Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa konferencē:
Prezidenta loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā
LU Mazajā aulā 2002.gada 28.novembrī
Augsti godātais rektora kungs !
Cienījamie klātesošie !
Šī gada 14. novembrī atzīmējām Valsts prezidenta institūcijas iedibināšanas 80. gada dienu, jo 1922. gada 14. novembrī tā laika Saeima ievēlēja Jāni Čaksti par pirmo Latvijas Valsts prezidentu.
Vēlos atzīmēt un uzteikt Latvijas Universitātes iniciatīvu konferences organizēšanā, tā apskatāmo tematu paceļot nopietnas akadēmiskās diskusijas līmenī pirmoreiz pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Novēlu veiksmi un panākumus konferences darbā, un lai tā kļūtu labs pamats turpmākām diskusijām.
Šodien sanākušo vēsturnieku, juristu un politologu pamatmērķis ir izanalizēt Valsts prezidenta lomu demokrātiskas valsts un sabiedrības veidošanā. Konferences gaitā tiks apskatīta prezidenta institūcijas vēsture Latvijā, atsevišķu prezidentūru loma valsts attīstības svarīgāko jautājumu risināšanā, prezidenta personības ietekme uz valsts politiku un citi jautājumi.
Šī konference man šķiet it īpaši apsveicama arī tamdēļ, ka šobrīd ļoti maz vēl ir publicēts par šo tematu. Viens ilustratīvs piemērs: A. Šildes 1970. gadā publicētajā grāmatā “Latvijas vēsture: 1914-1940”, tikai 6 lappuses no 690 lappušu bieza teksta ir veltītas tematam “Saeimas priekšsēdētāji un Latvijas valsts prezidenti”. Tie tātad būtu veseli 0,6% no visa teksta! Tāpat velti līdz šim esmu meklējusi kādu atsevišķu monogrāfiju, kas sniegtu nopietnu un padziļinātu analīzi par Latvijas prezidentiem un to darbību. Ceru, ka nākotnē tādi materiāli radīsies, un ka šī konference būs pirmais ieguldījums šajā ziņā.
Kā katram skaidri redzams, prezidentūras 80. gadskārta nesakrīt ar Valsts dibināšanas 84. gadskārtu. Tas tamdēļ, ka pagāja veseli četri gadi pēc Latvijas Republikas pasludināšanas, līdz Satversmes Sapulce nobalsoja par Satversmes komisijas iesniegto Satversmes projektu un Saeima nonāca līdz pašām pirmajām prezidenta vēlēšanām. Tad - neskatoties uz cienījamo 80. gada dienas skaitli, prezidenta institūcijas reālā vēsture, protams, un diemžēl, ir daudz īsāka. Vispirms jau Valsts prezidenta amats beidza pastāvēt visu to garo vēstures posmu, kad vairs de facto neeksistēja neatkarīga Latvijas republika. Tie tātad būtu tie gadi – kopā 51 - starp pirmo Padomju okupāciju 1940. gadā un neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Arī pēc neatkarības atjaunošanas pagāja vēl divi gadi līdz 5. Saeima ievēlēja Gunti Ulmani par prezidentu 1993. gada 7. jūlijā. Mums atliek tātad 80-51-2 = 27 gadi reālas Latvijas republikas Valsts prezidenta institūcijas darbošanās.
Bet arī tas vēl nav viss. Šobrīd Jūsu priekšā stāv tikai 5. Latvijas Valsts prezidents, kas likumīgā un leģitīmā kārtā ir ticis ievēlēts saskaņā ar Latvijas Satversmi. Sestais reālais prezidents, Kārlis Ulmanis, tika gan likumīgi ievēlēts kā Ministru prezidents, taču Valsts prezidenta titulu pats sev piešķīra patvaļīgi, pēc tam kad bija apvērsumā apturējis Saeimas darbību un atsaucis Satversmi 1934. gada 15. maijā. Kārlis Ulmanis gan pieklājīgi nogaidīja līdz savas partijas, Zemnieku savienības, biedra Alberta Kvieša kā prezidenta pilnvaru beigām 1936. gada 11. aprīlī. Taču ir skaidrs, ka Kviesis jau kopš apvērsuma datuma vairs nevarēja pildīt Latvijas republikas prezidenta funkcijas tādā veidā, kādas tās paredzētas Satversmē, jo nebija taču vairs ne Satversmes, ne Saeimas. Rezultātā varam teikt, ka leģitīmi un demokrātiski ievēlēta prezidenta institūcija Latvijas vēsturē de facto darbojusies tikai 21 gadu, 80 gadu laika posmā no 1922. gada 14. novembra līdz šai dienai: 12 gadus ilgā posmā pēc neatkarības deklarācijas un 9 gadus kopš neatkarības atjaunošanas.
