Vakar, 12.janvārī, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga preses konferencē tikās ar žurnālistiem, paužot savu viedokli par aktuālākajiem 2005.gada uzdevumiem. Savā uzrunā žurnālistiem Valsts prezidente skāra plašu jautājumu loku - no vēstures un dabas stihijas mācībām līdz šā gada ārpolitiskajām aktualitātēm, plašāk pakavējoties pie eventuālās vizītes Maskavā 9.maijā, kad tiks atzīmēta 60.gadadiena kopš uzvaras pār hitlerisko Vāciju.
Labdien, dāmas un kungi!
Sveicu Jūs Jaunajā gadā, šajā piektajā gadā, kas mums ir atnācis ar atmiņām un pārdomām ne tik vien par to, ko esam sasnieguši un kas mums stāv priekšā, bet par to, ko esam pārdzīvojuši visa iepriekšējā gadsimteņa gaitā.
Bet vispirms vēlētos sveikt Jūs Jaunajā gadā un novēlēt, lai visiem šis gads būtu sekmīgs un lai Latvija būtu gatava pārvarēt visus izaicinājumus un visas prasības, ar ko tai nāksies saskarties, tāpat kā līdz šim tauta spēja reaģēt un darīt visu nepieciešamo, piedzīvojot šo ļoti neparasto dabas stihiju ar lieliem materiāliem postījumiem. Es vēlreiz atkārtoju savu pateicību visiem dienestiem, kas tur iesaistījās, “Latvenergo” speciālistiem, kas turpina strādāt, visiem brīvprātīgajiem un visiem citiem, kas ar izpratni un ļoti inteliģentā, man šķiet, un atbildīgā veidā uz šo krīzi reaģēja. Es esmu pārliecināta, ka mēs arī spēsim nākamo vētru, kas mūs sagaida, un ar jebkurām citām grūtībām un izaicinājumiem tikt galā.
Man šķiet, ka mūsu valstij lielais izaicinājums tagad, kad esam sasnieguši savus galvenos, lielos ārpolitiskos mērķus kā ietvaru un pamatu savai tālākai attīstībai, ir par šo attīstību gādāt un rūpēties, un darīt visu iespējamo, kas ir mūsu spēkos, lai tautai būtu vieglākas dienas un lai uzlabotos katra Latvijas iedzīvotāja dzīves standarts, vai viņš būtu strādājošais, vai pensionārs, vai bezdarbnieks, vai viņš būtu pelnītājs, vai tāds, kam jādzīvo no sociālā pabalsta. Lai to darītu, valstij ir jāpalielina sava produktivitāte, valstij jāpalielina savs eksports, salīdzinot ar importu, valstij ir jākļūst saimnieciski attīstītākai. Tas ir mūsu pirmais, man šķiet, izaicinājums. Mēs esam tam spējuši likt drošus pamatus, esam ieguvuši drošību, šo Eiropas struktūru kopējo tirgu un visus citus atbalstus, ko tas ir sniedzis mums. Mums tagad ir ļoti aktīvi jādarbojas, lai visu to izmantotu un visu to liktu lietā. Viss mūsu tautas talants, enerģija, gribasspēks un spējas būs jāvirza uz šo mērķi, un es esmu pārliecināta, ka mēs izkļūsim un ātrāk nekā daudzi to domā un prognozē. Mēs izkļūsim, jo mums ir jāizkļūst no pašreizējās situācijas kā nabagākā valsts jaunajā, paplašinātajā Eiropas Savienībā (ES). Tajā postenī mēs gan negribētu pārāk ilgi palikt.
