Asamblejas prezidenta kungs!
Ģenerālsekretāra kungs!
Jūsu ekselences!
Dāmas un kungi!
Man ir liels gods uzrunāt cienījamo Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas 54. sesiju, kā arī tās prezidentu, Viņa Ekselenci Teo Ben Giraba (Theo Ben Guirab) kungu. Lūdzu pieņemiet, Ekselence, manus augstākās cieņas apliecinājumus un ļaujiet man Jums nodot savus vislabākos vēlējumus veiksmei un panākumiem visās Jūsu pūlēs.
Šī 54. Asambleja, kas ir pēdējā pirms 2000. gada, neizbēgami izraisa pārdomas. No vienas puses, tā mūs aicina domāt par ieguvumiem un patiesajiem panākumiem, uz kuriem Apvienotās Nācijas var skatīties ar īstu lepnumu un gandarījumu. No otras puses, tā mūs aicina stāties pretī izaicinājumiem, ko mums nesīs jaunais gadsimts. Kaut mūsu pārrunas šeit palīdzētu ieviest mieru un stabilitāti pasaulē, risināt sadursmes un rast oriģinālus risinājumus problēmām, pret kurām mums būs jācīnās.Cēlie ideāli, pēc kuriem gadu gaitā vadījās Apvienotās Nācijas, joprojām nav zaudējuši savu laicīgumu un savu nozīmi.
Miers pasaulē, cīņa pret nabadzību, cilvēktiesību aizstāvēšana – šāda programma paliek spēkā. Tās mērķi nevar būt skaidrāki. Mūsu cīņa ir līdzīga mītiskā varoņa cīņai pret ļauno pūķi: nezvēram nocērtam vienu galvu, bet deviņas citas izaug tās vietā. Tomēr nav iespējams izstāties no šīs cīņas, nav pieļaujams zaudēt mūsu kopējo modrību, it īpaši, ja tā pasaule, ko vēlamies uzbūvēt, ir civilizācijas pasaule.ANO 54.ģenerālā asambleja notiek laikā, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēma izjūt zināmu spriedzi un saskaras ar nozīmīgiem izaicinājumiem. Tas ir devis iemeslu apšaubīt šīs cēlās organizācijas efektivitāti un pašu tās nozīmi pašreizējā starptautiskajā sistēmā. Skepse svārstās starp bažām par Organizācijas spējām risināt reģionālos konfliktus un apmierināt attīstības valstu prasības un satraukumu par budžeta jautājumiem. Katrā šajā gadījumā satraukumam, neapšaubāmi, ir pamats. Tomēr, tam nevajadzētu graut patiesi globālas organizācijas fundamentālo nozīmi, organizācijas, kas gadu desmitu gaitā ir izpelnījusies cieņu visā pasaulē.
Mūsu rindas nepārtraukti pieaug, un ANO arvien vairāk pietuvojas mērķim patiesi pārstāvēt visu pasauli. Atļaujiet man izmantot šo iespēju, lai apsveiktu Kiribati Republiku, Nauru Republiku un Tongas Karalisti ar uzņemšanu ANO sastāvā.
Pašreiz notiek ANO reformu process, un mana valsts Latvija to noteikti atbalsta. Galu galā dalībvalstis ir tās, kuras nosaka Organizācijas darba kārtību. Mūsu kopējo centienu izdošanos vai neizdošanos galu galā noteiks katras valsts iesaistes kvalitāte un apņemšanās šos centienus īstenot.Daži mūsu negatīvie ANO vērtējumi sakņojas pārlieku lielās cerībās.
ANO nevar uzskatīt par līdzekli visām problēmām, īpaši attiecībā uz senām reģionālām problēmām, vai gadījumos, kad sen jau būtu bijis jāveic profilaktiski pasākumi reģionālajā līmenī. Tomēr, pat šādās situācijās no ANO sistēmas tiek gaidīta ātrāka un efektīvāka iesaiste nekā tas ir noticis Dienvidaustrumeiropā, Austrumtimorā un Tuvajos Austrumos. Jāuzsver, ka sāpīgajai bēgļu krīzei Kosovā nebūtu izdevies atrast risinājumu bez ANO un tās institūciju tiešas līdzdalības. Bet skumji ir tas, ka ne vienmēr ir iespējas maksimāli izmantot Apvienoto Nāciju Organizācijas potenciālu, un tas notiek aizspriedumu, politiskās gribas trūkuma vai acīmredzamu politisko ambīciju dēļ.