21 gads, pieci “parastie” prezidenti, kam klāt vēl seši Vadonības gadi. Tas varbūt nav daudz, bet tas ir viss, kas mums ir. Katrā ziņā tas ir pietiekoši daudz, lai to pētītu, analizētu un izvērtētu Valsts prezidentu kā vienu no valsts neatkarības simboliem. Valsts prezidentu kā politiskās stabilitātes un demokrātijas nodrošināšanas veicinātāju valstī, un tā joprojām.
Unikālu lomu, pēc definīcijas, ir spēlējis pats pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste. Viņam, pirmo reizi Latvijas vēsturē, bija jāizveido reāli funkcionējoša prezidenta institūcija, bez jebkāda pašu zemē veidota precedenta. Viņam arī bija jānostiprina šī augstā amata prestižs laikā, kad politiskās tradīcijas Latvijā bija vēl veidošanās stadijā. Prezidents Čakste iegājis vēsturē kā pārliecināts demokrāts un izcils valstsvīrs, kas spēja būt īsts sabiedrības vienotājs, jo viņu respektēja visi valsts vadošie politiskie spēki, un viņš bija populārs kā Latvijā, tā arī aiz tās robežām. Kaut viņš ar savu personību veiksmīgi reprezentēja Latvijas valsti, viņa ārpolitiskais veikums ir jāizvērtē tā laika apstākļu kontekstā. Piecu gadu ilgajā laika posmā, ko Čakste pavadīja kā Valsts prezidents, viņa kontā ir tikai divas ārvalstu vizītes: viena Igaunijā 1925. gadā un otra Somijā, 1926. gadā. Par ienākošām vizītēm man pieejamie vēstures avoti vispār klusē. Šādu aktivitātes līmenī nu nekādā veidā nevar salīdzināt ar to, ko pieprasa mūsdienu pasaule, kā tas ir bijis gan prezidenta Gunta Ulmaņa, gan manā prezidentūras laikā.
Gustavs Zemgals kā otrais neatkarīgas Latvijas valsts prezidents darbojās tikai vienu trīs gadu periodu un, šķiet, ka nav atstājis dziļas un paliekošas pēdas Latvijas vēsturē. Interesanti, ka A. Šilde savā apjomīgajā vēstures grāmatā pat nepaskaidro, kamdēļ Zemgals vairs nekandidēja uz otro mandātu 1930. gada vēlēšanās. Zemgalam ir zināmi nopelni Baltijas tautu tuvināšanā un attiecību aktivizēšanā ar Zviedriju, jo 1929. gadā viņš viesojās Zviedrijā un tai pašā gadā uzņēma Latvijā zviedru ķēniņu Gustavu V.
Trešais prezidents, Alberts Kviesis, kas stājās amatā 1930. gada 9. aprīlī, bija bijis Tautas Padomes, Satversmes Sapulces un triju Saeimu loceklis (kādu laiku pat pildījis Saeimas priekšsēža amatu). Vēsture viņam var pamatoti pārmest, ka viņš nebija savu uzdevumu augstumos, jo neaizstāvēja Valsts Satversmi, kā amatu uzņemoties bija zvērējis, un pieļāva 1934.gada 15.maija apvērsumu bez jebkādas pretestības vai pat protesta.
