(transkripcija)
Cien. prezidente Maklīze,
Maklīza kungs,
Ekselences,
Godātā Īrijas delegācija,
Godātie dejotāji, dziedātāji un mūziķi,
Dāmas un kungi,
Šī ir ļoti īpaša vizīte, uzņemot Īrijas prezidenti, kurai es no sirds pateicos par man izteiktajiem draudzības un atbalsta vārdiem.
Man un manam vīram Imantam ļoti siltā atmiņā ir mūsu neaizmirstamā valsts vizīte Īrijā. Tā bija pirmā reize, kad mēs spērām kāju uz šīs mītiem apvītās zaļās salas, par kuru ikviens Ziemeļamerikas iedzīvotājs domājās zinām vairāk nekā par jebkuru citu valsti pasaulē. Jo, lai gan 150 gadus jūsu cilvēki plūda prom no savas dzimtās zemes, man bija tāds iespaids, ka viņi izklīda un viņi vairojās un viņi apdzīvoja pasauli. Un viņi nepalika neievēroti, lai kur viņi spēra kāju. Tas patiešām ir ievērības cienīgs fenomens - cik ļoti īri vienmēr izcēlās šajā kultūru daudzveidībā, īpaši Amerikas kontinentā, Amerikas Savienotajās Valstīs, bet tikpat lielā mērā arī Kanādā, kur mēs ar vīru pavadījām pusi savas dzīves, paši būdami trimdinieki, mūsu gadījumā politiskie trimdinieki, vecāku aizvesti prom no savas zemes.
Ir apbrīnojami, kā šajās daudzkultūru sabiedrībās īrus vienkārši nevarēja sajaukt ar nevienu citu tautu. Un piedevām viņi vilināja sev līdzi arī visus citus. Es atceros Sv. Patrika dienas gājienus Monreālas pilsētā, kur mēs daudzus gadus dzīvojām: tur soļoja īri savās tipiskajās cepurēs, rotājušies ar āboliņa lapām, bet tur bija arī cilvēki no Vjetnamas un Dienvidastrumāzijas tādās pat zaļās cepures, kā arī Amerikas iedzīvotāji, nemaz nerunājot par franču kanādiešiem, kuri, manuprāt, ir nozaguši ļoti daudz jūsu melodiju un padarījuši tās par savējām.
Arī mēs, latvieši, esam izklīduši pa pasauli, bet jāatzīst, ka mēs neesam atstājuši ne tuvu tādu iespaidu, kā jūs. Viens iemesls ir tāds, ka mūsu nekad nav bijis tik daudz. Tik daudzus gadu simtus mēs esam tikuši turēti savā zemē, bet diemžēl mēs nevairojāmies, jo šai zemē plosījās kari. Daudzās pasaules zemēs vēsture ir tāda, ka liekas, ka katra zemes pēda tai vai citā laika posmā ir asinīs mērcēta. Tā tas noteikti ir Latvijā, kur joprojām var redzēt pagājušo karu tranšejas, kur nepaiet ne diena, kad mūsu Bruņotie spēki netiek izsaukti iznīcināt sprāgstvielas, kas palikušas no Otrā vai no Pirmā pasaules kara.
Šo gadsimtu traģisms ir pilns ciešanu. Ir saglabājusies dziesma no laika, kad Latviju bija pārņēmuši karapulki, kas virzījās uz priekšu un atpakaļ - Zviedrijas karaļa un Polijas karaļa armijas un galu galā Latviju iekaroja Krievijas cars. Un vienmēr šādos brīžos cieta vietējie iedzīvotāji un mums ir dziesmas, kas atspoguļo šādus brīžus.
Bet vairums latviešu dziedāto dziesmu ir priecīgas. Un, manuprāt, tas ir tas gars, kas arī īriem ir tik labi pazīstams. Arī mums ir bijis tik daudz zaudējumu, tik daudz ciešanu. Manuprāt, tā ir tā mūsu dvēseļu un mūsu tautu saikne, kas latviešus, man liekas, tik ļoti valdzina īros, kas tagad ir devušies uz jūsu zemi kā emigranti.
