Paldies, senator, par laipnajiem ievadvārdiem!
Ekselences,
Dāmas un kungi,
Šis ir vēsturisks brīdis. Un ne tikai vēsturisks, tas ir arī saviļņojšs brīdis. Jūs nesen bijāt liecinieki septiņu jauno NATO dalībvalstu pārstāvju reakcijai, kad Briselē tika pacelti šo valstu karogi, Jūs redzējāt ceremoniju pie Baltā Nama, un Jūs apzinieties, ka šis nav tikai kārtējais process, tas nav tikai vēl viens birokrātisks paplašināšanās process, tas nav pat vienīgi tehnisks Alianses aizsardzības spēju stiprināšanas process. Šis ir nozīmīgs pagrieziens Eiropas un pasaules vēsturē. Un tieši toreizējo NATO dalībvalstu pieņemtais lēmums ir izlabojis smagās iepriekšējā gadsimtā pieļautās kļūdas, kas tagad visbeidzot ir atstātas pagātnē.
20. gadsimts pieredzēja asinīm slacītu un plosītu Eiropu, valstīm nikni uzbrūkot viena otrai, visā kontinentā plaukstot totalitārām sistēmām; un dažas no šīm sistēmām savā totalitārajā apspiešanā bija nežēlīgākas par pārējām.
Sabiedrotie cēlās kopīgai cīņai pret Nacismu un Hitlera lieluma māniju. Taču šajā cīņā tie izmantoja Staļina un Padomju Savienības atbalstu, un tas noveda pie tā, ko es uzskatu par vienu no smagākajām 20. gadsimta kļūdām - Jaltā un Tirānā pieņemtajiem lēmumiem atļaut sadalīt Eiropu divās atsevišķās daļās. Tas nesa traģiskas sekas desmitiem miljonu cilvēkiem, tas noveda pie apspiešanas, ko veica režīms, kura nežēlību un necilvēcību Rietumos daudzi vienkārši atteicās pilnībā atzīt. Un tā rezultātā desmitiem miljonu cilvēku zaudēja iespēju pašiem noteikt savu dzīvi un savu nākotni. Visas septiņas nācijas, kas tagad pirmo reizi piedalās NATO galotņu sanāksmē kā pilntiesīgas dalībvalstis, ir kādreizējās "gūsteknes" (captive-nations), tās ir post-komunisma valstis. Un kas attiecas uz trim Baltijas valstīm - Igauniju, Latviju un Lietuvu -, tās tika okupētas, tās tika inkorporētas Padomju Savienībā, tās zaudēja ne tikai savas tautas brīvību, bet tās zaudēja arī savu nacionālo identitāti, savu valstiskumu, savu suverenitāti, visus nacionālās neatkarības un pastāvēšanas simbolus. Mūsu karogs pazuda no visiem starptautiskajiem publiskajiem kontekstiem. Mūsu sportisti izcīnīja Olimpiskās medaļas, taču tas notika zem sveša karoga un svešas valsts himnas. Tiem, kas paši nav piedzīvojuši apspiestību un tirāniju, ir grūti pilnībā aptvert, ko tas īsti nozīmē, tāpat kā mūsdienu jaunatnei - un tas patiesībā ir labi - nav īstas izpratnes par to, kā izskatījās kara plosīta Eiropa vai kāda bija pēckara Eiropa, kad tā gulēja gruvešos.
NATO Alianse pacēlās no šīs pēckara Eiropas drupām. Un tā kopīgam mērķim apvienoja nācijas, kuras pirms pavisam nedaudziem gadiem bija bijušas ienaidnieki. Tā apvienoja šīs valstis, balstoties uz vērtībām, kuras senators tik daiļrunīgi aprakstīja - personīgās brīvības vērtībām, likuma varas vērtībām, demokrātijas vērtībām. Tieši tur slēpās Alianses spēks, un tieši tas padarīja to par vēsturē visveiksmīgāko militāro aizsardzības aliansi.
Taču Eiropa palika sašķelta, nācijas joprojām dzīvoja aiz dzelzs priekškara, un mēs vadījām gadu desmitus ar cerībām uz brīvību. Un veselas paaudzes tika izsūtītas, terorizētas un veltīgi gaidīja un nepieredzēja austam dienu, kad viņu valsts atkal atgūs brīvību. Es piederu pie tās laimīgās paaudzes, kura pieredzēja vēsturiskās izmaiņas. Mēs pieredzējām pārmaiņas starpautiskajā situācijā, mēs pieredzējām Padomju Savienības sabrukumu. Mēs vienmēr apzinājāmies, ka uz tik aplamiem pamatiem būvēta sistēma nevar pastāvēt mūžam, taču tā jau bija nodzīvojusi pietiekami ilgi un mēs nevarējam zināt, cik ilgi vēl tā pastāvēs. Mēs jūtamies laimīgi, ka bijām liecinieki šīs sistēmas sabrukumam.