Neaizmirsīsim to, ka mūsu negribēšanai rīkoties ir ārkārtīgi augsta cena. Pārāk bieži tas maksā nevainīgu cilvēku dzīvības, izraisa masveida iznīcību, kā dēļ atveseļošana un atjaunotne var prasīt gadu desmitus.Aktuālie reģionālās un globālās sadarbības jautājumi, konfliktu novēršana, kodolieroču neizplatīšana, ieroču kontrole un atbruņošanās, humānās palīdzības jautājumi, vides aizsardzība, ANO konferenču lēmumu īstenošana, nabadzības izskaušana un dzimumu līdztiesība – tas viss jārisina globālā mērogā. ANO un tās organizācijām šajā sakarā, neapšaubāmi, ir arvien svarīgāka loma.
ANO uzdevums ir kalpot cilvēcei, un Apvienotajām Nācijām jāievēro visas pasaules pārstāvniecības princips. ANO iespējas konfliktu novēršanā un preventīvajā diplomātijā ne tuvu nav izsmeltas, un lielāka uzmanība jāpievērš šo principu ievērošanas veicināšanai visā pasaulē. Pat šajā brīdī, kamēr es šeit runāju, daudzi cilvēki pasaulē cieš no teroristu rokām vai dzīvo terorisma draudu apstākļos. Jebkurš terorisma gadījums ir jānosoda visā pasaulē, un jāveic pasākumi, lai stiprinātu starptautisko reakciju uz šo problēmu. Lai ANO kļūtu par patiešām mūsdienīgu organizāciju, tai jāatspoguļo jaunās realitātes jaunajā starptautiskajā kontekstā.
Drošības Padomes reforma joprojām ir ANO atjaunotnes programmas centrālā daļa, un tai jāatspoguļo starptautiskās sabiedrības vajadzības, kā arī mūsdienu realitātes. Kodolieroču iegāde vai to atrašanās valsts īpašumā vairs nedrīkst būt par pamatu lielvalsts statusam, un Padomes nākotnes modelim šī realitāte ir jāatspoguļo. Drošības Padomes nākotnes modelim jākļūst arī arvien atvērtākam mazāku valstu un valstu, kuras nav pastāvīgie locekļi, uzskatiem un iesaistei.
Kā Latvija redz savu devumu jaunajai Apvienoto Nāciju Organizācijai?Mana valsts ir starp tām valstīm, kuras nevarēja būt ANO sastāvā no pašiem tās pirmsākumiem. Tā kā kopš 1940. gada, kad Latvija zaudēja neatkarību, mūsu tautai bija liegta izvēles brīvība, šos principus mēs tagad cienām īpaši. Mūsu sirdīs ANO īpaša vieta ir arī tāpēc, ka tā bija pirmā starptautiskā organizācija, kurā mēs iestājāmies pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā. Tas bija svētku, lepnuma un pat eiforijas brīdis, jo bija uzvarējusi taisnība un bija noslēgusies ilgā cīņa par pievienošanos tautu saimei. Bet mūsu tauta ātri saprata, ka tagad esam nostājušies uz jauna ceļa. Ar piecdesmit gadu ilgu novēlošanos Latvija saņēma uzdevumu kļūt par pilntiesīgu, atbildīgu un dodošu jaunās Eiropas un jaunās globalizētās starptautiskās sabiedrības locekli. Iestāšanās ANO bija tikai pirmais solis ceļā uz mūsu nacionālo un cilvēk- tiesību atkalapliecināšanu. Un, kas bija vēl svarīgāk, mēs apzinājāmies savu atbildību palīdzēt arī citām nācijām nostāties uz šī ceļa.
Tomēr, pat šī gadsimta pašās beigās mums joprojām jāsaskaras ar domāšanu, kas a priori noliedz ikvienas nācijas tiesības izvēlēties pašai savu likteni. Par laimi, gadiem ejot, šādi uzskati kļūst arvien mazāk pieņemami. Latvijai kā brīvai un suverēnai valstij pēdējie gadi ir bijis ārkārtīgi veiksmīgs aktīvas integrācijas starptautiskajā sabiedrībā, iekšējās pārstrukturēšanās, tālejošu reformu un sabiedrības integrācijas periods.