Ir sāpīgi zaudēt šos cilvēkus, es teikšu Jums atklāti. Man kā prezidentei labāk gribētos, lai viņi lielākā skaitā paliek mājās. Bet es arī piekrītu Jūsu teiktajam, un tā ir vērīga doma, un Jūs izvirziet ļoti saprātīgu argumentus, un es tiem pilnībā pievienojos - tie, kuri atgriezīsies, noteikti būs bagātāki ar pieredzi un dzīves gudrību un atgriežoties būs liels devums savai valstij. Un galu galā, kurš labāk kā es var liecināt, ka, jā, ir iespējams atgriezties mājās. Es esmu dzīvojusi četrās piecās valstīs trīs dažādos kontinentos, esmu bijusi prom gandrīz pusgadsimtu. Tomēr es atgriezos, un atgriezusies tiku ievēlēta par prezidenti.
Man gribētos domāt, ka daudzi Latvijas trimdinieki, kas ir devušies prom laimi meklēt, atgriezīsies, bet parādīs arī, ko var sasniegt ar brīvību, ko var sasniegt, pateicoties Eiropas Savienībai kā valstu kopībai, kuru mērķis un pārvaldes veids ir balstīts solidaritātē, finansiāli citai citu atbalstot, lai tie, kam grūtos laikos tas ir visvairāk nepieciešams, saņemtu atbalstu no citiem. Eiropas nāciju vidū valda milzīgs solidaritātes gars. Manuprāt, Īrija ir apliecinājums tam, cik ļoti tas var iedrošināt un kā tas ļauj reiz trūcīgai zemei uzplaukt un kļūt par vienu no bagātākajām visā kontinentā, un tas noteikti ir iedvesmas avots un paraugs mums visiem. Šajā ziņā mēs noteikt vēlamies sekot jūsu piemēram, un mēs arī vēlāmies spēt tikpat stipri kā gadsimtu garumā to ir spējuši īri, saglabāt to identitāti, kas vienmēr visā pasaulē ir viena vienīgā, uzturēt to dzīvu un nodot to mūsu bērniem un mazbērniem.
Mazām nācijām nav viegli izdzīvot un saglabāt savu identitāti šai globalizētajā pasaulē, kas arī spēcīgi ietekmējas no masu kultūras un mūsdienu komunikācijas līdzekļiem. Bet tam ir arī sava gaišā puse. Latviešiem ir arī dziesma par māsu, kas aizprecas tālu prom, un viņas brāļi un vecāki paliek mājās. Šo pašu tēmu var atrast indiešu Ramajanā, kā arī indiešu episkajās pasakās. Un šajā latviešu tautas dziesmā ir teikts: es uzcelšu tiltu pār plašo jūru, lai ik vakaru varu apciemot māsu. Manuprāt, mums tagad ir tāds tilts, to sauc par Ryanair. Tas patiešām stipri atvieglo dzīvi, tas ļauj dažiem cilvēkiem nedēļas nogalēs atgriezties mājās un padara ceļošanu vienkāršāku.
Reiz man atrakstīja mazs zēns: “Mīļā prezidente, vai Jūs padarīsiet šo valsti pietiekami bagātu, un ko Jūs grasāties darīt šai situācijā, kas lika manai mammai braukt prom uz Īriju un atstāt mani vienu pašu ar vecopapu? Man ir ļoti skumji un man viņas ļoti pietrūkst”. Un es teicu: “Lūdzu, atsūti man savas mammas adresi, un es viņai uzrakstīšu un pateikšu, ka viņas dēls skumst pēc viņas. Bet kā prezidente es nevaru viņai pavēlēt vai sacīt, kur viņai jāizvēlas dzīvot un kas viņai jādara.”