Par vēsturi un par nākotni. Šis gads pievērš mūsu domas nopietniem pagātnes notikumiem un, man šķiet, ne tikai vēsturnieki, bet visi domājoši cilvēki dalīsies šajās domās, ka lai nākotnē mēs varētu attīstīties kā brīvas, demokrātiskas un humānas valstis pa visu Eiropas kontinentu, lai nākotnē Eiropas kontinents varētu izvairīties no tām kļūdām, kas pagātnē viņu novedis pie ļoti dārgi samaksātiem, ar cilvēku upuriem, asiņainiem konfliktiem un tirānijas izpausmēm, ka mums ir visiem jāpievēršas arī vēstures aspektiem. Tie ir dziļāk jāizprot un jārod no tiem nepieciešamās konsekvences.
Piektais gads, ko pieminam šonedēļ, pirmās šīs revolucionārās vēsmas, kad toreizējā cara impērijā radās sacelšanās pret šo patvaldības autoritāro patvaļu un tieši Latvijā tajā iesaistījās lielākā iedzīvotāju daļa ar ļoti traģiskām un smagām sekām, taču arī jau ar pirmajiem rezultātiem, ar to, ka tika izcīnīta cenzūras žņaugu samazināšana, tika izcīnīta latviešiem sākt izglītību tomēr skolās, pārtraukt absolūti nepieņemamo rusifikācijas līmeni, atsākt mācības latviešu valodā skolās. Latvijas iedzīvotāji toreiz izvirzīja pirmo reizi atklātā forumā savas prasības pēc neatkarīgas valsts. Tātad tieši pirms 100 gadiem tīri publiski jau Latvijā parādījās šī prasība pēc latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām, pēc Latvijas valsts autonomijas. Tā bija jauna ideja un vēl viņai bija jāiet savs ceļš līdz mēs nonācām līdz 18.novembra 1918.gada deklarācijai, taču tas bija svarīgs solis šajā procesā.
Mēs šajā piektajā gadā atzīmējam arī 55 gadus kopš Šūmaņa deklarācijas, kas lika pamatus ES, kurā mēs tagad beidzot esam pilntiesīgs loceklis šajā 25 valstu saimē. Šī deklarācija vēsturiski ir ārkārtīgi svarīga, un to atzīmē arī 9.maijā kā Eiropas dienu, jo tā pavelk svītru zem konfliktiem, kas savulaik nostādīja kā ienaidniekus Franciju pret Vāciju, Vāciju pret Lielbritāniju, pirms tam agrākos karos arī Lielbritāniju pret Franciju, pret Spāniju un tā joprojām neskaitāmās cīņās un konfliktos, kas vijās cauri un kulminējās ar šo visasāko karu Eiropas vēsturē, kas bija Otrais pasaules karš. 9.maijā Eiropa svin šo savu jauno vēstures etapu, ko viņai padarīja iespējamu nacistiskās Vācijas sakāve un Otrā pasaules kara beigas, kuras, protams, mēs atzīmējam viņu gadskārtu 8.maijā, kad Vācija parakstīja kapitulāciju, kad Itālija arī atzina savu sakāvi šajā karā.
