Augsti godātais rektora kungs!
Dāmas un kungi!
Baltiskie brāļi un māsas!
Vēl nav norimusi gadu tūkstošu mijas radītā neparastā pacilātība un neikdienišķu vīziju un sajūtu ņirba. Vēl nav izbālējušas cerības un ilgas, kas saistās ar lielo notikumu – jauna laikmeta sākšanos.
Šis vēstures posms ir svarīgs izšķiršanās brīdis latviešu un lietuviešu tautām, un no tā daudz kas atkarīgs nākotnē. Tieši šobrīd ir tik nepieciešams izvērtēt un saprast to, kas mūs vieno, arī – kas mūs šķir. Vajadzētu nezaudēt ideālismu, un tomēr saglabāt arī zināmu pragmatismu, it īpaši tādu, par ko savā apcerē “Eiropas tautu attiecības” 1921. gadā ir rakstījis mūsu Raiņa laikabiedrs, dižais lietuviešu domātājs Vīdūnas (Vydūnas).
Viņaprāt, tautas mijiedarbojas un savstarpēji iespaidojas caur garīgām vai materiālām lietām. Ja tautas ir mazattīstītas savā garā, tās viena otru mēģina "aprīt' un iznīcināt, bet tas notiek tikai tādā gadījumā, ja tautas dzīve ir cieši saistīta ar valsts varas tieksmi nostiprināties, nomākt un dominēt.
Bet, ja tautas nav agresīvas un netiecas uz citu iznīcināšanu, tad kaimiņtautas labāk nekā citas der viena otras attīstībai. Vīdūns uzskata, ka “pat tad, ja šīs [tautas] nepiekristu viena otras viedoklim un tām rastos domstarpības, vai tās sāktu viena ar otru sacensties, tik un tā tas būtu jaunrades darbs. Jo sacensība ir vajadzīga, lai pamazām un arvien skaistāk no necivilizētās dzīves izaugtu tīra un skaista cilvēciskuma zieds.”
Vīdūna vārdi attiecas uz kaimiņtautām, taču mēs esam kas vairāk – arī radu tautas, un mūsu zemes un to iedzīvotājus vieno smalks, grūti definējams, taču tāpēc ne mazāk pastāvīgs un reāls faktors – baltu etniskais garīgums, kā arī ar to saistītā etniskā pašapziņa. Savā daudz kritizētajā, taču tāpēc ne mazāk vērtīgajā 14. gadsimta darbā hronists Pēteris no Dusburgas ir atzīmējis to, ka Nadravas Rāmavā dzīvojošā svētnieka krīva “vaļai un kārtībai pakļāvušās ne tikai minētās tautas (prūši), bet arī lietuvieši un citas tautas, kas dzīvoja Livonijas zemē”.
Baltu tradicionālā pasaules uzskata kopību ir atzīmējuši vairāki pētnieki, te lai pieminam Haraldu Biezo, Mariju Gimbutieni vai etnologu Norbertu Vēļu.
Nav nepieciešams, lai mēs viens otram skaidrotu, kāda dziļāka jēga paslēpusies teicienos “saulīt balta māmulīte”, “ozols – tēvs, liepa – māte” vai “baltā smilšu kalniņā”. Mums pats par sevi saprotams šķiet tas, ka meitas rota ir vainags, ka vasaras saulgriežos jāmeklē papardes zieds vai ka maizi nedrīkst mest zemē. Droši vien savas zemapziņas dzīlēs mēs izjūtam vienlīdz bijīgas trīsas, izdzirdot pieminam Dievu, Pērkonu, Velnu, tāpat arī Laimu, Raganu vai Zemes māti.
Mūs patiešām tuvina un saista viena no mūsu lielajām bagātībām – valoda.
Īpašie ģeogrāfiskie un vēstures apstākļi ir noteikuši to, ka latviešu un lietuviešu valodas laika gaitā ir maz mainījušās, saglabājot gan arhaisku leksiku, gan arī skaniskumu un izteiksmes veidu. Šī mūsu valodu tuvība ļauj bez īpašas mācīšanās saprasties par vispārīgām lietām: laba diena, balta zeme, mīļš Dieviņš, dziļa jūra, es esmu, tu esi, mēs esam labi ļaudis.
