Prezidentu kungi,
Ekselences,
Seima priekšsēdētāj,
Dāmas un kungi!
Šajā dienā es nesu Jums sveicienus no Latvijas, dienā, ko mēs visi Baltijā svinam kopā. Es tāpat sveicu it visus Igaunijā, kā arī savu tautu Latvijā, kuru neesmu redzējusi kopš došanās uz Prāgu. Svētku reizē vēlos pateikties arī Baltijas valstu draugiem, tajā skaitā, protams, Polijai, tās prezidentam, kurš ir šeit ar mums kopā.
Mēs esam gājuši tik ilgu un grūtu ceļu līdz šī uzaicinājuma saņemšanai. Bērnam trimdā esot, es grāmatās lasīju par savas zemes vēstures lappusēm, smagi pārdzīvojot par savas tautas vēsturi. Tās līkloči man šķita nemitīgu zaudējumu un netaisnību laiks, un nebija viegli sevi sasaistīt ar savu tautu. Šķita tik grūti identificēt sevi ar šo zaudētāju nāciju (loosers nation). Tad es pārvarēju šīs šaubas un smagās pārdomas, nolemjot, es esmu latviete un būšu vienmēr par to lepna, lai kā ir manai tautai gājis. Jau mazliet vēlāk trimdā es sāku darboties kā lektore, lai pārliecinātu jaunus latviešus, ka ir iespējams sevi identificēt ar nāciju, pret kuru vēsture ir bijusi tik nežēlīga.
Trimdā mēs izmisīgi paši sev veidojām savu latvietības telpu, kas tomēr bija kā sala. Tāpat kā abas pārējās Baltijas tautas, mēs bijām sadalīti – viena daļa no mums dzīvoja uz savas zemes nebrīvē, bet otra - trimdā. Bieži trimdas pasākumos tika dziedāta dziesma ar latviešu populārā dzejnieka Raiņa vārdiem;
”Zeme, zeme, kas tā zeme,
Ja tev savas brīves nav,
Brīve, brīve, kas tā brīve,
Ja tev savas zemes nav.”
Tagad tā visa jau ir pagātne. Šodien mums ir brīvība un mums ir arī nākotne. Šodien mēs atkal varam svinēt uzvaru visi kopā. Mēs esam laimētāji, ne vairs zaudētāji. Mēs esam vienoti, mēs kopā attīstāmies, kopā mēs visu panāksim! (United we stand, united we progress, united we will prevail!) Tagad mēs kopā būvēsim savu nākotni!