V.Vīķe-Freiberga:Mēs esam tā ceļa noslēgumā, kas sākās pirms astoņiem gadiem jūnija naktī. Arī toreiz bija silta vasara. Bija sasprindzinājums, satraukums.
Man ir gods būt pirmajam Latvijas prezidentam, kam bijusi laime un pienākums kalpot divreiz četrus gadus, tātad astoņus gadus kopskaitā. Es domāju, tas vien jau ko izsaka. Šie četri vienas prezidentūras gadi man šķiet minimums, lai cilvēks varētu ko pierādīt, parādīt un virzīt savus mērķus uz priekšu. Lai patiesi būtu atskaites periods par savu darbību.
Pirmais, ko es, atskatoties uz šiem gadiem, vēlos izcelt, ir tas, ka es to uzskatīju arī par tādu kā Laimas dāvanu. Man, kādreiz trimdā aizgājušam bēgļu bērnam, kuram neviens neprasīja, vai tu gribi doties projām no mājām vai ne, liktenis bija lēmis lielu sava mūža daļu pavadīt ārpus Latvijas. Un man tā ir bijusi īpaša debesu dāvana - pēc tik daudziem dažādos kontinentos un zemēs pavadītiem gadiem atgriezties dzimtenē. Atgriezties kā cilvēkam, kam sirdī allaž bijusi pārliecība, ka Latvijai jābūt brīvai un ka Latvijai ir tiesības būt brīvai. Trimdas gados visu laiku paralēli savai profesionālajai zinātnieces darbībai, ko es uztvēru ļoti atbildīgi, es esmu darbojusies latviešu sabiedrībā ar domu par Latvijas brīvību, par to, kas ir brīvība, neatkarība un demokrātija. Un kas ir latviskais.
Kādēļ brīvība tieši Latvijai? Kādēļ atkal jābūt neatkarīgai Latvijai? Kādēļ tieši latviešu tauta ir pelnījusi būt neatkarīga? Vai latviešiem ir ko sniegt pasaulei? Tās bijušas mana mūža galvenās tēmas un arī manas prezidentūras galvenās tēmas.
Protams, kļūstot par prezidenti, manās rokās nonāca daudz efektīvāki instrumenti. Par to esmu pateicīga savam liktenim un pateicīga visiem cilvēkiem, kas šajā darbā bijuši mani līdzgaitnieki, partneri, atbalstītāji. Tie bijuši skaisti gadi, un nevienu mirkli nav bijis garlaicīgi.
Varētu jau kā eksāmenā tagad atskaitīties, ko esam paveikuši, bet mūsu mājaslapa ir pietiekami augstā līmenī, un tajā viss ir redzams. Tas pieejams arī arhīvos. Tādēļ es esmu gatava atbildēt uz jūsu jautājumiem.
"Latvijas Vēstneša" jautājums: Prezidentes kundze, kā jūs salīdzinot vērtējat savu pirmo un otro prezidentūru? Kas katrā šajā prezidentūrā, jūsu vērtējumā, bijusi augstākā virsotne, un kas, jūsu pašas skatījumā, nav izdevies?
V.Vīķe-Freiberga:Es domāju, ka, godīgi paskatoties atpakaļ uz šiem astoņiem gadiem, gan pirmajiem četriem, gan nākamajiem, paveikts ir krietni vairāk, nekā varēja cerēt. Kā, man stājoties amatā, visoptimistiskākie cerību paudēji varēja reāli sagaidīt. Jo šaubas bija ārkārtīgi smagas, un grūtības bija lielas. Piemēram, tas pats vecais stāsts par Latviju kā "korumpētu zemi", kas it kā neesot spējīga pat pārņemt visus acquis communautaire likumus, kas Latvijai bija jāpārņem, un nav gatava to darīt. Vai, piemēram, šaubas par to, vai Latvija ir tiesiska valsts, kur viens likums valda pār visiem. Atcerieties tos emocionālos brīžus, kad es, iepazīstoties ar iekšpolitisko situāciju, biju spiesta secināt, ka mūsu tieslietu sistēmā ir ļoti lieli trūkumi. Un ne tikai likumdošanas, bet tieši izpildvaras līmenī un veidā, kā tika realizēta tiesu vara. Atcerieties dramatiskos brīžus, kad jutās aizvainoti tās vai citas profesijas pārstāvji, kad es viņiem atļāvos pateikt, kādi ir reālie fakti, par kuriem mums pārmeta arī starptautiskās organizācijas. Mums atgādināja par mūsu nepadarītajiem mājas darbiem, bet, lai varētu iekļauties starptautiskajā apritē, mums šie mājas darbi, patika tas vai nepatika, bija jāizdara, ja gribējām sevi pieskaitīt attīstītu, augošu, demokrātisku, taisnīgu