Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim, aicinot Saeimu atkārtoti caurlūkot 2007. gada 1.februārī Saeimā pieņemtos likumus “Grozījumi Nacionālās drošības likumā“ un “Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā”.
Vēstulē prezidente raksta:
“Šā gada 1.februārī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Nacionālās drošības likumā“, tādējādi atbalstot Ministru kabineta Satversmes 81.panta kārtībā veiktos grozījumus minētajā likumā, kas paredz mainīt Valsts drošības iestāžu darbības koordinācijas līdzšinējo kārtību.
Minētā likuma 1.pants paredz papildināt Nacionālās drošības likuma 7.panta otrās daļas 3.punktu, precizējot Saeimas nacionālās drošības komisijas tiesības, veicot valsts drošības iestāžu parlamentāro kontroli.
Jau agrāk 2003.gada oktobrī, informējot Saeimas atbildīgās komisijas un valdības locekļus par 2003.gada 15.jūlijā Ministru kabineta parlamentā iesniegtajiem likumprojektiem, ierosinot grozījumus vairākos drošības iestāžu darbību regulējošos likumos, esmu paudusi uzskatu, ka demokrātiskā valstī, nosakot izpildvaras tiesības pārraudzīt drošības iestādes, vienlaikus nopietni jāgādā par to, lai pār drošības iestādēm kā izpildvarā ietilpstošām tiktu veikta stingra parlamentārā kontrole, lai parlamentam kā civilās kontroles garantam tiktu saglabātas un nostiprinātas tiesības vērtēt gan šo iestāžu, gan arī tās pārraudzītāju – ministriju darbības efektivitāti un kompetenci. Taču, jāatzīst, ka parlamentārās kontroles veids, kāds tiek piedāvāts jaunajā šā gada 1.februārī Saeima pieņemtajā likumā “Grozījumi Nacionālās drošības likumā“, rada zināmas bažas un šaubas par izvēlēto parlamentārās kontroles instrumentu un līdzekļu pielietojumu.
1.februārī Saeimā pieņemtais likums “Grozījumi Nacionālās drošības likumā“ paredz, ka turpmāk, veicot parlamentāro kontroli, ne vien Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātiem būs tiesības veikt pārbaudes valsts drošības iestādēs, iepazīties ar attiecīgu informāciju un dokumentiem, uzklausīt valsts drošības iestāžu amatpersonas, pārbaudīt veikto izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību un operatīvās darbības pasākumu likumību un pamatotību, bet tādas pašas tiesības būs arī likumā nedefinētām komisijas pilnvarotām personām, kurām būs attiecīgās atļaujas pieejai valsts noslēpumam. Pieminētā likuma redakcija nesniedz skaidrojumu, ko likumdevējs ir domājis ar šīm pilnvarotājām personām – vai tie būs citās drošības iestādēs strādājoši eksperti, vai arī deputātu palīgi un konsultanti? Likums neprecizē, kāda būs norādītajā tiesību normā pieminētā komisijas pilnvarojuma piešķiršanas kārtība un principi.
Manuprāt, augstāk minētā norma šādā, 1.februārī, pieņemtajā redakcijā var radīt apdraudējumu valsts drošības iestāžu sekmīgam un profesionālām darbam, jo paaugstina valsts noslēpuma un ierobežotas pieejamības informācijas izpaušanas risku, būtiski paplašinot to personu loku, kurām būs tiesības iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem to aktīvajā fāzē. Šā gada 1.februārī pieņemtais likums “Grozījumi Nacionālās drošības likumā“ paredz, ka valsts drošības iestāžu darbības uzraudzību turpmāk veiks ne tikai ar likumu tam īpaši pilnvaroti juristi (Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas pārstāvji), ne tikai politiķi (Nacionālās drošības komisijas deputāti), bet, iespējams, politiķiem pietuvinātas personas bez jebkādiem likumā noteiktiem kritērijiem iepriekš minēto pārbaužu veikšanai un to rezultātu izvērtēšanai.
