Jaunā Eiropa tiekas ar veco Eiropu -
Baltijas jūras reģions kā globālais līderis
Prezidentu plenārsēde:
Kas ir vecais un kas ir jaunais?
Eiropa pēc ES paplašināšanās
Rīgā, 2003. gada 6. oktobrī
Prezident Rītel,
Prezident Pakss,
Priekšsēdētāja kungs (Uffe Ellemans-Jensens),
Ekselences,
Dāmas un kungi,
Es priecājos sveikt jūs visus piektajā ikgadējā Baltijas Attīstības foruma galotņu sanāksmē Rīgā, un esmu gandarīta, ka šodien šeit sapulcējies tik iespaidīgs dalībnieku un respektējamu runātāju skaits.
Es gribētu izteikt īpašu apbrīnu par Uffes Ellemana-Jensena kunga, Baltijas Attīstības foruma iniciatora un vadītāja pielikto vadošo un organizatorisko spēku. Kopš Berlīnes mūra krišanas viņš ir sekojis vīzijai, kuras atbalstītāju pulks arvien pieaug, - vīzijai par Baltijas jūras reģionu kā pārtikušu un stabilu apvienotas Eiropas daļu, ko caurvij sadarbības saites, sniedzot visiem labvēlīgus rezultātus.
Tagad šī vīzija ir tuvāk savam piepildījumam kā jebkad agrāk. Pēc dažiem mēnešiem četras ES dalībvalstis šajā reģionā - Latvija, Igaunija, Lietuva un Polija - īstenos savu sapni iestāties Eiropas Savienībā. ES paplašināšanās austrumu virzienā, kombinācijā ar triju Baltijas valstu iestāšanos nākamgad NATO aliansē, atstās milzīgu politisku un ekonomisku iespaidu uz Baltijas jūras reģionu, un es nešaubos, ka šis iespaids būs pozitīvs. Šie divi svarīgie notikumi ne tikai sekmēs šī reģiona stabilitāti, bet arī darīs to pievilcīgāku investīcijām un uzņēmējdarbībai.
Gaidāmā Eiropas Savienības paplašināšanās pavērs daudz biznesa iespēju tūkstošiem uzņēmēju gan esošajās, gan jaunajās ES dalībvalstīs, kā arī dos taustāmu ekonomisko labumu miljoniem iedzīvotāju visā paplašinātajā savienībā. Tas stiprinās arī vienu no lielākajiem tirgiem pasaulē, kas drīz aptvers 500 miljonus patērētāju. Es esmu cieši pārliecināta, ka šī veco un jauno demokrātisko valstu, nobriedušu un attīstošos tirgu, iesakņojušos struktūru un jaunu alianšu savienība izvērtīsies par spēku, nevis par vājumu.
Taču Baltijas jūras reģionam - tāpat kā patiesībā arī pašai Eiropas Savienībai - priekšā stāv lieli izaicinājumi. Viens no tiem ir uzdevums samazināt starp ES esošajām un nākamajām dalībvalstīm joprojām pastāvošās lielās ekonomiskās atšķirības, un darīt to pēc iespējas ātrāk. Jo tikai tad, kad būs likvidētas atšķirības starp Veco un Jauno Eiropu, vismaz attiecībā uz ekonomikas attīstības un labklājības līmeni, Eiropas Savienības būve būs pilnīgi pabeigta. Tieši tāpēc šīs plenārsēdes centrālais jautājums - kas ir vecais un kas ir jaunais - šodien ir tik aktuāls.
Runājot par ģeogrāfisko aspektu, neviena no tā sauktās Jaunās Eiropas nācijām nav jaunienācēja Eiropā. Mēs šeit esam bijuši vienmēr, neskatoties uz to, ka uz vairākiem gadu desmitiem dažas mūsu valstis bija noslaucītas no Eiropas politiskās kartes. Mūsu kultūras tradīcijas un mūsu valodas sakņojas gadsimtiem ilgā pagātnē, tieši tāpat, kā tas ir tā sauktajā Vecajā Eiropā.
Pēc dažiem gadiem desmit jaunas ES dalībvalstis pievienosies divpadsmit pašreizējām dalībvalstīm, pieņemot eiro kā savu nacionālo valūtu. Latvijā, piemēram, to ir paredzēts izdarīt 2008. gada 1. janvārī. Ja līdz tam laikam trīs savienības vecākās dalībvalstis to joprojām nebūs paveikušas, jautājums: Kas ir "vecais" un kas ir "jaunais" vairs pat neradīsies.
Viens no rīcības variantiem, ko ES dalībvalstis var izvēlēties, lai samazinātu atšķirības starp "veco" un "jauno" ir pieņemt attīstības modeļus, kas jau ir sevi pierādījuši kā sekmīgus. Tās var mācīties gan no ES esošo dalībvalstu panākumiem, gan kļūdām, lai pilnā mērā izmantotu Briseles piedāvāto palīdzību. Mehānisms, ko ES spēj pielietot reģionālo atšķirību samazināšanai, ir nenoliedzami efektīvs. Tās izlīdzināšanas programmas un attīstības fondi ir devuši dzīvotspējīgus un taustāmus rezultātus un ievērojami veicinājuši dzīves līmeņa celšanos vienā jaunā dalībvalstī pēc otras, tai skaitā Īrijā, Spānijā, Portugālē un Grieķijā.