Ir zīmīgi, ka tieši 4. prezidentu Kārli Ulmani tauta vēl šodien vērtē kā spilgtāko prezidentūras iemiesojumu Latvijas vēsturē. Viņa laiks sakrīt ar saimnieciskā uzplaukuma periodu, kas sekoja 1929. gada ekonomiskās krīzes izraisītajai Lielai depresijai. Gan ekonomiskā, gan patriotiskā uzplaukuma dēļ šis laiks ir palicis tautas atmiņā kā tāds, ko citiem grūti pārspēt, neskatoties uz prezidenta lomu Latvijas neatkarības zaudēšanā. Un kā gan lai tā nebūtu, ja atceramies, ka Kārlis Ulmanis savās rokās bija apvienojis visu: likumdošanas varu, izpildvaru, valsts reprezentāciju, militāro virspavēlniecību un pat noteikšanas spēku pašvaldību lietās. Ar citiem vārdiem sakot, viņa rokās bija visa tā vara un visas tās tiesības, kas patlaban valstī ir sadalītas pa trīs dažādām valsts līmeņa institūcijām: Saeimu, valdību un Valsts prezidentu, plus vēl, vajadzības gadījumā, tā vara, kas piemīt pašvaldībām. Pie tā varētu vēl piebilst, ka autoritārā laika tieslietu ministrs H. Apsītis Kārlim Ulmanim kā prezidentam vēl piedēvēja arī tiesību avota nozīmi! Ir skaidrs, ka Vadonības laiks veido atsevišķu lappusi Latvijas prezidentūras vēsturē, kas savas savdabības dēļ būtu vērtējama atsevišķi. Tas nozīmē, ka Kārli Ulmani kā prezidentu nevar īsti salīdzināt ar pārējiem, Saeimas ievēlētiem prezidentiem, kas darbojās pilnīgi citu pilnvaru robežās.
Nonākot pie atjaunotās neatkarības perioda, vēlētos šeit izcelt mana tiešā priekšteča, prezidenta Gunta Ulmaņa īpašos nopelnus, jo viņam, līdzīgi Jānim Čakstem, bija jāuzceļ reāli darbojošās prezidentūras institūcija pilnīgi “no līdzenas vietas”. Bez tam, izejot no vēsturiskiem pirmskara precedentiem, viņam bija pilnīgi no jauna jāveido institūcija, kas atbilstu modernās pasaules prasībām un atjaunotās valsts iespējām. Es uzskatu, ka prezidents Guntis Ulmanis šīs prasības godam ir izpildījis, un visi viņam sekojošie prezidenti, tā pat kā es, varēs par to viņam būt pateicīgi.
Viņa prezidentūras laikā arī tika izvirzītas un akceptētas Latvijas galvenās ārpolitiskās prioritātes - integrācija Eiropas Savienībā un NATO kā priekšnosacījums Latvijas drošībai un straujākai ekonomiskai attīstībai. Tie ir ārpolitiski virzieni, kas tikuši turpināti pašreizējās prezidentūras laikā un šajās dienās sasniedz jau arī neatgriezenisku un vēsturiski unikālu vainagojumu.
Šobrīd pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, kopš es kā 6. Latvijas prezidente esmu stājusies amatā. Esmu tātad jau nokalpojusi tik pat ilgi, cik Gustavs Zemgals, un, protams, saņēmusi arī jau veselu virkni dažādu novērtējumu. Tā kā viss vēl ir procesā un viss vēl notiek, tie līdz šim galvenokārt ir bijuši viedokļi un virspusīgi komentāri, vai arī ex cathedra pasludināti secinājumi, bez dziļākas faktu vai dokumentu analīzes. Ir ticis atzīmēts, ka ārpolitiskā aktivitāte šim prezidentam ir bijusi intensīva un brīžam pat it kā negribīgi atzīts, ka tā bijusi spoža, vienmēr gan steidzīgi piebilstot ar kontrastējošu apgalvojumu par iekšpolitisko darbību, gluži kā uz kontrastiem būvētajā dainu retorikā. Iekšpolitiski vai nu nekas liels neesot darīts, vai pat tur esot konstatējama pilnīga neizpratne un no tās izrietošas kļūdas. Angļu valodā, kā zināms, plaši izplatīts ir arī dokuments, kurā tekstuāli un ar šokējošiem skaitļiem ir norādīts uz Latvijas prezidenta dekrētu nenormāli augsto pērkamības līmeni. Ar vislielāko interesi turpināšu gaidīt izvērtējumus, kas balstīsies uz pārbaudāmiem faktiem un dokumentiem un izklāstīs argumentāciju, uz kuru secinājumi balstās.