Ne pārāk liela piepūle vajadzīga, lai mēs pārvarētu pretišķības un plaisas, ko mūsu starpā ir iezīmējusi vēsture. Par to gan parasti nemēdz runāt, aprobežojoties ar valodu un tradicionālās kultūras līdzību.
Tomēr atšķirību pieminēšana ir vajadzīga, lai mēs to apzinātos un lai gūtu skaidrāku skatu par nākotnes iespējām.
Atšķirīgi ir veidojies mūsu valstiskums. Mindauga, Ģedimina un Vītauta Lietuvas sākumi ir meklējami pašu zemē. Pieņemdamās spēkā un plašumā, Lietuvas Dižkunigaitija kļuva par nopietnu faktoru viduslaiku Eiropas politikā. Ne tā tas bija mūsu zemē. Livonijas ordeņa spēks nāca no aizjūras. Pati ordeņa valsts bija izteikti konser-vatīva un noslēgta. Tai līdzīgas baznīcas valstis bija rodamas tikai Svētās Romas impērijā, Dienvidfrancijā, un Prūsijā, kuras sastāvā tad bija arī Klaipēda.
Gribētos atzīmēt arī tādu atšķirību, ka 20. un 21. gadsimta Lietuvas robežas grūti salīdzināt ar Dižkunigaitijas robežām dažādos laikos, turpretim Latvijai un Igaunijai kopā ir gandrīz tās pašas viduslaiku Livonijas robežas.
Līdzās vēsturiskām atšķirībām svarīgi minēt arī dažādos kristietības attīstības ceļus. Lielākā Lietuvas daļa ir katoliska, un tādējādi savā jaunāko laiku kultūrvēsturiskajā tradīcijā ir tuvāka Centrāleiropas zemēm. Reformācija Latviju un Igauniju kultūras ziņā vairāk pietuvināja Ziemeļeiropai.
Tiesa gan, ne pilnībā, jo Latvijas austrumdaļa – Latgale – un suitu novads Kurzemē ir lielākoties katoliski un kā tādi ir uzskatāmi par vistālāk uz ziemeļiem esošajām katoļu zemēm Eiropā. Savukārt, Mazās Lietuvas protestantiskā vēsture ir noteikusi luterānisma pastāvēšanu arī šajā katoliskajā citadelē.
Šādu atšķirību sarakstu varētu turpināt, tomēr nav noliedzams, ka mūsdienu pasaulē mūsu zemes kopā ar Igauniju uztver kā vienu reģionu – Baltiju. Vēl vairāk – ir zināmi kuriozi, ka pat inteliģentās aprindās neatšķir Latviju no Lietuvas.
To nav grūti saprast, ja ņem abu vārdu fonētisko līdzību un abu zemju atrašanos viena otrai blakus.
Ļoti svarīgi ir tas, ka mūsu vēsture 20. gadsimtā ir bijusi tik līdzīga: neatkarīgu valstu izveidošanās pirmā pasaules kara beigās, brīvvalsts posms, vairākkārtēja okupācija otrā pasaules kara laikā, pusgadsimts padomju impērijas važās, neatkarības miermīlīga atjaunošana. Arī ceļš uz iekļaušanos Eiropas un Transatlantiskajās struktūrās daudz neatšķiras.
Ārēji mēs esam tik tuvi un līdzīgi, tomēr tieši šobrīd katram pašam jāaptver, kas ir paveikts un kas vēl veicams, lai mūsu tautu brīva attīstība un to abu vēsturiskā tuvošanās kļūtu par realitāti; lai tā iegūtu dziļumu un lai to nespētu izjaukt nekādi neparedzēti apstākļi vai politiskās spēles. Nav noliedzams, ka šajā ziņā svarīgas ir dažādas jomas – politika, aizsardzība, ekonomika. Tomēr domāju, ka īpaša uzmanība gan katrā valstī atsevišķi, gan arī Latvijas un Lietuvas sadarbības aspektā būtu pievēršama tieši kultūrai, zinātnei, izglītībai un citām humanitārajām jomām.
