Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir nosūtījusi vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, aicinot Saeimu vēlreiz caurlūkot likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””.
Vēstulē prezidente savu lēmumu pamato:
“Šā gada 7.jūnijā Saeima pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Atkārtoti izskatot šo likumu, kuru 2004.gada 21.maijā nosūtīju Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, parlaments nolēma laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicēt VDK aģentu uzskaites kartotēku, norādot par katru kartotēkā minēto personu tās personas datus (vārdu, uzvārdu, tēvvārdu, dzimšanas datus), kā arī savervēšanas laiku un vietu.
2004.gada 21.maijā Jums adresētajā vēstulē jau norādīju, ka publicējot visus kartotēkas datus bez izņēmuma, tiks skartas to personu intereses, kuras sadarbojās ar PSRS drošības iestādēm organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā, kam nebija nekāda sakara ar VDK darbību ideoloģiskajā jomā un represijām pret disidentiem un cīnītājiem par Latvijas neatkarību. Šādu personu datu publicēšana, nezinot kādu noziegumu atklāšanā konkrētā persona ir piedalījusies, varētu apdraudēt viņu personiskās dzīves neaizskaramību un fizisko drošību, bet tiesiskās paļāvības principa neievērošana - ietekmēt Latvijas valsts drošības iestāžu sadarbību ar savu aģentūru.
Diemžēl, ir jāatzīst, ka, otrreiz caurlūkojot likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””, Saeima nav panākusi diferencētu pieeju Valsts drošības komitejas (turpmāk tekstā – VDK) dokumentu izmantošanai un publicēšanai tādā veidā, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrētu indivīdu aizskartajām tiesībām, kuras aizsargā Latvijas Republikas Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti. Acīmredzot, tieši tas, ka 90 procentos gadījumu VDK aģentu kartiņas satur tikai ziņas par personas datiem, vervēšanas laiku un vietu, bet nesatur norādes par notikumu un apstākļu kontekstu, kādos personas dati ir parādījušies kartotēkā, padara par neiespējamu nodalīt VDK ziņotājus par ideoloģiskajiem noziegumiem no tiem, kas piedalījās tādu kriminālnoziegumu apkarošanā, kas ir uzskatāmi par smagiem noziegumiem arī mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā. Latvijas valsts rīcībā, diemžēl, nav VDK aģentu lietu, kas ļautu izdarīt secinājumus par sadarbības motivāciju, pakāpi un apstākļiem.
Pieminot tiesiskās paļāvības principu, gribu vērst Saeimas uzmanību uz to, ka 1994.gada 2.jūnijā pieņemtais likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” noteica bijušajiem VDK aģentiem tādu izvēles iespēju kā nekandidēt uz amatiem, kurus tiem tika aizliegts ieņemt. Tādā gadījumā šo personu vārdi netika publiskoti. Nolemjot publicēt arī šo aģentu datus, attiecībā pret šīm personām tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.
Savukārt doma par to, ka VDK aģentu uzskaites kartotēkas publicēšana pieliks punktu savstarpējām aizdomām, noslēgs kādu sāpīgu Latvijas vēstures lappusi un nodibinās vēsturisko taisnīgumu, ir iluzora, jo Latvijas tiesu prakse lietās par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu liecina par to, ka VDK kartotēkas dati ir nepilnīgi un sadarbības fakts ar VDK ir grūti pierādāms. Šī tiesu prakse norāda uz to, ka personas datu atrašanās VDK kartotēkā pati par sevi vēl neliecina par to, ka persona ar šo iestādi patiešām ir sadarbojusies.
Turklāt, kā liecina Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošā informācija, laikā no 1953.gada līdz 1991.gadam ar VDK sadarbojās aptuveni 24 000 cilvēku, taču mūsu valsts rīcībā ir tikai VDK kartotēka par 20.gs. 80-to gadu periodu ar 4 500 aģentu personas datiem. Diezin vai 1/6 daļas aģentu vārdu publicēšanu un kolektīvas atbildības principa ieviešanu attiecībā uz viņiem par visu VDK darbību var uzskatīt par taisnīgu un objektīvu pieeju mūsu vēsturei.
Līdz ar to, manuprāt, joprojām likumdevējs nav atbildējis uz vairākiem būtiskiem jautājumiem, kuri rodas saistībā ar šā gada 7.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Proti, kāds būs ieguvums un sabiedriskais labums no šādas nepilnīgas informācijas publicēšanas? Kādas citas juridiskas sekas tas varētu izraisīt, izņemot tiesas prāvas par sava goda un cieņas reabilitāciju, ja Saeima jau 2004.gada 27.maijā ir pagarinājusi termiņu, kurā iespējamo sadarbību ar VDK drīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu vēl uz 10 (desmit) gadiem, kamdēļ VDK aģentu kartotēkā esošās personas joprojām nevar baudīt atsevišķas pamattiesības un ieņemt virkni amatu, tai skaitā, valsts drošības iestādēs?
Iespējams, ka tieši valstiskās un godīgās atbildēs uz šiem jautājumiem atrodams izskaidrojums tam, kāpēc līdz šim neviena post - sociālistiskā valsts Austrumeiropā nav rīkojusies tā, kā to ir iecerējusi darīt Latvijas Saeima. Vienīgā valsts, kura ir publiskojusi to aģentu sarakstus, kas sadarbojušies ar komunistiskā režīma drošības iestādēm ir Slovākija, taču Slovākijā tika nodrošināta diferencēta pieeja arhīvu materiāliem, proti, tie tika rūpīgi pētīti un publicēti tikai tad, kad par attiecīgā aģenta darbību pret sabiedrības interesēm bija iegūta pietiekama un ticama pierādījumu bāze. Jāatzīst, ka Slovākijā pretēji Latvijai ir pieejamas aģentu lietas, kas deva iespēju izpētīt aģentu sadarbības pakāpi un apstākļus.
Ņemot vērā iepriekš minēto, un, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2006.gada 7.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”” otrreizējai caurlūkošanai.”