasībām atbilstošu izglītības sistēmu, veicinātu uzņēmējdarbību un pašiniciatīvu, bet pats galvenais – lai apturētu mūsu cilvēku aizbraukšanu, jo bez cilvēkiem nebūs Latvijas.
Esmu piekritis uzņemties Valsts prezidenta amata pienākumus, labi zinot, ka Latvijai šis būs izšķirīgu lēmumu laiks, bet šādus lēmumus nedrīkst pieņemt nokaitētā gaisotnē un sakāpinātās emocijās. Tādēļ sakārtota valsts un labas attiecības starp cilvēkiem ir pamatu pamats un atslēga mūsu nākotnei. Esmu gatavs strādāt šo mērķu vārdā un darīt visu, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka, drošāka, stabilāka.
Lai Jaunais 2012.gads nes Latvijai mieru un saticību!
Laimīgu Jauno gadu!