un plaukstošu valstu saimei. Viss, protams, ir procesā. Viss ir relatīvi, un mēs gājām soli pa solim uz priekšu. Tāds bija mans mērķis. Ir arī bijušas cerības. Piemēram, man stājoties amatā, ja nemaldos, jau kādus desmit gadus tika strādāts pie Kriminālprocesa likuma. Un mana prezidentūra nonāca gandrīz līdz pēdējiem gadiem, kad šo Kriminālprocesa likumu bija iespējams novest līdz galam. Vai cietumu situācija Latvijā: es aizgāju uz cietumu un paraudzījos, kādos apstākļos tika turēti mazgadīgie. Daļa no viņiem pirmstiesas izmeklēšanas apcietinājumā atradās pat divus gadus. Un kādos apstākļos viņiem bija jādzīvo! Es rosījos, centos ko darīt, un ir panākts progress. Bet nesen es biju Centrālcietumā un daudziem cilvēkiem par sašutumu konstatēju, kā ir tur. Nu nevar demokrātiskā valstī cietumniekus turēt necilvēcīgos apstākļos! Mums vēl nav izdevies Latvijā izveidot īslaicīgas aizturēšanas izolatorus starptautiskā līmenī. Man nav izdevies panākt, lai mēs spētu ieguldīt visus iespējamos līdzekļus, ko es būtu gribējusi redzēt, narkotiku un prostitūcijas apkarošanā, ne arī panākt rezultātus, kādus es būtu gribējusi redzēt. Diemžēl! Mums nav izdevies panākt valsts mērogā pret alkoholismu izvērstus preventīvus un terapeitiskus pasākumus, kaut es par to esmu runājusi dažādos pasākumos, jo nenormāli izplatītais alkoholisms ir neaprakstāms mūsu valsts posts. Ir ārkārtīgi garš saraksts ar lietām, kur esmu centusies panākt progresu ar savu vārdu varu, ar savu iespaidu uz izpildvaru, ar saviem starptautiskajiem kontaktiem, ar saviem pārliecināšanas mēģinājumiem pie likumdevējiem... Bet ir vēl daudz lietu, kas sakārtojamas. Es lūdzu arī jūs: mums ir nākamās paaudzes, mums visa mūžība ir priekšā, un es uzrunāju ikvienu Latvijā, jo tas ir mums visiem kopīgi darāms darbs! Lūdzu, izdarīsim katrs to, ko mēs varam un spējam! Virzīsimies uz priekšu! Es vienmēr esmu teikusi tiem, kas uz Latviju raugās ārkārtīgi kritiski, un tādu netrūkst: soli pa solim. Galvenais, ka mēs progresējam, tas ir tas svarīgākais.
Jautājums: Ko jūs gribētu darīt pēc prezidentūras beigām? Varbūt jums jau ir kāds konkrēts plāns?
V.Vīķe-Freiberga:Es gribu dzīvot, baudīt dzīvi. Domāt, lasīt, runāt, būt kontaktā ar cilvēkiem. Ļoti vienkārši.
Jautājums: Vai jums šajos gados ir bijusi situācija, kad esat jutusies pilnīgi bezspēcīga? Kur esat smēlusies spēku?
V.Vīķe-Freiberga:Esmu to jau vairākkārt teikusi: katram savā dzīvē pietiekami regulāri pienāk brīži, kad pietrūkst spēka. Ja fiziski, tad ideāli būtu atpūsties. Tādēļ jau katras nedēļas nogalē ir brīvdienas, un ideāli to arī vajadzētu izmantot atpūtai. Bet garīgais spēks nāk no iekšējā spēka, un iekšējo spēku veido dzīves pieredze. Audzināšana un iedvesma, ko mēs katrs gūstam no savas un dažādu kultūru atziņām. No mākslas sasniegumiem, citu cilvēku laipnības, sirsnības, atvērtības, atbalsta. Cilvēkam vajadzīgs iekšējais spēks, jo dzīvē gadās situācijas, kad ir kā pasakā: ja iesi uz priekšu, būs beigts zirgs, ja iesi pa kreisi, mirs jātnieks... Vārdu sakot, kad liekas - jebkurš solis, ko spersi, nevar dot labu rezultātu. Tad ir vajadzīgs iekšējais garīgais spēks, kas nāk no cilvēka iekšējiem garīgajiem pārdzīvojumiem. No dzīves pieredzes un cilvēka pārciestajām sāpēm un ciešanām. Šo sāpīgo garīgās izaugsmes ceļu sludina kristīgā ticība. Budismā paredzēta spēja atkāpties no sāpēm un stāvēt tām pāri, bet diemžēl pasaulē ir tā iekārtots, ka garīgais spēks rodas no pieredzes un bieži vien no garīgām sāpēm.
Jautājums: Vai jums šajos gados izdevās kļūt par visas Latvijas tautas prezidenti?