Taču tirānija, protams, nav nozudusi no zemes virsas, tāpat kā nav izzuduši spēki, kas vienmēr ir nostājušies pret izvēles brīvību un pret demokrātiju. Vienmēr ir bijuši tādi, kas ir tik dziļi pārliecināti, ka viņi vienīgie zina, kas ir pareizi, ka viņi ir gatavi to uzspiest citiem. Un vienmēr ir tādi, kas uzskata, ka ar spēku un militāro varu pietiek, lai vienkārši rīkotos pēc sava prāta. Tā tas bija ar Hitlera impērijas ekspansiju, tā tas bija ar Padomju impērijas ekspansiju, kas ne tikai okupēja savus kaimiņus un perifērijā esošās teritorijas, bet valdīja arī pār tām Varšavas pakta dalībvalstīm, kuras bija pakļautas Maskavas gribai.
Tagad mēs ieejam citā gadsimtā, kurā valda citi noteikumi un citi apstākļi. NATO mērķis vairs nav tāds, kā agrāk. Tās mērķis ir darīt darbu, kam tā bija paredzēta, taču jau ar citiem līdzekļiem un citu pieeju. Vērtības saglabājas nemainīgas - cīnīties pret tirāniju un pret apspiestību. Tas vien, ka vairs nav Padomju Savienības, nenozīmē, ka uz zemeslodes ir izgaisuši draudi demokrātijai. To, mauprāt, ir svarīgi paturēt prātā, un šī iemesla dēļ ir bezjēdzīgi teikt, ka tagad, pēc Padomju Savienības sabrukuma, NATO vairs nav nozīmes. Alianses mērķis, tā dziļākajā nozīmē, turpina dzīvot, jo tas ir balstīts vērtībās, ko NATO pārstāv, un tā nebija tikai cīņai pret Padomju Savienību veidota organizācija.
Mēs dzirdam arī sakām, ka mūsdienās, kad pasaule saskaras ar jauniem draudiem, starp kuriem īpai izceļams terorisms, Alianse, tradicionāla militāra alianse, kāda ir NATO, zināmā mērā ir zaudējusi savu agrāko nozīmību. Taču mums ir jāpatur prātā, ka ikviena valsts, kas nespēj sevi pienācīgi aizsargāt, kļūst vāja un pakļaujas ārējai ietekmei. Neviena valsts, kas patiešām vērtē savu brīvību, savu dzīves veidu, savus mērķus un savus centienus, nevar atļauties būt vāja un pakļauties citu gribai.
Eiropā ir valstis, un ir Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras ir izvēlējušās nepievienoties NATO. Katrai no šīm valstīm tam ir konkrēti iemesli, taču galvenais iemesls ir tas, ka viņas vēlas palikt ārpus dažādiem konfliktiem, ka viņas nevēlas iesaistīties. Iemeslus, kas noveduši pie šāda lēmuma, var saprast un respektēt. Latvija bija viena no tām valstīm, kas pēc savas dibināšanas 1918. gadā uzskatīja, ka saglabājot neitrālitāti, valstij ies secen konflikti, kas varētu izcelties, teiksim, starp lielajām kaimiņvalstīm. Paši sev par postu mēs atklājām, ka nepietiek pasludināt sevi par neitrālu valsti - viss ir atkarīgs no tā, kas ir tavi kaimiņi, kāds ir valsts ģeogrāfiskais novietojums un kā pret to attiecas kaimiņvalstis. Ja tās izlemj tev uzbrukt, tad neitralitāte nelīdz it nemaz. Valstij uzbruks un, ja izdosies, to okupēs, kā tas notika ar mums.
Drošība aliansē ir kolektīva drošība. Visas alianses dalībvalstis kopā ir daudz spēcīgākas kā jebkurš karotājs atsevišķi. Septiņu jauno dalībvalstu iestāšanās Aliansē paplašina stabilitātes un miera telpu Eiropā. Tā izdzēš dalījumu, ko Eiropas kartē bija ievilcis dzelzs priekškars. Tā izdzēš un atstāj pagātnē sāpīgo Otrā pasaules kara mantojumu, ar kuru tik daudzas nācijas joprojām dzīvoja tik daudzus gadu desmitus. Tā vērš par labo to, kas 20. gadsimtā bija vērsts uz sliktu; un mēs jūtamiem ārkārtīgi gandarīti par šo vēstures izlabošanu. Bet vislielāko laimi mums nes sajūta, ka beidzot mūsu valsti sagaida miers un drošība daudzu turpmāko paaudžu garumā. Latvijā šī būs pirmā paaudze kopš daudziem gadsimtiem, kura varēs teikt: viss, ko es sasniegšu šai dzīvē, viss, ko es šai dzīvē iegūšu, nebūs tikai man vienam - es to varēšu nodot tālāk saviem mantiniekiem un darba turpinātājiem. Es varu sākt ko veidot un likt pamatus būvei, ko es varbūt nepaspēšu pabeigt savas dzīves laikā. Taču manis liktie pamati kalpos tiem, kas nāks pēc manis un būvēs saskaņā ar šo pašu koncepciju, šādā pat veidā un pēc tā šī paša plāna.
