Valsts prezidentes uzruna vēsturnieku komisijas konferencē:
“Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941.-1945.”
Latvijas Universitātes Lielajā aulā, 2003.gada 12.jūnijā
Augsti godātais rektora kungs,
Komisijas priekšsēdētāja kungs,
Cienījamie konferences dalībnieki,
Ekselences, Dāmas un kungi!
Pēc Latvijas vēsturnieku iniciatīvas šodien universitātes Lielajā aulā kopā sanākuši vēsturnieki no Latvijas, ASV, Vācijas, Izraēlas, Zviedrijas, Krievijas, Lietuvas, Somijas un vēl citām valstīm, lai analizētu un vērtētu ļoti sarežģītu un pretrunīgu laika posmu Latvijas vēsturē – nacistiskās Vācijas okupācijas periodu no 1941. līdz 1945. gadam.
Latvijas vēsture XX gadsimtenī ir bijusi sarežģīta un smaga. Tika pārdzīvota revolūcija Krievijā, Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, padomju okupācija, nacistiskās Vācijas okupācija, vēlreiz padumju okupācija un aneksija. Visi šie notikumi atstāja sekas uz Latvijas ekonomisko attīstību, iedzīvotāju demogrāfisko sastāvu un arī sabiedrības vērtību sistēmu un morāli.
Otrais pasaules karš, komunistu un nacistu okupācijas režīmi atnesa līdz tam nepieredzētas ciešanas un postu ne vien Latvijai, bet arī daudzām citām Eiropas valstīm. Miljoniem cilvēku tika iznīcināti kara laukos, tika sagrauta tautsaimniecība, gruvešos pārvērstas pilsētas un ciemi. Latvijas specifika bija tajā apstāklī, ka, nomainot viens otru, valsti okupēja abi savā starpā karojošie totalitārie režīmi. Katram no šiem režīmiem bija savi mērķi, bet neviens no tiem neparedzēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
Latvijas valsts un tās iedzīvotāji pret savu gribu tika ierauti kara dzirnavās un kļuva par nacistu un komunistu režīmu upuriem. Otrā pasaules kara gados Latvija zaudēja gandrīz trešo daļu no saviem iedzīvotājiem, vairāk nekā simts tūkstoši krita kaujas laukā, cīnoties zem svešiem karogiem.
Nacistu okupācijas laiks Latvijā ir saistīts ar vienu no XX gadsimta un visu laiku lielākajiem ļaunumiem — ar holokaustu. Tā bija nacistiskās Vācijas režīma realizēta politika, kas smagi skāra ne tikai Latviju, bet arī pārējās okupētās Eiropas valstis — Poliju, Lietuvu, Igauniju, Čehoslovākiju, Ungāriju un citas. Ebreju iedzīvotāji masveidā tika iznīcināti šajās zemēs. Latvijā un daudzās citās valstīs ir zināms, kas kara laikā notika Rumbulā, Biķernieku mežā, Šķēdes kāpās un citās vietās, kur gāja bojā ne tikai Latvijā tolaik dzīvojošie ebreji, bet arī ļoti daudzi, kas tieši šim nolūkam tika īpaši atvesti no citām Eiropas malām. Pateicoties Vēsturnieku komisijas un atsevišķu pētnieku pūliņiem, šodien mēs zinām par šīm vēstures tumšajām lappusēm, un zinām daudz vairāk nekā tas bija iespējams pirms neatkarības atjaunošanas. Ir tapis skaidrs, ka tā bija nacistu centralizēti organizēta, vadīta un izpildīta akcija, kurā tika iesaistīts arī zināms skaits vietējo iedzīvotāju.
Es ceru, ka holokausta pētniecība Latvijā, pateicoties Vēsturnieku komisijas aktivitātēm, sekmīgi turpināsies un mēs pakāpeniski, laužot mītus un stereotipus, tuvosimies objektīvai vēsturiskajai patiesībai. Tādā veidā Latvija apliecinās savu toleranci, savu uzticību demokrātijai un savu vispārējām cilvēka vērtībām.
