Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna
Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa
2002.gada 11.novembrī
Augsti godātās augstākās valsts amatpersonas,
Goda viesi,
Diplomātiskā korpusa pārstāvji,
Virsnieki, karavīri,
Latvijas tauta!
Mēs esam pulcējušies Brīvības pieminekļa pakājē, lai godinātu varoņus šai varoņu piemiņas dienā. Latvijai tā ir Lāčplēša diena un iedibināta par godu tiem, kas cīnījās un atdeva savas dzīvības, lai Latvijas Republika kļūtu par īstenību. Rietumeiropas valstīs un daudzviet pasaulē šodien 11.novembris tiek atzīmēts kā Pirmā pasaules kara noslēguma diena, kad ieroči tika nolikti, kad lielgabali beidzot klusēja un kad izbeidzās asiņains karš, kas prasīja miljoniem un vēl miljoniem jaunu cilvēku dzīvības.
11.novembrī pulksten vienpadsmitos daudzās pasaules malās tiek pieminēts šī asiņainā kara beigu posms. Tas bija domāts kā karš, kas nobeigs visus karus, kas iedibinās miera valsti Eiropā un pasaulē. Toreiz tās bija cerības, uz kurām dzima arī neatkarīgā Latvijas valsts, bet mums nebija lemts lielgabaliem klusēt tūliņ pēc valsts nodibināšanas - vēl varu sagrāba lielinieki, vēl iebruka vācu Bermonta spēki un tikai gadu vēlāk, 1919.gadā, Latvijas Bruņotajiem spēkiem izdevās gūt uzvaru šeit pat Rīgā, atsitot vācu spēkus, kas bija ieņēmuši Rīgu. Latvija tajā brīdī pierādīja, ka tā ir ne tikai deklarēta uz papīra kā jauna republika Eiropas valstu zvaigznājā, tajā brīdī Latvijas vīri ar savām asinīm pierādīja, ka spēj šīs valsts neatkarību aizstāvēt un noturēt.
Šodien mēs stāvam uz jauna vēstures sliekšņa, kad esam sagatavojušies un gaidām uzaicinājumu pievienoties tādai aliansei un militārai apvienībai, kur daudzas demokrātiskas un brīvību mīlošas valstis viena otru ir solījušās aizsargāt un pasargāt, ja briesmas draud jebkurai vienai no tām. Mēs Latvijā esam jau vairāku gadu garumā ļoti nopietni strādājuši un gatavojušies, lai arī Latvija varētu piebiedroties šai aliansei, lai arī Latvija varētu kļūt par locekli NATO dalībvalstu saimē.
Mēs Latvijā savu drošību ņemam ļoti nopietni, jo vēstures rūgtā mācība mums atkal un atkal ir atgādinājusi, ka valsts, kas nespēj pienācīgi par savu drošību rūpēties, ļoti viegli var pazaudēt savu brīvību, savu neatkarību un savu suverenitāti. Mēs Latvijā zinām, kas ir brīvības cena, un mēs Latvijā zinām, kas ir nebrīvības cena. Mēs pārāk labi zinām starpību starp brīvību un nebrīvību, starp suverenitāti un tās zaudēšanu. Tamdēļ mēs visi Latvijā saprotam, ka ieguldījums mūsu drošībā, tas ir ieguldījums mūsu nākotnē, un tauta stāv vienota aiz mūsu karavīriem un viņus ciena, un viņus atbalsta.
Mēs esam uzsākuši garu ceļu un mēs ceram, ka pēc vienpadsmit dienām mēs varēsim atzīmēt šim ceļam sasniegumu, kas norādīs, ka esam gājuši pareizā virzienā un pareizā tempā. Bet, protams, mums ceļš būs jāturpina arī nākotnē, mums daudz kas vēl darāms, mums jāturpina sakārtot un attīrīt savu valsti, mums jāturpina stiprināt, pilnveidot, attīstīt savus Bruņotos spēkus. Mēs esam ļoti daudz jau veikuši, un par to mēs varam būt lepni. To, ko mēs esam paveikuši, ir novērtējuši un izvērtējuši, ir svēruši un mērījuši citu valstu eksperti un politiķi. Mums Latvijā nav par ko kaunēties, mēs varam būt lepni uz savu valsti un uz saviem Bruņotajiem spēkiem. Mums ir apņēmība – gan politiskā, gan praktiskā – turpināt ieguldīt savā drošībā, un es zinu, ka Latvijas vīri un zēni un, jā, arī sievietes ir gatavas saskatīt Bruņotos spēkus kā respektablu, cieņas pilnu vietu, kurai ziedot savu darbu un savas pūles, un savus spēkus. Bruņotie spēki Latvijā piedāvā cilvēkam interesantu un bagātīgu karjeru.
Mēs Latvijā veidosim tādus Bruņotos spēkus, kas spēs aizstāvēt ne tikai Latviju vien, bet spēs iesaistīties kopējā aizsardzībā. Mums citi nāks palīgā vajadzības brīdī, mēs būsim gatavi palīdzēt citiem. Jau šobrīd mēs darbojamies ciešā saskaņā ar saviem Baltijas kaimiņiem – Igauniju un Lietuvu - un ar viņiem kopā sastrādājamies gan Bruņoto spēku personāla sagatavošanā, gan visdažādākajās tehniskajās lietās, kā, piemēram gaisa spēki, spēja novērot gaisa telpu virs visām trim Baltijas valstīm.
Mēs turpināsim šo aizsākto ceļu, kur Latvija jau vairāku gadu garumā ir sūtījusi savus augsti apmācītos, profesionālos, augsti novērtētos speciālistus, brīvprātīgus speciālistus, uz tādām vietām, kur ir vajadzīga starptautiskā palīdzība miera uzturēšanai. Latvija to ir darījusi, dara šobrīd un ir gatava darīt arī nākotnē. Mēs vēlamies stāvēt sardzē par savu valsti un tās brīvību, bet mēs esam gatavi stāvēt sardzē arī par demokrātisko pasauli, par tās vērtībām un par brīvību, lai tā valdītu visur pasaulē, lai visur būtu tās pašas cilvēku tiesības un tās pašas demokrātiskās iespējas, kādas tagad esam ar mokām izcīnījuši arī savai valstij.
Es aicinu šodien visai tautai godināt Latvijas karavīrus - gan tos, kas ir atdevuši savu dzīvību un krituši par tēvu zemi, gan tos, kas tagad stāv mūsu Bruņoto spēku rindās. Mēs paļaujamies uz saviem dēliem, lai viņi mūs varētu izstāvēt. Latvija ir lepna uz saviem dēliem uz saviem karavīriem. Dievs svētī Latviju!