Līdz šim viss, kas piederēja vienai paaudzei, ir ticis tai atņemts un iznīcināts. Tagad mūsu priekšā plešas nākotne. Un vienīgais, kas garantē šo nākotni ir drošība, ko rada apziņa, ka citas valstis stāvēs mums līdzās, ja kāds reiz izdomās apdraudēt mūsu drošību.
Protams, pasaulē saglabājas jaunie draudi, ko rada terorisms, šis īpaši gļēvais uzbrukšanas veids, kas tik radikāli atšķiras no tradicionālajiem kariem un karošanas pagātnē. Šeit ir ēnā stāvoši, anonīmi, bieži vien pašnāvnieciski indivīdi, kas uzbrūk, pilnīgi nešķirojot mērķi, trāpot nevainīgiem garāmgājējiem, ar vienu mērķi - nest nāvi, sakropļot, postīt, ar vienu mērķi - iebiedēt. Viņu plašākie mērķi - ko viņi vēlas panākt pasaulē, ko viņi vēlas likt tā vietā, ko viņi ir iznīcinājuši, - nepavisam nav skaidri. Skairs ir vienīgi tas, ka viņus vada akls naids un nevaldāmas dusmas.
Pievēršoties terorisma radītajām briesmām, manuprāt, mums tās ir jārisina no diviem dažādiem aspektiem. Viens aspekts ir noziedzinieku kontrolēšana, drošības un kontroles pasākumu ieviešana, bet, galvenais, preventīvie soļi - teroristu šūniņu atklāšana, finansu pārrobežu kustības kontrole, visi pasākumi un metodes, kas ir izstrādātas dažu pēdējo gadu laikā. Taču mums ir jāpievēršas arī pašiem terorisma cēloņiem to saknē, un tas ir daudz grūtāk izdarāms, taču tas ir jādara. Un izskatās, ka terorisma sakne slēpjas zināmos pasaules karstajos punktos; un kamēr vien mēs nespēsim šajos pasaules karstajos punktos ieviest mieru, stabilitāti un kaut ko pēc iespējas tuvāku demokrātijai, joprojām pastāvēs auglīga augsne jaunu un jaunu teroristu radīšanai.
Tieši tāpēc šeit un šodien, Stambulā, šajā paplašinātās NATO galotņu sanāksmē mums ir jāpievēršas jautājumam, kā NATO stāsies pretī visiem šiem draudiem, citā veidā un ar citiem paņēmieniem. Un mums ir jāatrod metodes, kā nevis aizstāt, bet papildināt parasto militāro spēku, kurš mums joprojām ir nepieciešams mūsu aizsardzībai un mūsu drošībai. Mums ir nepieciešama radoša pieeja, meklējot veidus, kā apvienot rupju militāru spēku, cieto varu, ja jums tā tīk, ar politisko sarunu procesu un politisko izmaiņu papild-varu. Bieži vien tas prasa ekonomisku iejaukšanos, tas prasa pār-nacionālu struktūru iejaukšanos. Skaidrs ir tas, ka Apvienotajām Nācijām ir lielā mērā jāceļ savas spējas risināt starptautiskas krīzes. Taču mums gribētos domāt, ka arī Eiropas Savienībai var būt unikāla loma, īpaši attiecībā uz krīžu punktiem Balkānos, Tuvajos Austrumos, utt., Āzijā.
Sadarbība starp Eiropas Savienību un NATO mums kā abu šo organizāciju jaunai dalībvalstij liekas īpaši svarīga. Kad mēs vēl bijām sarežģītajā iestāšanās procesā, man kā manas valsts prezidentei žurnālisti no daudzām valstīm mēdza jautāt, kam mēs dotu priekšroku, vai kas mums ir svarīgāks - Eiropas Savienība vai NATO. Un es vienmēr atbildēju, ka mums te nepastāv izvēle. Tas ir tā, kā kādam jautātu, kura roka viņam ir svarīgāka - labā vai kreisā -, kuru viņš būtu gatavs nocirst. Mēs jutām, ka mums, ar mūsu vēsturi, ar mūsu ģeogrāfisko novietojumu, ar mūsu tautas apņēmību un gribu, ir nepieciešamas abas - Eiropas Savienība - ekonomiskai stabilitātei, izaugsmei un sadarbībai, NATO - drošībai un aizsardzībai.
