Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien, runājot Maršala fonda rīkotajās pusdienās par godu NATO galotņu sanāksmei Stambulā, uzsvēra, ka NATO pēdējā paplašināšanās kārta ne tikai nav uzskatāma par birokrātiksu vai tehniksu alianses progresu, bet ir vēstures pagrieziens, kas iezīmē Otrā Pasaules kara beigas un dzēš Eiropas dalījuma līnijas. Prezidente atzīmēja, ka vēsturiski 20.gadsimta vidū Otrā Pasaules karā sabiedrotie nolūkā sakaut nacismu tomēr izmantoja Staļina un Padomju Savienības palīdzību – „šis bija viens no traģiskākajiem lēmumiem, kas vainagojās ar Jaltas un Teherānas notkumiem, un daudziem miljoniem iedzīvotāju Eiropā nozīmēja iznīcību vai dzīvi totalitārā režīmā. Sabiedrotie toreiz izlikās neredzam daudzu miljonu iedzīvotāju ciešanas, kuriem tika liegta iespēja veidot savu dzīvi un nākotni.” Viņa uzsvēra, ka tobrīd šie Jaltas un Teherānas lēmumi Latvijai un pārējām neatkarību zaudējušām valstīm nozīmēja zaudētu valstiskumu, zaudētus nacionālos simbolus, pašnoteikšanos, suverenitātes tiesības, tas nozīmēja arī piespiedu dzīvi zem tirānijas, kā arī sportošanu un uzvaru izcīnīšanu zem svešiem karogiem. “To var saprast tikai tie, kas ir dzīvojuši totalitārisma režīmā, citiem to ir grūti iedomāties.”
Viņa uzsvēra, ka šodien pēc NATO paplašināšanās, kurā tika uzņemtas atkal jaunas dalībvalstis, Eiropa ir kļuvusi vēl stiprāka, tā ir kļuvusi vienotāka vērtībās, tajā skaitā demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas ziņā. Tomēr, prezidente atzīmēja, vēl joprojām gan Eiropā ir valstis, kurās nepieciešama šo vērtību iesakņošanās, gan kaimiņos Eiropai un citur pasaulē: “Tirānija nav pazudusi no zemes virsas. Tas, ka PSRS ir sabrukusi, nenozīmē, ka briesmas demokrātijai un tautu brīvībai ir zudušas.”
Prezidente uzsvēra, ka NATO ir parādījušies līdz ar to jauni mērķi, lai arī vērtības, uz kurām balstās alianse joprojām ir tās pašas. Viņa uzsvēra, ka valstis, kas nav iekļāvušās aliansēs, var krist par kārdinājumu iekarotājiem: “Arī šodien pat ES ir valstis, kas nav NATO locekles, un mēs respektējam viņu viedokli un rīcību, taču Latvijai vēsture ir pierādījusi, ka neitralitāte nav iespējama, atrodoties tādā ģeogrāfiskā situācijā, kādā ir Latvija.” Viņa uzsvēra, ka tagad, pēc pilntiesīgas dalības NATO, līdz ar citām jaunajām dalībvalstīm Latvijā pirmo reizi daudzu gadsimtu garumā katrs individuāli tās iedzīvotājs var piedzīvot izvēles brīvību un savu darba augļu nodošanu nākamajām paaudzēm. V.Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka vēsturē vienmēr ir bijis tā, ka viena paaudze ir likusi pamatus savu mērķu sasniegšanai, taču vienmēr kari vai okupācijas nav ļāvušas tos īstenot. Šī ir pirmā paaudze, kas var ne vien likt pamatus saviem mērķiem, bet kas varēs tos arī nodot nākamajam paaudzēm, lai tās iepriekš darīto pilnveidotu.
Runājot par jaunajiem drošības izaicinājumiem pasaulē, prezidente uzsvēra ES un NATO ciešas sasaistes nepieciešamību transatlantiskajā kontekstā, gan arī ANO spēcīgāku lomu konfliktsituāciju risināšanā: “Gan ANO, gan ES šādu krīžu situācijā ir jāaudzē muskuļi, tām ir jāieņem jauna loma drošības garantēšanā.” Runājot par transatlantisko saiti, prezidente atzīmēja, ka gan ASV, gan Kanāda ir palīdzējusi Eiropai gan Pirmā, gan Otrā Pasaules kara laikā atgūt stabilitāti un uzsvēra, ka šis transatlantiskās saites pagātnes sasniegumi joprojām ir būtiski arī šodien.
Prezidente uzsvēra mazo valstu lomu pasaules nākotnes veidošanā, jo “Latvija kā viena no mazajām valstīm pagātnē ir ieguvusi mācību no tā, ka lielvalstis var izlemt viņu vietā. Mēs negribam nekad redzēt, ka lielvalstis līdzīgi kā bridžā sadala valstu nākotni vai izdzēš to. Līdzīgi kā ar cilvēkiem, kur katram indivīdam ir savas tiesības un sava vērtība, tā arī valstīm, vienalga lielām vai mazām, bagātām vai ne tik pārtikušām, ir vienādas tiesības uz suverenitāti un uz savu vārdu par nākotni. Šādam cieņas garam pret vērtībām un katras valsts tiesībām uz suverenitāti un līdzlemšanu ir jābūt turpmākās pasaules pamatā, un es ticu, ka reiz tā tas arī būs.”