V.Vīķe-Freiberga:Ja var ticēt socioloģiskajām aptaujām, tad jā, turklāt pārliecinoši. Es domāju tos atbalsta procentus, kādus man šo gadu garumā izdevies iegūt gan no latviešu, gan arī no krievu valodā runājošajiem iedzīvotājiem. Šos rādītājus varētu apskaust ļoti daudzu valstu prezidenti. Protams, izņemot tos - kā to diplomātiski pateikt -, kuriem jau iepriekš ir visai droši zināms, ka viņiem noteikti būs vislielākais atbalsts. Bet situācijā, kad cilvēkiem ir brīva izvēle paust savu gribu, spriežot par šiem daudzajiem konkrētajiem skaitļiem, šīm socioloģisko aptauju sinusoīdām, kas cēlušās augšup un lejup, kā Anšlavs Eglītis teicis - "kā mīlošas sievietes krūtis", tā šīs līknes ir gājušas augšup un lejup, bet visu šo gadu garumā, es domāju, šis atbalsta procents ir bijis augsts. Un es par to esmu ļoti pateicīga arī krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Jautājums: Kādus iespaidus, ceļojot pa Latviju, esat guvusi dažādos mūsu novados?
V.Vīķe-Freiberga:Visur vērojams izteikts lokālpatriotisms. Tas ir labi, jo katram cilvēkam jābūt lepnam par savu ģimeni, par savu pagastu, par savu māju, par vietu, kur dzīvo. Ja nav tāda lepnuma, tad nebūs arī vēlmes un drosmes, nebūs spēka šo vietu veidot skaistāku un pievilcīgāku. Visur, kur viesojos, kā nupat Balvos, es esmu teikusi: "Jūs šajā vietā esat Latvijas naba! Jums ir tiesības tā domāt!" Kurzemnieki mīl stāstīt par sevi anekdotes. Latgalieši ļoti mīl, kad tiek novērtēta viņu savdabība. Zemgale diemžēl, salīdzinot ar pirmskara pārticību, ir diezgan daudz cietusi. Bet zemgalieši ir ļoti centušies atjaunot savu vēsturisko lepnumu. Vidzemnieki jau atmodas laikmetā ir bijuši līdera pozīcijās un cenšas šīs pozīcijas saglabāt arī tagad. Starp Latvijas novadiem ir reģionālas īpatnības un vēsturiskas atšķirības, un man tās šķiet vērtīgas.
Jautājums: Vai jūs gribētu iestāties kādā partijā vai varbūt dibināt savu partiju?
V.Vīķe-Freiberga:Demokrātiskā sabiedrībā tādas tiesības ir ikvienam balsstiesīgam pilsonim. Es neredzu nekādu vajadzību no šīm tiesībām atsacīties un parakstīt kaut kādus nolīgumus, ka es šīs savas tiesības nekad neizmantošu.
Jautājums: Ir svarīga pēctecība. Kas vispirms būtu veicams jaunajam prezidentam?
V.Vīķe-Freiberga:Protams, vispirms jāizveido sava kanceleja, lai prezidenta kanceleja bez pārtraukuma varētu darboties ar pilnu jaudu, kā tā to ir darījusi visus šos gadus. Ir iezīmēts ceļš Latvijas nākotnei, un tas nav mainījies. Tas ir - aizstāvēt Latvijas intereses saskarsmē ar citām valstīm, gan atgādinot, ka tāda Latvija eksistē, gan iestājoties par Latvijas interesēm.
Par ļoti būtisku savas prezidentūras daļu esmu uzskatījusi vajadzību pārliecināt gan pašus latviešus, gan citus, ka mēs nedzīvojam uz vientuļas salas un ka jebkuru mērķi sasniegt ir vieglāk ar sabiedrotajiem nekā vienatnē. Tas attiecas gan uz starptautiskām attiecībām, gan tepat, Latvijā.
Viena no manām prioritātēm bijusi veicināt Latvijas saimniecisko uzplaukumu. Tādēļ man bija tik būtiski, lai Latvija pievienotos ES un NATO. Ja mēs nebūtu pievienojušies, bet kaimiņi pievienotos, mēs būtu nolemti visdrūmākajai un smagākajai ekonomiskajai atpalicībai. Jau tagad mums ir grūti, bet, ja tas nebūtu izdarīts, mēs būtu vēl daudz smagākā situācijā. Mērķi, ko esam izvirzījuši savā ārpolitikā, ir saistīti ar citiem un ir kopīgā attīstībā.
Latvija nevar plaukt un zelt, ja nebūs drošības, ja latviešiem pašiem un sadarbības partneriem nebūs pārliecības par Latvijas drošību.
Latvija nevarēs plaukt, ja nepastāvēs taisnīgums ar godīgu tiesu sistēmu un pietiekami efektīvas drošības struktūras.
Latvija nevar attīstīties, ja mums nav pietiekami izglītoti ļaudis un ja šie ļaudis nesaņem adekvātu veselības aizsardzību.
Visas šīs lietas ir saistītas. Tā ir ikdiena, kas prezidenta līmenī jāturpina uz priekšu.
Frančiem ir tāds teiciens, ka viņš sevi griež četrās daļās. Bet es domāju, prezidentam sevi jāgriež simtos gabalu un jāraugās uz visām pusēm uzreiz. Jo nevar būt pārrāvums vai kritiens - visas lietas jāturpina uz priekšu.
Jānis Ūdris,
pēc ieraksta "LV" diktofonā
© Latvijas Vēstnesis