Šajā sakarā mums ir svarīgi, lai Eiropas Savienība un NATO turpinātu uzlūkot Amerikas valsti kā uzticamu partneri un Eiropas brīvības atbalstu. Transatlantiskā alianse radās ilgi pēc tam, kad ASV un Kanāda bija piedalījušās Rietumeiropas atbrīvošanā, gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Flandrijas laukos, kur rindu pēc rindas starp krustiem aug magones, (in Flanders' fields where poppies grow,/ among the crosses row and row), kā ir teicis kāds kanādiešu dzejnieks, stiepjas Kanādas un Amerikas karavīru kapu krustu rindas. Šīs sadarbības, šīs kopīgo vērtību aizsardzības saknes meklējamas pagājušā gadsimta sākumā. Tā ir sadarbība, kas balstās uz vērtību kopību, uz kopīgu vēsturi.
Šī sadarbība, mūsuprāt, ir būtiska, un tai ir jāturpinās. Mēs, kā maza valsts, katrā ziņā esam gatavi spēlēt savu lomu. Jā, es domāju, ka mazajām valstīm ir jābūt savai lomai visos procesos, kas nosaka mūsu visu nākotni. Manuprāt viens no iemesliem, kāpēc iepriekšējais gadsimts pieredzēja tik daudz sāpīgu kļūdu, kas tik smagi izmaksāja tik daudziem miljoniem cilvēku, ir tieši šī lielo valstu augstprātīgā tieksme būt vienīgajiem visuma liktens noteicējiem, vienpusīgi izlemt, kas notiks. Mēs nevēlamies, lai šādi lēmēji vairs jebkad sēdētu pie galda kā tādi bridža spēlētāji, kas padod tālāk to vai citu valsti uz to vai citu galda pusi kā kārtis kāršu spēlē. Mēs vēlamies lai, tiei tāpat, kā demokrātiskā valstī ikvienam cilvēkam ir vienlīdzīgas tiesības un, protams, atbildība, bet arī tiesības uz balsi, tiesības būt ņemtam vērā, starptautiskajās attiecībās ikvienai valstij - vai tā ir liela vai maza, vai tā ir varena vai mazāk varena, vai tā ir bagāta vai mazāk bagāta - būtu pašai savas suverēnas tiesības, savs liktens, sava teikšana procesos, kas skar mūs visus. Jo tikai šādā savstarpējās cieņas garā, šāda ikviena cilvēka un ikvienas suverēnas nācijas tiesību un vērtības cienīšanas garā mēs varam cerēt kādreiz izveidot pasauli, kura - par to es esmu pārliecināta - būs reiz brīva no tādiem asiņainiem konfliktiem, kādus mēs joprojām pieredzam tik daudzās mūsu zemeslodes un pat mūsu kontinenta vietās. Es esmu pārliecināta, ka reiz mēs būsim spējīgi savaldīt vardarbību, būsim spējīgi savaldīt netaisnību un tirāniju. Mēs esam nogājuši garu vēstures ceļu, un mēs varam redzēt, cik lielas izmaiņas var nest pat viens gadu desmits. Tāpēc man ir īpaši cieša ticība nākotnei. Mēs esam gatavi tās vārdā strādāt, tās vārdā cīnīties, ja tas būs vajadzīgs. Bet vairāk par visu mēs esam gatavi sadarboties ar citiem, runāt un tapt uzklausītiem, un mēs visi kopā uzcelsim labāku pasauli. Mums tas ir jādara - izvēles mums nav.
-------------------------
Lielbritānijas premjerministrs T. Blērs preses konferencē Stambulā 28.06.2004.:
Vēlos atzīmēt vēl sekojošo. Es domāju, ka mums šodien no rīta un pusdienu laikā bija interesantas diskusijas. Bet bija kāda ļoti spēcīga runa, ko teica Latvijas prezidente šodien pusdienu laikā, kad mēs apspriedām, ko NATO vajadzētu darīt, lai palīdzētu Afganistānai un Irākai. Un manuprāt dažreiz tas kalpo kā ļoti noderīgs atgādinājums, kad kāds no mūsu pasaules jaunākajām demokrātiskajām valstīm no milzīga morālā spēka pozīcijām paskaidro mums, ko īsti demokrātija nozīmē tautām, kas tik daudzus gadus cietušas no represijām. Un viņa teica ļoti spēcīgu uzrunu, kas atgādināja mums par pastāvošajiem draudiem drošībai.