Jūsu ekselence prezidenta Valda Adamkus kungs!
Jūsu godība rektora Vītauta Kaminska kungs!
Jūsu ekselences un eminences!
Dāmas un kungi!
Ar dziļāko prieku es pateicos Jums, rektora kungs, un senātam par Jūsu uzmanību un sirsnību, uzņemot mani Jūsu vadītajā universitātē. Es augstu vērtēju godu, ko Vītauta Dižā universitāte un personiski Jūs esat man parādījis, piešķirot Goda doktora nosaukumu.
Šī diena man paliks neizdzēšamā atmiņā ar lielo godu, kas man tiek piešķirts, bet ar to neizsakāmo sirsnību, ko es manu no šīs auditorijas. Es uzņemto to kā zīmi par draudzību latviešu un lietuviešu starpā un priecājos, ka man iespējams šo izcilo godu saņemt kopā ar manu draugu un kolēģi – Lietuvas prezidentu Valdu Adamku.
Lietuvas universitātei Kauņā šogad ir apritējuši pilni 80 gadi, tikai nedaudz mazāk nekā lielākajai mūsu zemes augstskolai – Latvijas universitātei. Izveidojušās drīz pēc mūsu neatkarīgo valstu nodibināšanas, abas universitātes savā attīstībā lielā mērā atspoguļo Latvijas un Lietuvas likteņgaitas 20. gadsimtā. Ar tām saistīta nacionālās inteliģences izaugsme, kā arī izcilu personību darbošanās, kas šīs augstskolas padarījusi par pasaules mēroga zinātnes un kultūras centriem. Te gribētos pieminēt tādus pasaulslavenus zinātniekus kā franču semiotiķu skolas pamatlicējs Aļģirds Jūlijs Greims vai arheoloģe Marija Gimbutiene, kas abi ir studējuši Vītauta Dižā universitātē un ar kuriem abiem man ir bijis tas gods savā laikā sadarboties. Zīmīgs ir arī to zinātnes, kultūras un politikas izcilnieku loks, kam universitāte ir piešķīrusi Goda doktora nosaukumu: viņu vidū redzam gan jau minēto Mariju Gimbutieni (1993), gan Nobela prēmijas laureātu Česlavu Milošu (Czesław Miłosz 1991), gan muzikologu un politiķi Vītautu Landsberģi (Vytautas Landsbergis 1991), gan baltu valodnieku Zigmu Zinkeviču (Zigmas Zinkevičius 1994), gan arī avangarda kinomākslinieku Jonu Meku (Jonas Mekas 1997).
Lietuvas dižkunigaitis Vītauts, kura vārdu nes šī Universitāte, viens no izcilākajiem Lietuvas valdniekiem, savā darbībā ir skaidri iezīmējis virzienus, kas nav zaudējuši savu nozīmi arī šodien.Vītauts Dižais arvienu centās nostiprināt valsts patstāvību un neatkarību. Kā politiķis un kara stratēģis viņš biežāk izvēlējās sadarbību nekā konfrontāciju. Būdams talantīgs diplomāts, viņš spēja sadarboties pat ar tik dažādiem spēkiem kā Livonijas mestrs, čehu karalis vai tatāru hani. Nostiprinot kristietību Romas katoļu variantā, viņš radīja pamatu, lai valstī iesakņotos Rietumu kultūras modelis. Līdzās baznīcām un klosteriem tika celtas arī skolas, un lietuviešiem atvērās ceļi uz Eiropas universitātēm. Vītauta Dižā darbošanās principi – valsts patstāvības nostiprināšana, sadarbība, virzība uz Eiropu – skan tik aktuāli un mūsdienīgi pat pēc vairāk nekā pieciem gadsimtiem.
Kā šo principu gaismā izskatās Lietuvas Dižkunigaitijas un Livonijas pēcteču – mūsdienu Baltijas valstu – tagadne un nākotne, it īpaši izglītībā, zinātnē un kultūrā?
Man ir patiess prieks savām acīm skatīt Kauņu – seno un mūsdienīgo. Te ir sajūtams gan Mairoņa dzejas gars, gan Čurļoņa mūzikas un mākslas dvesma. Savu iespaidu rada vairāk nekā 650 gadu vecās pilsētas vēstures liecinieki, kā arī ne tik senās pagaidu galvaspilsētas reālijas. Droši vien, tikai retais zina, ka tā laika pilsētas sejā zīmīgas pēdas atstājis latviešu cilmes arhitekts Kārlis Reisons. Darbodamies Kauņā no 1930.gada līdz pat Otrajam pasaules karam, viņš radīja gan Augšāmcelšanās baznīcu, gan arī Brīvības pieminekļa pjedestālu. Mūsdienu pilsētas centru visā garumā tīri simboliski caurauž Brīvības aleja, skatam tīkami ir jaunākās arhitektūras paraugi.