Varētu teikt, ka “miesa dodas turp, kurp to aicina gars”. Laba otras puses pazīšana, pozitīvas emocijas, un garīga tuvība var lieliski motivēt arī daudz “smagāku, substanciālāku” sadarbību. Šajā nozīmē kopīgs zinātnes projekts, mūzikas festivāls vai mākslinieku darbnīca ir vismaz tikpat nozīmīgi pasākumi kā kopīgs uzņēmums, militārās mācības vai parlamentāriešu konsultācijas.
Atskatoties pāris gadu desmitus atpakaļ, var secināt, ka zinātnieku, mākslinieku, pedagogu, folkloristu un citu humanitārās jomas profesionāļu un amatieru sadarbību var uzskatīt par simbolisku Baltijas ceļa sagatavošanu.
Nav noliedzama ievērojamo kultūras sarīkojumu – studentu dziesmu svētku un folkloras festivāla “Baltica-88” – lielā nozīme mūsu valstiskuma atjaunošanas procesā: tieši šajos festivālos pirmoreiz publiski tika pacelti mūsu valstu karogi, dodot spēcīgu un neaizmirstamu impulsu mūsu nacionālās apziņas atjaunošanā. Tādējādi var teikt, ka tad mēs kā kaimiņtautas palīdzējām cita citai nokratīt ārējos spaidus, negribētu iejaukšanos mūsu pašu lietās, radot brīvas attīstības iespēju.
Nu ir pienācis laiks, kad mūsu labās kaimiņu attiecības ir vajadzīgas šīs iespējas realizēšanai.
Šobrīd nepietiek ar mūsu kultūras un gara pasaules savdabības atzīšanu, nu ir vajadzīga tās pazīšana, kopšana un attīstīšana. Pie šīs vajadzības es gribētu pakavēties sīkāk, ņemot par piemēru mūsu valodas.
Valoda ir kaut kas vairāk nekā tikai saziņas līdzeklis, domu formulēšanas veids vai etniskās piederības zīme. Valoda rāda mūsu gara pasaules dziļāko uzbūvi, mūsu īpatnējo domāšanas un dzīves veidu. Valoda ir apkārtējās pasaules apgūšanas līdzeklis, tā sevī satur arī jaunas, potenciālas kultūras formas.
Eiropas Padome un Eiropas Savienība ir izsludinājusi 2001. gadu starptautiskā mērogā par valodu gadu, tādējādi apliecinot šīs jomas īpašo nozīmi. Turklāt, īpaša vērība tiek veltīta mazajām valodām, kuru runātāju skaits ir samērā neliels un kuru pastāvēšana mūsdienu globalizācijas apstākļos ir apdraudēta.
Valodai ir liela nozīme katras valsts iekšējā dzīvē. Visupirms, tā ir noteiktu ļaužu grupu, tautu, nāciju identificēšanās līdzeklis. Latvijā un Lietuvā, līdzīgi kā citās zemēs, valodas izcilo stāvokli nosaka valsts valodas likums.
Šāds zināmā mērā formāls akts nav kaut kādas nelielas ļaužu grupas iegriba, to pavisam objektīvi nosaka valodas unikālā nozīme visas nācijas kultūras pārmantošanā, līdz ar to arī kultūras un citādas pēctecības nodrošināšanā.
Savas funkcijas veicot, valodai ir jāattīstās, turklāt – tikpat strauji, cik strauji mainās mūsu dzīve un ārējie apstākļi, jo ir zināms, ka attīstības apstāšanās varētu nozīmēt pakāpenisku izdzišanu.
Te nu ir redzams, cik liels un smalks uzdevums ir mūsu universitātēm, kā arī radošajiem cilvēkiem. Ir nepieciešams meklēt arvien jaunus attīstības ceļus, saskatīt valodas apslēptos slāņus, pilnveidot tās mūsdienu izteiksmes iespējas.