Vēlos uzsvērt, ka līdz šim valsts drošības iestāžu izlūkošanas, pretizlūkošanas un operatīvās darbības likumības pārbaude ir bijusi tiesu varas, nevis likumdevēja un izpildvaras funkcija. Turpretī šā gada 1.februārī Saeimas pieņemtais likums “Grozījumu Valsts drošības iestāžu likumā” paredz tiesības Informācijas analīzes dienestam vai citām valsts iestādēm kopā ar Valsts drošības iestāžu padomes pilnvarotajām personām veikt pārbaudes valsts drošības iestādēs un izvērtēt šo pārbaužu rezultātus. Man kā Nacionālās drošības padomes vadītājai nav saprotams, kāpēc vienai valsts pārvaldes iestādei, turklāt kopā ar citām personām, kuru piederība valsts drošības iestāžu sistēmai likumā nav precizēta, tiek dotas tiesības pārbaudīt tādas specifiskas iestādes, kādas ir valsts drošības iestādes, kāda veida pārbaudes tās būs, kādi būs šo pārbaužu kritēriji un mērķi. Manuprāt, izmaiņas valsts drošības dienestu darbību reglamentējošajos tiesību aktos nedrīkst graut kontroles funkciju nošķirtību un tiesiskumu.
Kā jau minēju, man nav nekādu šaubu par to, ka valsts drošības iestāžu darbība ir jāuzrauga, taču es vēlētos, lai pārbaužu principi, procedūras un kritēriji būtu skaidri noteikti, pamatoti un saskaņoti visaugstākajā līmenī, tādējādi nemazinot Latvijas sadarbības partneru, tai skaitā NATO un Eiropas Savienības partnerdienestu, kā arī sabiedrības uzticību mūsu valsts drošības iestādēm un nepalielinot iespēju pakļaut šī iestādes politiskās ietekmēšanas riskam.
Esmu publiski paudusi viedokli, ka man kā Valsts prezidentei un Nacionālās drošības padomes vadītājai nav pieņemama valsts drošības iestāžu darbību regulējošo likumu sasteigta grozīšana, neiesaistot visu ieinteresēto pušu pārstāvjus, speciālistus un ekspertus, un nedodot saprātīgu laiku šādu iniciatīvu izvērtēšanai un priekšlikumu izstrādei. Vēlos norādīt, ka augstāk norādītie likumi, pretēji likumprojektu anotācijās apgalvotajam, nav skatīti Nacionālās drošības padomē, kā to nosaka Nacionālās drošības likuma 20.pants un Nacionālās drošības padomes nolikums. Proti, likuma 20.panta pirmā daļa paredz, ka Nacionālās drošības padome “saskaņo augstāko valsts institūciju un amatpersonu īstenotu vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas”.
Savu viedokli par steidzamības pamatojuma trūkumu es joprojām uzturu spēkā un vēlos norādīt, ka neatbalstu Nacionālās drošības padomes lomas samazināšanu, koncentrējot izpildvaras rokās valsts drošības dienestu kontroli. Atbilstoši 1.februārī pieņemtajai Valsts drošības iestāžu likuma 12.panta redakcijai, Valsts drošības iestāžu padomē darbojas tikai Ministru kabineta locekļi. Pārveidojot Valsts drošības iestāžu padomes sastāvu un mainot tās pilnvaras, tiek mainīts arī parlamenta, valdības un Valsts prezidenta sadarbības līdzsvars valsts drošības iestāžu vadības un kontroles jomās. Turklāt iepriekšējā Valsts drošības iestāžu likuma redakcija definēja Valsts drošības iestāžu padomi kā profesionālu institūciju, saistot tās funkcijas ar šo iestāžu tiešā un specifiskā darba koordināciju. Tagad, pēc 1.februārī Saeimā apstiprinātajiem grozījumiem Valsts drošības iestāžu likumā, pats Valsts drošības iestāžu padomes nosaukums pēc būtības vairs neatbildīs nedz jaunajam padomes sastāvam, nedz arī pilnvarām, jo padomes sastāvā vairs nav neviena valsts drošības iestāžu pārstāvja – tos varēs tikai uzaicināt uz padomes sēdēm.
Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71. pantu, nosūtu 2007. gada 1.februārī Saeimā pieņemtos likumus “Grozījumi Nacionālās drošības likumā“ un “Grozījumu Valsts drošības iestāžu likumā” otrreizējai caurlūkošanai.”