Mēs esam saņēmuši, visas ES valstis un arī toreizējie kara sabiedrotie, ielūgumu ierasties Maskavā atzīmēt šos vēsturiskos notikumus. Mums, trim Baltijas valstu prezidentiem, šķita, ka šāds notikums nav viennozīmīgs, ka ir ļoti svarīgi atzīmēt un atgādināt pasaulei, ka: ja puse no Eiropas varēja svinēt uzvaru pār fašismu un savu atbrīvošanu no okupācijas, tad otra puse un īpaši trīs Baltijas valstis tajā pašā datumā guva tikai apstiprinājumu un turpinājumu savai nelikumīgajai aneksācijai pie Padomju Savienības. Padomju Savienības spēki nenāca kā atbrīvotāja, bet gan kā okupācijas spēki. Tātad mēs esam šajā gadījumā unikālā situācijā. Ilgstošās konsultācijās ar saviem abiem kolēģiem, Igaunijas un Lietuvas prezidentiem, mēs esam vienojušies, ka atgādināt šos vēstures faktus ir mūsu pienākums, ka mūsu pienākums ir arī uzsvērt to, ka, atceroties Otrā pasaules kara beigu datumu un par to priecājoties, mēs nedrīkstam aizmirst nekādā ziņā arī to, kā šis Otrais pasaules karš sākās. Otrais pasaules karš sākās ar Molotova-Ribentropa pakta slepeno pievienojumu. Ar šo nolīgumu un vienošanos starp diviem totalitāriem tirāniem sadalīt Eiropu sava iespaida sfērās un okupēt no vienas puses daļu no Eiropas un no otras puses citu. Šī vienošanās, šī noziedzīgā izrīkošanās ar neatkarīgu valstu un to iedzīvotāju likteņiem ir tikpat nosodāma kā fašisms savā pilnībā. Atzīmējot šo 9.maija datumu, man kā Latvijas prezidentei šķiet ļoti nozīmīgi ne tikvien izteikt kopā ar citām Eiropas valstīm un arī tāpat Ameriku, Kanādu un Austrāliju, kas piedalījās šajā asiņainajā konfliktā, līdzjūtību par visiem karā bojāgājušajiem, atcerēties ar skumjām visus tos, kas gāja bojā holokaustā, bet arī izteikt līdzjūtību krievu tautai, kas, kaut arī kā uzvarētāja, sabiedroto lokā atbrīvojās no viena tirāna un iekarotāja, bet tajā pašā laikā nonāca un palika vēl savas valsts tirāna Staļina gūstā. Krievu tauta īstenībā turpināja nākamos gadu desmitus tāpat šajā totalitārajā komunisma tirānijā, tāpat kā tās valstis, kuras, kā mūs gadījumā, anektēja, vai kā citas, kuras pakļāva savam militāram un politiskam iespaidam. Bet es domāju, ka lai to darītu, man nav nepieciešams palikt šeit Rīgā.
Tagad, kad esam sasnieguši savu pilnu suverenitāti, savu dalību gan NATO, gan ES, es uzskatu, ka Latvijas vieta un Latvijas prezidenta vieta ir būt visur tur, kur parādās Eiropas līderi. Mēs nevaram vairs pieļaut tādu situāciju, kāda notika Jaltā, Teherānā, Potsdamā, kad tiek lemts par mūsu likteni, tiek runāts par to, kas notiek ar Baltijas valstīm, bet Baltijas valstu pārstāvju nav tur klāt. No šā brīža, būtībā sākot ar 4.maija deklarācijas 15.gadadienu, ko arī atzīmējam šajā gadā, kas mums ir būtībā no visiem šiem datumiem nozīmīgākais mūsu nākotnes izredzēm, mums jārīkojas kā brīvas, suverēnas, demokrātiskas valsts pārstāvjiem. Es uzskatu, ka mums ir visur jābūt klāt, kur starptautiski kaut kas notiek bez jebkādiem ierobežojumiem. Mans lēmums ir saskaņots arī ar saviem kolēģiem, kas savukārt savu lēmumu paziņos tad, kad viņi tam būs gatavi. Es uzskatu, ka ir svarīgi arī Latvijas prezidentam būt klāt šajos 9.maija atceres notikumos, kaut arī tie notiek Maskavā, taču, lai izskaidrotu savu pozīciju, es esmu uzrakstījusi deklarāciju, kurā tiek atgādināti šie vēsturiskie apsvērumi, kuru dēļ Latvijas attieksme un emocionālā attieksme pret šo datumu nav gluži tāda pati, kāda eventuāli tā varētu būt Lielbritānijas, Francijas Norvēģijas, Beļģijas, Holandes iedzīvotājiem, kas tika atbrīvoti no okupācijas un pēc tam atguva savu brīvību un demokrātiju. Šajā deklarācijā es atgādinu, kā mēs savu brīvību un suverenitāti zaudējām. Jā, mēs varam priecāties par fašisma sakāvi, nožēlot visus zaudējumus un upurus, ko Otrais pasaules karš visiem ir nesis. Taču tajā pašā laikā atceroties, ka īstais Otrā pasaules kara noslēguma datums mums bija 4.maijs pirms 15 gadiem. Un tikai tagad, kopš esam ES dalībvalsts, mēs tik tiešām esam beidzot likvidējuši Otrā pasaules kara un Molotova-Ribentropa pakta sekas. Tas ir prasījis ārkārtīgi ilgus gadus, tas ir bijis ļoti smags periods, bet mēs esam to sasnieguši, un tagad mums ir jāiet uz priekšu pilnīgi jaunā situācijā kā demokrātiskas un suverēnas valsts iedzīvotājiem un pārstāvjiem.