Šo uzdevumu var vispārināt, to attiecinot ne tikai uz runāto vai rakstīto valodu, bet arī uz citām kultūras mantojuma jomām – mitoloģiju, tradicionālo un mūsdienu folkloru, skaņu pasauli un mūziku, ornamentiku, formu pasauli un arhitektūru, kustībām un žestiem, deju un citām.
Valodu jautājums starptautiskā mērogā ir saistīts ar tautu patstāvības un identitātes respektēšanu, ar pasaules kultūras mantojumu vispārējās nozīmības atzīšanu. Katra valoda ir nozīmīga visas cilvēces kultūras mantojuma daļa. Vai arī otrādi – kādas valodas iznīkšana nozīmē lielu un neatgriezenisku zaudējumu visas pasaules mērogā.
Valodas un attiecīgās kultūras kā vērtības atzīšanai seko tās iekļaušanās dažāda rakstura un līmeņa attiecībās ar citām valodām un kultūrām, hierarhiju un prioritāšu veidošanās, izpētes un apguves programmas.
Atvērtas sabiedrības apstākļos arvien lielāka uzmanība pievēršama valodu un kultūru mijiedarbes procesiem, jo ir zināms, ka ne valoda, ne kultūra nepastāv un neattīstās izolēti, atrauti no citām. Šis nu būtu tas lauks, kurā sagaidāma daudz plašāka un daudzveidīgāka akadēmiskās inteliģences darbība. Valodas un kultūras procesu reģionāli pētījumi, kā arī starptautiski humanitārās jomas sadarbības projekti – tas ir virziens, ko nosaka mūsu laiks ar tā īpašajām vajadzībām.
Šādai sadarbībai mūsu tautu starpā un arī plašāk ir daudz labu piemēru. Varam minēt baltistiku kā vienu no ilglaicīgākajiem baltu valodu izpētes projektiem, kura rezultāti tiek publicēti gan krājumā, gan arī apspriesti regulāros starptautiskos forumos, no kuriem pēdējais nesen notika Rīgā. Vītauta Dižā universitātes, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbības paraugs ir kopīgs zinātnisks baltonikas izdevums “Acta Baltica”.
Kā vienu no labākajiem nesenas pagātnes piemēriem varētu minēt latviešu, lietuviešu un igauņu vēsturnieku kopdarbu “Baltijas zemju vēsture”, kas jau publicēts lietuviešu, latviešu, igauņu, krievu, angļu un vācu valodās. Atsevišķi lielāki vai mazāki kopīgi projekti saistās arī ar citām baltonikas jomām,
tomēr uzdrošinos teikt, ka ar to humanitārās sadarbības iespējas nav ne tuvu izsmeltas.
Cerīga un intensificējama ir mūsu augstskolu starptautiskā sadarbība. Vairāki līgumi ir jau noslēgti, un tiek gatavoti arī jauni. Patīkami atzīmēt, ka arī šajā reizē tiek parakstīts jauns līgums par sadarbību starp Latvijas Kultūras akadēmiju un Klaipēdas universitāti. Varam tik vēlēt, lai tas nestu labus sadarbības augļus.
Jau šobrīd būtu sagaidāma daudzpusīgāka un intensīvāka sadarbība ar tuvākajām augstskolām humanitāro studiju programmu realizēšanā, un tas ir saistībā ar vajadzību saglabāt un uzturēt tā sauktās “mazās programmas”, kurās ir neliels studentu skaits un kas tamdēļ vienai universitātei vai pat vienai nelielai valstij ir zināma greznība.
Tas īpaši attiecas uz baltoniku, kuras dažādās jomas – etnoloģija, kultūras vēsture, antropoloģija, mākslas zinātnes, etnomuzikoloģija, folkloristika – ir būtiski svarīgas mūsu kultūras saglabāšanai un attīstībai un var ieinteresēt starptautisko auditoriju, tamdēļ arī tās būtu sevišķi atbalstāmas.
Tā nu mēs katrs savā zemē būtu veikuši sevis sakārtošanas darbu, un kā cienīgi sarunu un sadarbības partneri veidotu savstarpējās attiecības, tādējādi ļaujot izplaukt tīram un skaistam civilizācijas ziedam Baltijas jūras austrumu piekrastē.