Tā ir izvēle, kas tagad mūsu ļaudīm ir pavērusies. Tiem, kas tika aizvesti uz Sibīriju, cits citam sekojošos deportācijas viļņos, masu deportāciju laikā, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens un cilvēkiem tika dotas 15-20 minūtes, lai sagatavotos ceļam, nezinot, kurp viņi dodas, nezinot, kāpēc, mēnesi vai vairāk pavadot vilcienā, kas apstājās tikai, lai atbrīvotos no mirušo līķiem - šie cilvēki nedevās prom pēc brīvas gribas. Manu vecāku paaudze devās trimdā ar stingru apņemšanos atgriezties dzimtenē, tiklīdz pasaules nācijas būs atjaunojušas taisnīgumu un kārtību. Galu galā bija taču nodibināta pasaules brīvo nāciju līga, lai palīdzētu valstīm, kuras bija cietušas pirms iepriekšējā kara, atgūt savu neatkarību. Mēs nebijām neko dzirdējuši, mēs nezinājām par līgumiem, kas jau bija saskaņoti Jaltā un Teherānā. To uzzinājām pēc Berlīnes mūra krišanas, kad pacēlās Dzelzs priekškars, kas bija dalījis Eiropu divās daļās - vienā brīvā un plaukstošā, otrā nošķeltā no pasaules zem stingras totalitārisma ideoloģijas, kas galu galā izraisīja visas impērijas sabrukumu.
Tagad šī Eiropas vēstures lappuse ir palikusi mums aiz muguras un aizgājusi pagātnē, un mēs tagad dzīvojam Eiropā, kas ir pilnībā brīva un kur ikvienai nācijai un ikvienam cilvēkam ikvienā nācijā ir izvēles brīvība. Tā ir šī izvēles brīvība, uz ko mēs esam tiekušies tik daudzus gadu simtus savās cerībās un sapņos. Tā ir izvēles brīvība, kas dažiem šodien šķiet mazliet kā nasta, jo izvēle nes līdzi atbildību par izdarītajām izvēlēm, bet šī brīvība ir tas, pēc kā mēs ilgojāmies: mēs ilgojāmies gan pēc nastas, gan brīvības, ko tā nes, pēc tās viegluma un smaguma uz saviem pleciem.
Man ir bijusi privilēģija rast iespēju atgriezties mājās, vadīt savu valsti kā prezidentei lielas pārejas, lielu pārmaiņu laikā, laikā, kad mēs tagad esam daļa no vienotas Eiropas tautu saimes, un šajā atjaunotās brīvības un iespēju garā mēs apsveicam mūsu tuvību. Mēs pateicamies Jums, prezidentes kundze, par to, ko Jūsu līdzpilsoņi un Jūsu valsts ir darījusi mūsu cilvēkiem, kuri ir devušies uz Jūsu valsti un atraduši tur mājas un iespējas, un nākotni!
Es ceru, ka mēs visi turpmākajos gados būvēsim brīvības un solidaritātes nākotni - mērķa vienotība, vērtību vienotība, bet katrs no mums tomēr spēs saglabāt savu nacionālo garu.
Man ir bijis patiess prieks uzņemt Jūs mūsu zemē. Jūs esat uzņēmušies ļoti bagātu un piepildītu programmu. Paldies par tām jaukajām lietām, ko esat stāstījusi par savu valsti. Vissirsnīgākie paldies izcilajiem dejotājiem. Man nekad nav izdevies saprast, kā kaut ko tādu vispār ir iespējams paveikt. Un arī īru mūziķiem - radio klausoties, nevar pilnībā novērtēt, kādu fantastisku virtuozitāti šāds ātrums un temps no viņiem prasa. Liels paldies! Mēs augstu novērtējam šo Īrijas garu, ko Jūs esat mums atveduši. Un, vēstnieka kungs un kundze, paldies, ka sagādājāt mums šo iespēju atvadīties no Īrijas viesiem un teikt, ka tas ir tikai “uz redzēšanos”.