Priecājoties par mūsu zemju sasniegumiem modernās zinātnes, izglītības, tehnoloģiju un citās jomās, jāatzīst, ka nav mazinājusies laika pārbaudi izturējušo vērtību nozīme. Mums jo sevišķi svarīga ir paaudžu paaudzēs mantotā valoda, tautas garamantas, tāpat arī daba, lauku un pilsētu kultūrvide un daudz kas cits. Šis tradicionālais mantojums kļuva par vienu no svarīgākajiem stūrakmeņiem mūsu nāciju izveidē 19. gadsimtā, tas ļāva mūsu kultūrai izdzīvot un pārdzīvot dažādus spaidus un okupāciju režīmus, un brīvības apstākļos tas piešķir kultūrai to nepieciešamo savdabību, lai tā plauktu un ziedētu līdzās citām un lai neizšķīstu vai nepazustu starp tām.
Īpaša vērtība ir mūsu joprojām dzīvajām tradīcijām: tautas dziesmu dziedāšanai, tērpu darināšanai un valkāšanai, dažādu amatu piekopšanai, kuru saknes meklējamas senā un pat ļoti senā pagātnē. Ne velti šīs kultūras formas ir izpelnījušās starptautisku atzinību: lietuviešu amatnieku darinātie krucifiksi, to simbolika ir iekļauti UNESCO Pasaules mutvārdu un nemateriālā mantojuma šedevru sarakstā, līdzīgi kā Krišjāņa Barona latvju dainu skapis ir UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā.
Tomēr skaidrs, ka nekādi saraksti nepalīdzēs, ja tradicionālās kultūras mantojuma saglabāšana, pētīšana, apgūšana un popularizēšana netiktu veicināta valstiskā līmenī. Ar gandarījumu varu atzīmēt, ka letonika Latvijā ir noteikta kā viena no piecām prioritārām zinātnes nozarēm, līdzās tādiem pētījumu virzieniem kā Latvijas dabas resursi un ekoloģiskā stabilitāte, Latvijas iedzīvotāji un tautas veselība, Latvijas zinātniskās un tautsaimnieciskās produkcijas konkurētspēja un Latvijas sociālā attīstība un drošība.
Atzīstot Latvijas sasniegumus atsevišķās letonikas jomās, ar veselīgu skaudību varu tomēr atzīmēt, ka lituānistikas stāvoklis Lietuvā ir jūtami labāks, par ko liecina gan lielāks skaits publikāciju, gan vairāk mācīties gribošo, gan plašāks piedāvāto nodarbību, kursu un pat studiju programmu loks, tostarp arī etnoloģijas un folkloristikas un lietuviešu etniskās kultūras programmas Vītauta Dižā universitātē.
Sen zināma gudrība vēsta, ka apmainīšanās ar garīgajām vērtībām tās vairo. Līdzvērtīga sadarbība divu tautu starpā veicina to bagātināšanos un attīstību. Ar saviem pacēlumiem un kritumiem, tomēr kultūras kontakti starp latviešiem un lietuviešiem ir bijuši vienmēr. Protams, mēs esam labi kaimiņi, un priecājamies par iespēju iepazīt vienam otra pasauli. Taču mēs esam arī kas vairāk nekā tikai labi kaimiņi – mūs vieno kopīga senkultūra, radniecīgas valodas, baltu dzīvesziņā balstīts pasaulskatījums, līdzīgi uztveres un uzvedības stereotipi. Mūs vieno kopīgs gars un vienas asinis.
Pēdējā desmitgadē lielākās Latvijas un Lietuvas augstskolas ir noslēgušas savstarpējos līgumus, kā vienu no pēdējiem varētu minēt pērn noslēgto Latvijas Kultūras akadēmijas un Klaipēdas universitātes līgumu. Jau diezgan parasta ir studentu apmaiņa, vieslekcijas, kopīgi izpētes projekti. Kā labas starptautiskas sadarbības paraugu varētu minēt Vītauta Dižā universitātes, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas kopīgu zinātnisku baltonikas izdevumu "Acta Baltica". Īpaši uzteicama būtu Vītauta Dižā universitātes Letonikas centra aktīvā sadarbība ar Letonikas un Lituānistikas centriem Latvijā, rīkojot kopīgas ekspedīcijas, konferences vai kursus.
Visbeidzot, es gribētu atzīmēt kādu tendenci, kas raksturo mūsu izpratnes maiņu par saviem tuvākajiem sadarbības partneriem. No romantizētas baltu tautu – latviešu un lietuviešu – kopības meklēšanas līdz triju Baltijas valstu kopībai mūs aizvirzīja 20. gadsimta vēsture. Šobrīd arvien biežāk ar Baltijas vārdu tiek apzīmētas zemes ap Baltijas jūru, un, šādi traktēts, Baltijas reģions izrādās dabiska Ziemeļeiropas daļa. Mums nav nekur jāiet, lai nonāktu Eiropā, vajag tik pienācīgi apjaust un izprast savu stāvokli, kā arī ļaut to atzīt citiem.
Vairāk priecāsimies par mūsu pirmatnīgi skaisto zemi, dzīvīgi zaļo dabu, neatkārtojami pievilcīgajām pilsētām! Ļausim brīvi un skaisti plūst mūsu seniskajām un tomēr mūsdienīgi bagātajām valodām! Leposimies ar sentēvu gudrību un ar mūsdienu kultūras sasniegumiem! Tad arī citi labāk saskatīs, novērtēs un iemīlēs to, kas dārgs ir mums – dzīvajām baltu tautām, nākotnes Eiropas veidotājām.