Tomēr, neskatoties uz tirdzniecības un investīviju plūsmas pieaugumu, vairums kandidātvalstu joprojām saskaras ar grūtībām savu institūciju reformēšanā, savas administratīvas kapacitātes veidošanā, ES normatīvu ieviešanā un korupcijas apkarošanā. Šie jautājumi saglabās savu aktualitāti arī pirmajos eiro-integrācijas gados. Tie liks ES jauno dalībvalstu valdībām pielikt nopietnas, koncentrētas un neatslābstošas pūles vairāku turpmāko gadu garumā. Arī šajā aspektā atšķirība starp "veco" un "jauno" pakāpeniski izzudīs. Cik ātri tas notiks, būs atkarīgs no katras jaunās ES dalībvalsts centienu intensitātes un politiskās gribas stipruma.
Dāmas un kungi,
Ja gribam, lai Baltijas jūras reģions palielina savu konkurētspēju un sniedz ieguldījumu visas Eiropas ekonomiskajā attīstībā, nav nekādu šaubu, ka tā valstīm būs jāveic ievērojami ieguldījumi izglītībā un zinātnē. Latvijai, piemēram, noteikti nāksies palielināt atbalstu zinātnei un tehnoloģijas attīstībai. Jaunajām dalībvalstīm kā likums būs jāpalielina moderno zināšanu un augsti attīstīto tehnoloģiju pielietošana ražošanā un jāturpina pāreja no uz darbaspēku balstītas ekonomikas uz ekonomiku, kas balstās uz zināšanām. Tālejošu un savstarpēji izdevīgu kopprojektu izstrādei vēlama būtu ciešāka Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība izglītības jomā.
Mūsu reģiona panākumi nākotnē būs atkarīgi no tā spējas noteikt kopīgas prioritātes un izstrādāt kopīgu stratēģiju konkurencei ar citiem vadošajiem reģioniem. Tas nozīmē, ka mūsu valstīm plāni būs jāizstrādā kopīgi un jāizvēlas, kurus ekonomikas sektorus tās vēlas izvirzīt kā prioritāti. Mēs varbūt pat izlemsim izvērst katras valsts kompetences nozares reģiona mērogā, lai katra valsts spētu pēc iespējas pilnīgāk attīstīt savas salīdzinošās priekšrocības.
Gadsimtiem ilgi Baltijas jūra ir kalpojusi kā tirdzniecības ceļš, un tās ģeogrāfiskais novietojums krustcelēs starp austrumiem un rietumiem piedāvā iespējas, ko nevajadzētu laist garām. Šajā sakarā būtiski nozīmīga ir labi izplānotas un koordinētas transporta sistēmas attīstība. Reģiona sazarotā infrastruktūra un tā tuvums NVS tirgiem ir jau nodrošinājusi ievērojamu tranzīta plūsmu. Taču būtiski svarīga ir vēl modernākas reģionālās nozīmes ceļu, dzelzceļu, energotīklu un komunikāciju infrastruktūras attīstība, lai celtu reģiona konkurētspēju Eiropā un pasaulē.
Es no sirds ceru, ka tuvāko gadu laikā tiks pabeigts Via Baltica ceļš un Rail Baltica tīkls saņems ES finansiālo atbalstu. Šo abu lielo infrastruktūras projektu realizēšana noteikti būs ievērojams ekonomiskais ieguvums šim reģionam.
Nākamā gada maijā ārpus Eiropas Savienības paliks tikai divas Baltijas jūras reģiona valstis - Norvēģija un Krievija. Norvēģija, kā mēs labi zinām, ir noslēgusi īpašu tirdzniecības līgumu ar savienību. Kas attiecas uz Krieviju, tās pakāpeniska integrācija Kopējā Eiropas Ekonomiskajā telpā, manuprāt, ir būtisks nosacījums reģiona un visa kontinenta stabilitātei. Krievijas Federācija jau ir panākusi ievērojamu progresu savās ekonomikas reformās, un tai ir labas izredzes turpināt ekonomikas izaugsmi. Mēs ceram, ka Krievija drīz noslēgs savu iestāšanās procesu Pasaules Tirdzniecības organizācijā.
Neskatoties uz grūtībām, ar kādām mēs saskaramies, es ļoti optimistiski raugos uz Baltijas jūras reģiona nākotni. Tam, ar vairāk kā 100 miljoniem iedzīvotāju, ir potenciāls kļūt par jaunu un dinamisku izaugsmes centru Eiropā. Tā "vecajā" daļā atrodas dažas no pasaules visnovatoriskākajām un visattīstītākajām valstīm - Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija un Vācija. Tagad priekšā stāvošais uzdevums ir turpināt to pieredzi un zināšanas nodot to "jaunajām" kaimiņvalstīm, intensificēt ekonomisko "vecā" un "jaunā" mijiedarbību un turpināt, un pat paātrināt panākšanas procesu, ko kandidātvalstis ir līdz šim tik sekmīgi veikušas.
Mūsu galvenais uzdevums ir visapkārt Baltijas jūrai attīstīt spēcīgas, demokrātiskas valstis ar labi funkcionējošu tirgus ekonomiku un nodrošināt esošo starpreģionālo atšķirību pakāpenisku izzušanu. Es ceru, ka šī galotņu sanāksme būs vēl viens solis šajā progresa ceļā. Es ticu, ka tas palīdzēs mums atklāt šī reģiona stiprās un vājās puses, precīzāk definēt tā lomu paplašinātajā ES, un ka tas dos mums impulsu dažādie īpašiem projektiem, gan lieliem, gan maziem. Tagad ir mūsu, valstu, kas sauc šo Baltijas jūras reģionu par savu, rokās darīt to tādu, ar kādu mēs varam lepoties.