Pēc lēmuma pieņemšanas izsludināt likumu “Grozījumi Izglītības likumā” Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nosūtīja vēstules Ministru prezidentam E.Repšem un Saeimas priekšsēdētājai I.Ūdrei.
Vēstulēs sacīts:
“Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Godātais Ministru prezidenta kungs!
Šā gada 5.februārī Saeima ir pieņēmusi Ministru kabineta ierosinātos un Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtos grozījumus Izglītības likumā.
Laikā no šā gada 5.februāra pie manis kā Valsts prezidenta ar lūgumu neizsludināt 5.februārī pieņemto likumu “Grozījumi Izglītības likumā” vērsās Saeimas frakcija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, sabiedriskā organizācija “Strasbūra”, kā arī Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija.
Iepazīstoties tuvāk ar iesniedzēju argumentiem, ir jāatzīst, ka vairums no tiem attiecas uz 1999.gada 1.jūnija Izglītības likuma tekstu kopumā, nevis uz 5.februārī pieņemtajiem likuma grozījumiem.
Minētie grozījumi cita starpā paredz mainīt Izglītības likuma Pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta redakciju, nosakot, ka, sākot no 2004.gada 1.septembra, izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta, ievērojot proporciju trīs piektdaļas no kopējā mācību stundu slodzes mācību gadā.
Es nevaru piekrist apgalvojumam, ka minētie grozījumi pasliktina vai būtiski ierobežo mazākumtautību tiesības, jo, salīdzinot ar Saeimas iepriekš apstiprināto Pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta redakciju, kura paredzēja mācību uzsākšanu mazākumtautību izglītības iestādēs desmitajā klasēs tikai valsts valodā, 5.februāra redakcija tiesiski nostiprina mazākumtautību tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā.
Izmantojot izdevību, gribu vērst Jūsu uzmanību uz atsevišķām Izglītības likuma normām, kuras nav labotas 5.februārī pieņemtajā likumā “Grozījumi Izglītības likumā”, bet ir labojamas iespējami ātrā laikā.
Pirmkārt, Izglītības likuma 59.panta 2.daļa ir netaisnīga un nepamatota pret tām privātām izglītības iestādēm, kurās izglītības programmas tiek īstenotas mazākumtautību valodā. Lai gan Izglītības likuma 9.pants nosaka privāto izglītības iestāžu tiesības nodrošināt izglītības ieguvi citā valodā, šī likuma 59.panta 2.daļa paredz, ka valsts un pašvaldību piedalās tikai to privāto izglītības iestāžu finansēšanā, kurās akreditētās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmas tiek īstenotas valsts valodā. Tas diskriminē privātās izglītības iestādes un pārkāpj principu saskaņā ar kuru valsts un pašvaldību finansējuma daļa seko līdzi skolēnam, lai kur viņš mācītos.
Izglītības likuma 28.pants garantē izglītības iestādes patstāvību izglītības programmu izstrādē un īstenošanā, savukārt, 9.panta 2.daļas 2.punkts un 41.panta 3.daļa paredz, ka mazākumtautību programmās Izglītības un zinātnes ministrija nosaka mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā. Es lūdzu novērst neskaidrības, kas var rasties, realizējot Izglītības likuma 9. un 41.pantus kopsakarā ar 28.pantu.
Izvērtējot visu manā rīcībā esošo informāciju, ņemot vērā vispusīgu konsultāciju rezultātā iegūtos argumentus, esmu pieņēmusi lēmumu izsludināt 5.februārī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Izglītības likumā”. To darot, es vēlos lūgt Jūs kā valsts augstākās amatpersonas pievērst vislielāko uzmanību Izglītības likuma un tajā nostiprinātās izglītības reformas ieviešanai dzīvē. Ņemot vērā mazākumtautību izglītības jautājuma milzīgo emocionālo slodzi, es aicinu uzņemties atbildību par to, lai izglītības reformas ieviešana notiktu profesionāli, nevis politizēti. Es lūdzu Jūs darīt visu iespējamo, lai Izglītības likuma īstenošana dzīvē notiktu, pragmatiski un praktiski izvērtējot katras reformas skartās izglītības iestādes cilvēciskos resursus un nodrošinājumu.
Es uzskatu, ka Izglītības un zinātnes ministrijas pienākums ir sekot likuma īstenošanai un gādāt par izglītības kvalitāti visās skolās un visos mācību priekšmetos. Tām skolām, kurām ir vai būs jebkādas grūtības īstenot Izglītības likuma normas dzīvē, no ministrijas puses ir jāizstrādā individuālas un reālas atbalsta programmas un jānodrošina to realizēšana.
Es uzskatu, ka ir nepieciešams ļoti liels Izglītības un zinātnes ministrijas ieguldījums, lai turpinātu izglītības reformas izskaidrošanu un dialogu ar sabiedrību, lai nepieļautu, ka politisko akciju rezultātā ciestu cilvēki, kuri patiešām grib nodrošināt saviem bērniem labu izglītību un iespējas. Savukārt, parlamentam un valdībai ir jāuzņemas atbildība par to, lai ministrija būtu spējīga un nodrošināta šo ieguldījumu sniegt.”