Paldies par Jūsu uzmanību!
Atbildes uz žurnālistu jautājumiem:
-Vai šogad tiks izsludināta Mazākumtautību konvencija?
Tas ir ļoti iespējams. Koalīcijas partneri uzskata, ka būtu pienācis laiks Latvijai ratificēt dokumentu, ko tā ir parakstījusi jau pirms daudziem gadiem, ka nav nekāda iemesla mums to nedarīt, jo jau šobrīd Latvija būtībā atbilst visām starptautiskajām prasībām, kas attiecas uz mazākumtautību tiesību aizsardzību. Šī konvencija būtībā tikai deklarē to, ko mēs jau īstenībā darām. Vienīgi mums vajadzīgs tās formulējumā precizēt tās atrunas, definēt tos terminus, kas tajā ar nolūku ir atstāti pietiekami plaši. Ja mēs vēlamies ko precizēt, mums uz to ir tiesības, un tas ir tas, pie kā šobrīd strādā Ārlietu ministrija. Tad, kad viņi būs gatavi, viņi to prezentēs mūsu valdībai un Saeimai. Cik es noprotu, pašreizējās koalīcijas partneriem ir gatavība šo konvenciju ratificēt jau šī paša gada gaitā.
Kad varēs iepazīties ar deklarāciju?
Saīsinātais latviešu teksts Jums ir jau tagad pieejams un pilnais angļu valodā tam sekos. (Teksti ir atrodami www.president.lv sadaļā Preses relīzes latviešu, krievu, angļu valodās.) Mans nolūks ir to izsūtīt ar pavadvēstuli valstīm, toreizējiem sabiedrotajiem - ASV, arī zem Lielbritānijas karoga Kanādas un Austrālijas pārstāvjiem, protams, mūsu kaimiņam un ielūdzējam Putina kungam, arī mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm Moldovai, Gruzijai, Ukrainai, Turcijai, citām valstīm, kas ir kandidātvalstis ES, lai visplašākā kontekstā mēs iezīmētu un precizētu, kāda ir mūsu attieksme pret šiem vēsturiskajiem notikumiem, jo gluži tāpat kā tiek uzskatīts, ka, lai nākotnē neatkārtotos holokausta šausmas, ir nepieciešama izglītība un izglītošanās un informācija par šo jautājumu. Šī deklarācija beidzas ar aicinājumu, ka arī būtu vēlams, ka Krievija varētu pārvērtēt savu vēsturi un attieksmi pret šiem notikumiem, bet, protams, tas ir viņu uzdevums un tas paliek viņu ziņā. Mūsu uzdevums ir precizēt savu nostāju.
-Vai piekrītam Krievijas piedāvājumam parakstīt robežlīgumu nākamajā dienā?
Nē, tam nav nekāda savstarpēja sakara. Robežlīguma jautājums tiek risināts Ārlietu ministrijā. Ārlietu ministrijai ir uzdevums turpināt to virzīt sarunās ar Krieviju. Prezidents Putins, cik šķiet, ES pārstāvju mudināts, ir nodevis rīkojumu, ka, jā, šādu līgumu būtu vēlams noslēgt gan ar Latviju un Igauniju. Latvija ir gatava šo jautājumu virzīt tālāk, bet tam nav īpaša sakara ar to, kas notiks 9.maijā.