Pētot tā saucamos “vācu laikus”, vēsturnieki un sabiedrība Latvijā pievērš uzmanību arī tādiem jautājumiem kā kolaboracionisms, pretestības kustība un latviešu leģions.
Jo tik tiešām, nacistu okupācijas sākumposmā daudzi Latvijas iedzīvotāji, ņemot vērā 1940.-1941.gadā pastrādātos padomju varas noziegumus, ienākošo vācu armiju sagaidīja kā atbrīvotājus no komunisma jūga. Šādu tēlu centās sekmēt un izplatīt arī nacistu propagandas mašīna. Tomēr drīz sekoja latviešu tautas vilšanās, jo Vācija izturējās pret Latviju kā kara laupījumu, pat nedomāja atjaunot tās valstiskumu, neatdeva atpakaļ padomju varas konfiscētos īpašumus, tāpat aizliedza izkārt pie mājām sarkanbaltsarkanos karogus, kā tas bija noticis jau komunistu okupācijas laikā un tā joprojām. Jau 1941.gada nogalē Latvijā sākās nacionālā pretestība vācu okupācijas režīmam. 1943.gadā tika izveidota Latvijas Centrālā padome, protams, pilnīgi slepeni, kam bija būtiska loma pretestības kustības koordinācijā, bet kas tika gestapo atmaskota un iznīcināta.
1943.gada sākumā pēc Ādolfa Hitlera pavēles sāka formēt Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Leģiona veidošana un darbība jāskata un jāvērtē ciešā kontekstā ar nacisma režīma vispārējo realizēto politiku. Sākoties grūtībām Austrumu frontē, Vācija, pārkāpjot starptautiskos līgumus un konvencijas, veica nelikumīgu okupēto apgabalu iedzīvotāju mobilizēšanu savos bruņotajos spēkos. Latviešu leģions nebija nekāds izņēmums. Līdzīgas vienības veidoja arī no franču, ukraiņu, valoņu, ungāru, itāliešu, serbu, igauņu un citu okupēto zemju iedzīvotājiem. Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību, viņi cīnījās pret to, lai viņu zemē kādreiz atkal atgrieztos ienīstais komunistu režīms, ko viņi pazina kā terora izpausmes režīmu, Staļina laika režīmu.
Leģionāri necīnījās pret Rietumu lielvalstīm—ASV un Lielbritāniju, taisni otrādi – viņi cerēja ar savu cīnīšanos iegūt Rietumu lielvalstu atzinību un atbalstu saviem neatkarības centieniem, viņi cerēja uz atbalstu Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Latviešu leģionāri nekad nav cīnījušies par nacionālsociālistiskās Vācijas kara mērķiem, kuri viņiem vispār bija maz saprotami un miglaini, viņi katrā ziņā necīnījās par Hitlera “jaunās Eiropas” idejām. Viņi nekad nav bijuši nacisti, bet gan drīzāk apstākļu spiesti tika iesaistīti vācu-padomju karā kā tās zemes iedzīvotāji un dzīvais spēks, kas šeit bija parocīgi pieejams un izmantojams frontē par lielgabalu gaļu.
Domāju, ka šodienas starptautiskās vēsturnieku konferences uzdevums ir vispusīgi izvērtēt nacistu okupācijas laiku Latvijā, mēģinot rast atbildi uz līdz šim līdz galam neskaidriem un pretrunīgiem jautājumiem, un tādu vēl ir daudz. Mums jāsaprot, ka Latvijai XX gadsimtā, atšķirībā no citām valstīm, bija divi ienaidnieki reizē: nacisti un komunisti. Abi šie totalitārie režīmi ir atstājuši briesmīgas pēdas Latvijas vēsturē.
Es ceru, ka šī konference rosinās apskatāmās tēmas tālāku pētniecību, jaunas idejas un uzmundrinās pašmāju un ārvalstu vēsturniekus turpmākajā darbā.
Vēlu jums visiem sekmes šīs konferences darbā un jūsu pētniecības darbā vispār!