Piecdesmit okupācijas gadi ir mums atstājuši smagu sociālo, ekonomisko un psiholoģisko mantojumu, bet mēs esam pielikuši milzīgas pūles šo seku pārvarēšanai visos aspektos. ANO piedāvātais atbalsts šajā smagajā darbā ir bijis ārkārtīgi nozīmīgs, un es gribētu izmantot šo iespēju, lai vēlreiz apliecinātu Latvijas sirsnīgu pateicību par nenovērtējamo palīdzību, ko ANO mums ir sniegusi.
Šī gadsimta laikā Latvija ir izdarījusi lielu pagriezienu. No traģēdijas dziļumiem tā ir pacēlusies līdz panākumu augstumiem. Dažu īsu gadu laikā Latvija ir izaugusi par politiski stabilu valsti ar spēcīgām demokrātiskajām institūcijām un praksi. Latvija ir atjaunojusi plaukstošu tirgus ekonomiku un dziļi ciena indivīda tiesības un brīvības. Pēdējo gadu laikā Latvija arī ar starptautiskās sabiedrības palīdzību īpašu uzmanību ir pievērsusi pilnībā integrētas, harmoniskas sabiedrības veidošanai. Manai valstij tas ir izaicinājumiem pilns, bet būtiski nozīmīgs uzdevums, vēl jo vairāk vēsturiskā mantojuma nastas dēļ. Mēs to uztveram kā nepārtrauktu procesu, kas sevī ietver daudzus kultūras un izglītības aspektus, kā arī svarīgo indivīda izvēles tiesību elementu.
Mūsu mērķis ir sniegt katram valsts iedzīvotājam vienlīdzīgas tiesības dot ieguldījumu pilsoniskai identitātei, kam ir kopēji mērķi un vērtības ar visu Eiropu. Šīs programmas ietvaros mana valsts arī turpmāk īpašu vērību pievērsīs latviešu valodas lomas stiprināšanai. Latvija uzskata reģionālās un globālās aktivitātes par savstarpēji papildinošām, un savus integrācijas centienus Eiropas un transatlantiskajās struktūrās saskata kā praktisku veidu, kā dot savu ieguldījumu kopējā darbā Eiropas un transatlantiskajā telpā.
Latvijai integrācija Eiropā joprojām ir augsta prioritāte, bet tas nav ceļa noslēgums. Integrācija transatlantiskajā drošības aliansē ir saprātīgs, bet ne pietiekams risinājums. Lai Latvija plauktu un lai Latvijas tautai būtu pelnītas iespējas dzīvot drošībā, veselībā un pārticībā, Latvijai ir pilnībā jāintegrējas pasaules sabiedrības politiskajā, biznesa un intelektuālajā apritē.
Mēs ļoti lepojamies ar to, ka 1999. gada 10. februārī Latvija kā pirmā no Baltijas valstīm kļuva par pilntiesīgu Pasaules Tirdzniecības Organizācijas dalībvalsti. Latvija savu spēju robežās ir piedalījusies miera operācijās Balkānos un devusi savu ieguldījumu Kosovas bēgļu ciešanu mazināšanā. Latvija ir aktīvi piedalījusies ANO atdzīvināšanas centienos, darbojoties ECOSOC un Cilvēktiesību komisijā. Latvija ir izvirzījusi savu kandidatūru 2005. gada ANO Drošības padomes vēlēšanām.
Šī gada pavasarī mana valsts parakstīja Starptautiskās krimināltiesas statūtus un pašreiz gatavojas tos ratificēt. Ļoti uzskatāms pierādījums, ka ANO darbs Latvijā tiek augstu vērtēts un Latvija atbalsta ģenerālsekretāra programmu ANO reformai, bija vēsturiskas, pilnībā atjaunotas ēkas dāvināšana ANO pārstāvniecībām galvaspilsētas centrā, lai tā kalpotu par kopēju mītni pārstāvniecībām. Šī gada 16. jūlijā, pildot vienu no maniem pirmajiem prezidentes pienākumiem, man bija tas prieks piedalīties ANO mītnes Rīgā - vienas no pirmajām ANO mītnēm Eiropā un pirmās mūsu reģionā - oficiālā atklāšanā.
Asamblejas prezidenta kungs,ģenerālsekretāra kungs,Ekselences,dāmas un kungi,Es gribētu izteikt manas valsts pilnu atbalstu ierosinātajai 2000. gada Tūkstošgades asamblejai, un esmu pārliecināta, ka tā kļūs par robežšķirtni, virzot mūsu skatu 21. gadsimtā. Lai ģenerālās asamblejas 54. sesijas rezultāti nāk par labu mūsu kopējai lietai jaunā gadu tūkstoša rītausmā!