-Tomēr ir ziņas, ka robežlīgums varētu tikt parakstīts 10.maijā. Vai Jūsu došanos uz Maskava tomēr neietekmēja šis…
Nē, jo es 10.maijā negrasos to parakstīt.
-Vai Jums plānota kāda tikšanās ar Putina kungu vai telefonsaruna, lai paziņotu par savu vēlmi piedalīties svinībās?
Līdz šim es par tādu neesmu domājusi, katrā ziņā vēstuli es viņam nosūtīšu. Katrā ziņā es domāju, ka ir pienācis pēdējais laiks, pieklājība prasītu, lai mēs atbildam uz viņa ielūgumu. Es domāju, ka mēs esam pietiekami ilgi konsultējušies ar saviem kolēģiem, un es uzskatu, ka šajā stadijā būtu laiks atbildēt uz viņa laipno ielūgumu.
-Igauņu preses rakstu – Putina kungs ir izteicis vēlmi parakstīt tādu kā deklarāciju par politiskajām attiecībām ar Igauniju un šāds priekšlikums it kā ir izteikts Latvijai. Kāds ir Jūsu viedoklis, vai šāda deklarācija būtu nepieciešama?
Manās rokās nav nonācis nekāds teksts, kur Krievija mums būtu piedāvājusi šādā situācijā. Vismaz es neesmu tādu saņēmusi.
-Jūs esat pirmā no Baltijas valstu prezidentiem paziņojusi savu lēmumu. Ja nu tā notiek, ka šie lēmumi ir atšķirīgi Baltijas valstu prezidentiem vai arī dažādāki, vai arī citas amatpersonas brauc, dažāda attieksme, vai jūsuprāt tas būtu liels zaudējums, ja šie lēmumi būtu dažādi vai dažādi izpildīti?
Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka mūsu likteņi ir bijuši tik ļoti līdzīgi, ka būtu labi, ja mēs vienmēr varam aizstāvēt savas intereses pat tur, kur ir skaidri redzams, ka tās pilnīgi ir identiskas. Šeit mums nav domstarpību savā starpā par to, ko nozīmē šis 9.maija datums, ko nozīmē Otrā pasaules kara sekas, ko nozīmē Molotova-Rībentropa pakta sekas. Mēs esam pilnīgi vienisprātis. Es no savas puses jau esmu sākusi kontaktus ar (aizvadītā pusgada) ES prezidējošo valsti Nīderlandi, atgādinot viņiem par nākamo gadu (2005.), kad atzīmējot jebkurā līmenī Eiropas Savienībai Otrā pasaules kara noslēgumu, vienmēr lūgtu arī atcerēties iekļaut šādās jebkādās deklarācijās, ar ko ES no savas puses nāk vienalga kādā kontekstā arī atsauci uz Molotova-Rībentropa paktu un šo noziedzīgo vienošanos starp Hitleru un Staļinu kā galu galā Otrā pasaules kara konflikta paša iesākuma pirmo posmu. To es kā Valsts prezidente turpināšu darīt arī ar jauno prezidentūru, kas ir Luksemburgas valsts. Es domāju, ka mums kā ES partneriem ir ļoti būtiski šo jautājumu atzīmēt, bet, lūk, mēs neesam siāmiešu trīnīši – mēs neesam visas trīs valstis saaugušas kopā. Mēs esam suverēnas, neatkarīgas valstis, katra ar savu valsts galvu un katram šīs valsts galvai ir jāpieņem savs lēmums, vadoties no iekšpolitiskiem apsvērumiem, no apsvērumiem, kas viņam vien ir zināmi un tamdēļ mēs vienojāmies par šādu risinājumu.