Velta Toma bija sieviete, kam Dievs bija daudz devis, bet no kuras tika arī ļoti daudz prasīts. Viņa bija apveltīta ar neparastu skaistumu: ar daiļu vaigu, ar staltu un sievišķīgu augumu, ar neaizmirstami izteiksmīgu balsi. Viņai piemita filmu zvaigznes magnētisms, aktrises dramatisms un karalienes stāja. Velta bija atjautīga un šerpa, Velta bija zinīga, Velta bija prasīga. Velta bija personība. Bet vairāk par visu viņa bija dzejniece - vārda visīstākajā nozīmē. Viena no patiesi lielajām. Viena no nemirstīgām.
Velta Toma savā mūžā piedzīvoja daudz prieka un gandarījuma, un arī ļoti daudz sāpju. Jau bērnībā pirmais smagais zaudējums - tēvs jau pirms kaŗa pameta māti un bērnus un aizbrauca uz Kanādu, lai tur nodibinātu jaunu dzīvi un ģimeni. Reizē ar trimdā aiziešanu, kara vētras Veltu atšķīra no mīļota vīra. Drīz vien pēc iebraukšanas Kanādas Rietumos, traģiski bojā gāja viņas māsas vīrs. Tie bija dziļi sāpīgi, personīgi, ģimenes pārdzīvojumi.
Taču varbūt vissāpīgāk Velta pārdzīvoja to dubulto trimdu, ko tai uzlika vietējā Toronto latviešu sabiedrība pēc viņas viesošanās Rīgā. Ilgus gadus viņa bija bijusi spīdoša zvaigzne vietējā sabiedrībā un kultūras dzīvē. Nu pēkšņi viņa kļuva par izstumteni - norāta, nolādēta un pelta. Pelta par to, ka viņa patiesi mīlēja Latviju, ka viņai bija dzīvs kontakts ar Latvijas dzejniekiem. Pelta par to, ka viņai bija nepieciešama garīgā Maize no mājām.
Ļaunām nevalodām cauri Velta izgāja ar paceltu galvu, bet ar asiņojošu sirdi. Tiem, kas atļāvās apšaubīt viņas latviskumu, tiem, kas viņu nepatiesi apvainoja un pēla, būs daudz, par ko atbildēt Mūžības priekšā. Katram, kas sniedz nepatiesu liecību pret savu tuvāko, būs daudz par ko atbildēt Mūžības priekšā…
Bet Veltu tas viss vairs neskar. Viņa ir aizgājusi Aizsaules dārzos, kur mūžam spīd saule, un kur mirušo dzejnieku balsis piepulcējas senseno dainotāju koriem. Nometusi savu miesīgo apvalku, viņa tagad ir tērpusies Gaismas drānās. Viņas dvēsele vairs nejutīs Zemes ciešanas, bet tikai mīlestību un mieru.
Velta Toma bija latviskākā no latvietēm. Velta Toma bija gudra, apdāvināta, skaista un cēla. Viņa pati dega ar liesmu, un ierāva mūs līdz savā ugunskurā. Mums, kas viņu mīlējām, viņas gaisma un siltums mūžam paliks sirdīs. Bet viņas dzeja paliek visiem latviešiem kā neatņemama daļa no mūsu kopīgā mantojuma.