Pēdējā laikā ir atkārtoti aktualizējies jautājums par prezidenta ievēlēšanas kārtību, par ko jau notikušas ļoti asas un saspringtas debates divdesmito gadu sākumā, Satversmes Sapulces laikā. Toreiz centriskie un labējie spēki bija iecerējuši tautas vēlētu prezidentu, taču sociāldemokrāti, ar vienas pašas balss vairākumu, panāca patlabanējo kārtību, kur prezidentu ievēl Saeima. Ļoti daudzi Latvijas pilsoņi ir izteikuši vēlmi, lai prezidenta vēlēšanās varētu piedalīties visa tauta, kā jau tas notiek vairums Eiropas valstīs. Tas prasītu Satversmes grozījumu, kas nebūtu radikālāks par to Satversmes grozījumu, kas 1997. gada beigās pagarināja prezidenta darbības laiku no trīs uz četriem gadiem. Taču ļoti šaubos, vai šādu soli vēlētos spert jebkura Saeima, kas tādi zaudētu sev piederošu svarīgu privilēģiju. Lai šāda maiņa notiktu, man šķiet, ka tas būtu panākams tikai referenduma ceļā.
Pavisam cits jautājums skar prezidenta pilnvaru apjomu un eventuālus grozījumus Satversmē, kas ar to būtu saistīti. Man personīgi šķiet, ka prezidentam parlamentārā republikā ir pietiekami daudz ko darīt arī pie pašreizējās sistēmas un ka tam ir iespējams iekarot zināmu autoritāti pat bez izpildvaras instrumentiem savās rokās. Taču detaļās vienmēr ir nianses, ko būtu iespējams uzlabot. Tā, piemēram, man šķiet nekorekti, ka mūsu Satversme Saeimai atļauj jebkuru prezidentu vienkārši padzīt bez jelkādas impīčmenta procedūras, bez vainas uzrādīšanas un bez mazākās iespējas tam sevi aizstāvēt. Tāpat, gluži praktiskā ziņā, septiņu dienu termiņš, kas atļauts prezidenta veto izmantošanai, resp. likuma nosūtīšanai otrreizējai caurlūkošanai, ir pilnīgi neadekvāts, un es teiktu, nenormāli īss. Tas traucē prezidentam normālā tempā pildīt to ļoti svarīgo likumu caurskatīšanas lomu, ko tam uzticējusi Satversme. Tas ir it īpaši svarīgi valstī, kur ir tikai viena palāta un kur prezidents daļēji izpilda to lomu, ko citās zemēs spēlē otrā palāta, resp. senāts.
Varētu vēl piebilst, ka varas sadale starp prezidentu, parlamentu un valdību nebūt nav precīzi vienāda visās demokrātiskās valstīs. Katrai valstij te ir savas tradīcijas, kas pie tam turpina mainīties laika gaitā, kā jau dzīvām institūcijām tas parasts. Ir demokrātiskas valstis, kas ir parlamentāras republikas, kur prezidentam atvēlētā vara ir ļoti ierobežota, kā tas ir Latvijas prezidentam vai Vācijas Bundesprezidentam. Ir tikpat demokrātiskas valstis, kā Francija vai ASV, kur iekārta ir prezidentāla, un prezidents vienā personā apvieno izpildvaras un valsts galvas funkcijas. Un beidzot, ir citas valstis, kur prezidentāla sistēma ir jau kļuvusi par diktatūru. Tā tad vairs nav prezidentālās sistēmas kā tādas, bet gan totalitārisma vaina.
Mūsdienu politiskajā kontekstā, kur Latvija drīz varēs kļūt gan par NATO, gan par ES locekli, Latvijas iedzīvotājiem ir pilnīgi jāaizmirst sapnis par to, ka autoritāras varas ieviešana nu būtu tās brīnumu zāles, kas atļautu viegli un ātri atrisināt visas mūsu sabiedrībā vēl risināmās problēmas. Demokrātija protams ne tuvu nav ideāla sistēma, jo cilvēki, kam tā dod vienlīdzības tiesības, ne visi ir vienādi ideāli savā ētikā. Bet ar visu to, demokrātija vēl arvien ir tā labākā un taisnīgākā pārvaldes sistēma, kas cilvēces vēsturē līdz šim vēl izgudrota. Tā ir atvērta sistēma, tā kā vienmēr pastāv iespēja tās darbību uzlabot un labāk to saskaņot ar iedzīvotāju vēlmēm. Tā ir tiesiska sistēma, kur viens likums valda visiem. Tā ir taisnīga un tālredzīga sistēma, kas cenšas atrast ceļu, kā apvienot daudzbalsīgas un savstarpēji atšķirīgas vēlmes - diskusiju, sapratnes un racionālu kompromisu ceļā.
Demokrātija ir sistēma, pie kuras visiem ir nemitīgi jāpiestrādā, un par kuru visi ir vienādi atbildīgi. Kā vara, tā tauta. Kā tauta, tā prezidenti.