Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien teica runu, atklājot ANO Bēgļu konvencijas 50 gadadienai veltīto ANO konferenci Ženēvā.
Uzrunājot ANO valstu delegācijas, prezidente atzīmēja to, ka Latvija savā vēstures gaitā ir piedzīvojusi nepieciešamību pēc šādas bēgļu aizsardzības, un arī viņa personiski ir piedzīvojusi bēgļu gaitas un saskārusies ar visiem šīs situācijas traģiskajiem aspektiem. Viņa stāstīja ANO dalībvalstu pārstāvjiem par Latvijas traģiskajiem notikumiem 1940-tajos gados Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja gan masu deportācijas uz Sibīriju, gan arī piespiedu bēgļu gaitas, ko izraisīja divi totalitārie režīmi Latvijā. Viņa sacīja, ka šeit runā kā visu to Latvijas iedzīvotāju pārstāve, kuri ir pārdzīvojuši bēgļu gaitas un arī to daudzo vārdā, kuri nav izdzīvojuši. Viņa sacīja, ka zinot, ko nozīmē bēgļu gaitas, viņa runā šodien arī to bēgļu vārdā, kuru balsis nav sadzirdamas un kuri tik un tā, kā visi pārējie cilvēki vēlas normālu dzīvi.
“Es zinu, ko nozīmē bēgļu gaitas, ko nozīmē būt par bēgli. Tev nav ne sakņu, ne piederīgo un tu nezini, vai tevi vispār kaut kas sagaida nākotnē, cik ilgs būs tavs mūžs, tev nav tiesību, tev nav dokumentu un vienīgais spēks, kurā tu vari smelties ir, apgalvojot sev, ka esi cilvēciska būtne un cerēt, ka kāds tev rīt palīdzēs,” sacīja prezidente.
V.Vīķe-Freiberga savā runā atzīmēja, ka Otrā pasaules kara gados Ženēvas konvencija vēl nebija pieņemta, bet jau darbojās vairākas bēgļu programmas, kas ir palīdzējušas arī viņas ģimenei. Viņa pateicās tiem daudzajiem cilvēkiem, kas ir palīdzējuši bēgļiem vairākās pasaules valstīs, cilvēkiem, kas ir palīdzējuši kā Latvijas, tā arī citu valstu bēgļiem.
Runājot par situāciju šodienas pasaulē, prezidente uzsvēra, ka arī mūsdienās ir daudz miljonu cilvēku pasaulē, kuri nezina, vai viņi jebkad varēs piederēt kādai valstij, vai viņi jebkad būs kādas valsts pilsoņi ar pilsoņu tiesībām.
“Daudzas dzīves ir jūsu rokās,” dalībvalstu delegāciju amatpersonām teica Latvijas prezidente, aicinot viņus savā darbībā domāt par to, ka aiz katra viņu lēmuma ir dzīvi cilvēki.
“Es aicinu nedomāt par bēgļiem birokrātiski un abstrakti, lūdzu domājiet par viņiem kā cilvēciskām būtnēm, kuru likteņi ir jūsu rokās, un kuriem jūsu lēmumi var palīdzēt mainīt dzīvi.
Noslēgumā prezidente pateicās visiem, kas savulaik ir palīdzējuši bēgļiem pēc Otrā pasaules kara, kā arī visiem tiem, kas palīdz bēgļiem arī šodien.