Daudzu pils iemītnieku likteņi gadsimtu gaitā padarījuši viduslaiku pilis par visīstenāko Vēstures Pieminekļa iemiesojumu. Lielākā daļa no šīm pilīm ir pārvērtušās par akmeņu drupām, tikai zinātājs spēj pateikt, ka zem tām guļ pils.
Gandrīz katrā Latvijas pilī ir sastopams spoks, ja nav, tad ir jāizdomā, jo spoks pieder pie pils leģendas, rada īpašu senatnīgi – mistisku auru. Tiek uzskatīts, ka pilīs mītošie spoki nav tādi kā tie, kas mīt kapsētās. Šie spoki ir gan miermīlīgi, gan baisi. Spoku nostāsti pat ir reģistrēti vēsturiskos dokumentos. Spoki parādās kā ēnas, ir dzirdami to soļi, smiekli, spoka eksistence ir jūtama ik uz soļa.
Slavenākie Latvijas spoki mīt Rundāles, Baldones, Ēdoles, Dundagas, Krustpils pilīs, savukārt Blankenfeldes muiža lepojas ar visbriesmīgākajiem spoku stāstiem Latvijā. Kā ir ar Rīgas pili?
Painteresējoties tuvāk, atklājas, ka arī Rīgas pilī ir spoks. Varētu pat teikt, ka par to pastāv divas leģendas.
Pirmā leģenda saistīta ar Svētā Gara torni, virs kura šobrīd plīvo Valsts prezidenta un Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Livonijas ordeņa laikā Svētā Gara tornis un Bruņinieku tornis, kas mūsdienās vairs nepastāv, ir bijuši savienoti un tur bijis izveidots spitālīgo hospitālis. Kā stāsta drošības dienesta pārstāvji un ikviens, kas ir palicis pa nakti šajā pils daļā, tad naktī vislabāk ir dzirdami soļi un krakšķi uz Svētā Gara torņa vecajām un vītņotajām trepēm. Tāpat ir bijuši gadījumi, ka naktīs kāds staigā pa telpām un grabinās. Spoku pastaigas gan vairāk ir dzirdamas vecajā pils daļā, bet arī jaunajā ik pa laikam ir dzirdams spoks. Pils darbinieces to ir nosaukušas par "Zilo dāmu". No rīta ap pulksten sešiem, kad cilvēki vēl nav ieradušies darbā, blakus telpā ir dzirdams, kā tiek pārvietoti krēsli, čīkst durvis, bet, pārbaudot telpu, neviena tur nav, spoka "uzdarbošanās" ir dzirdama līdz brīdim, kad tam tiek pateikts "Labrīt".
Otrā leģenda ir saistīta ar "Dorotejas istabu". Doroteja bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešā sieva. Kādu laiku Dorotejas portrets šajā telpā bija vienīgais, bet nu jau šīs istabas sienas rotā ne tikai Dorotejas portrets, bet arī augstmaņu portreti, kuru vārdi ir saistīti ar Latvijas vēsturi. Doroteja ir bijusi ļoti skaista un cēla sieviete. Tiek uzskatīts, ka viņai nepatīk, ka viņu aizēno, tāpēc katru rītu gleznas, kas atrodas istabā, ir sašķiebušās.
Zem pils un arī zem Svētā Gara torņa ir daudz pazemes eju un pagrabu, kas līdz galam nav izpētīti. Lielākā daļa no šīm pazemes ejām pieder muzejiem, kas tur glabā arheoloģiskos izrakumus, tai skaitā cilvēku kaulus un galvas kausus.
Kad 1941.gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Rīgas Pionieru pils, ir bijis gadījums, kad pils ir bijusi pilnīgi tumša, tajā neatrodās neviens, bet pulksten divos naktī pilī kādā istabā aiz aizslēgtām durvīm ieslēgusies gaisma. Tā laika apsardzes darbinieks devies gaismu izslēgt. Izslēdzis un, atgriežoties savā postenī, ievērojis, ka tajā pašā istabā atkal ir iedegusies gaisma, lai gan pirms brīža apsargs gaismu izslēdza.
Kāds cits Valsts prezidenta drošības dienesta pārstāvis no savas pieredzes stāsta, ka pirms pāris gadiem, mierīgā vasaras naktī, pilī logs atvēries līdz galam vaļā, lai gan tas nav bijis iespējams, logi bijuši rūpīgi pārbaudīti un tuvumā nav bijis neviens, kas būtu varējis to atvērt.
Rīgas pils celtniecība Daugavas krastā tika uzsākta 1330.gadā. 1922.gadā Rīgas pils kļuva par Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidenci. Pēc Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas no 1940.līdz 1941.gada februārim pilī apmetas Latvijas PSR Tautas komisāru padome, bet 1941.gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Rīgas Pionieru pils. Latvijas valsts pastāvēšanas laikā pils dienvidu daļā darbojās muzeji.
Šobrīd te izvietots Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. 1995.gada 12.jūnijā pils atkal kļuva par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci.
Plašāk ar pils vēsturi var iepazīties šeit.