Esam nonākuši pie vēsturiski nozīmīgas starptautiskas konferences noslēguma – tā ir konference par zināšanām un sabiedrību, kur 21. gadsimta pasaules sabiedrības problēmas aplūko izcilu zinātnes spīdekļu un mācītu vīru plejāde. Savā vārdā vēlos pateikt paldies Ungārijas Zinātņu akadēmijai par šī ievērojamā notikuma organizēšanu un viesu uzņemšanu, Prezidentam Madlam un Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Romano Prodi kungam, kuri ir pasākuma sponsoru vidū, un Ungārijas parlamentam, kas ir atvēlējis šīs greznās zāles tā norisei. Jūtos pagodināta par ielūgumu uz šo pasākumu, un kā Latvijas prezidente vēlos ar jums dalīties dažās vispārīgās domās par zinātnes politiku un zinātnes vietu sabiedrībā. Zinātni es redzu ne tikai kā progresīvas zināšanas un arvien iespaidīgāku tehnoloģisko jauninājumu radītāju. Es to uztveru kā vispārējās sekulārās humānistiskās kultūras neatņemamu sastāvdaļu, turklāt zinātniskajai domai ir cieša saistība un radniecība ar demokrātiju.
Pārdomas par zināšanu lomu sabiedrības veidošanā ir tikpat senas kā cilvēce. Mūsdienās, mūsu laikmetā zināšanu jēdziens arvien vairāk tiek identificēts ar zinātnē balstītām zināšanām, un šādas zināšanas praktiski, tehnoloģiski lietojot, gūtie labumi ir gluži acīmredzami gan ekonomiskā, gan sociālā, gan pat politiskā aspektā. Tieši tāpēc zinātnes politikai un fundamentālās un pielietojamās pētniecības atbalstam jāpiešķir nozīmīga loma ikvienā valstī, kurai ir jelkādas cerības uz ekonomisko izdzīvošanu un konkurētspējas saglabāšanu mūsu ātri mainīgajā un globalizētajā vidē.
Tomēr zinātnes atbalsts acīmredzami maksā dārgi un, pirmkārt, tas prasa nopietnus ieguldījumus cilvēkresursos: kārtīgu pamatizglītību, kam seko ilgi profesionālās izglītības gadi līdz zinātņu doktora līmenim un augstāk. No otras puses, valstu budžeti tiek veidoti neilgam –12 mēnešu – periodam, savukārt nevienas valdības politiskās dzīves ilgums nekādā ziņā nav prognozējams. Tāpēc ir grūti, un nav arī vajadzības, valdības pārliecināt par to, cik saprātīgi ir uzņemties fundamentālas ilgtermiņa saistības par ieguldījumiem izglītībā un zinātnieku apmācībā iepriekš stingri noteikta iekšējā kopprodukta (IKP) procenta veidā. Sevišķi grūti tas ir bijis izdarāms daudzās pēckomunisma valstīs, arī Latvijā, kuras tikai nedaudz ilgāk nekā desmit gadus veic revolucionāras pārmaiņas, pat apvērsumus savā sabiedrībā, lai no komunisma pārietu uz brīvā tirgus ekonomiku, atjaunotu demokrātisku pārvaldes formu pēc totalitārisma jūga, pilnībā atjaunotu domu un izzināšanas brīvību. Skumji, taču tā joprojām var pārvērsies tikai brīvībā vārda pēc, ja pētniekiem ir grūti nopelnīt algu pat iztikas minimuma līmenī.
Papildu ieguldījumiem cilvēkresursos nopietna zinātne prasa būtiskos ieguldījumus infrastruktūrā un pētniecības projektu darba izmaksās. Sevišķi tas attiecas uz fiziku un tām zinātņu nozarēm, kas saistītas ar dzīvības jautājumiem. Šo nozaru izmaksas var būt tik pārmērīgi augstas, ka daudzas to aktuālās pētniecības jomas jau tagad ir pieejamas tikai pasaules lielākajām un bagātākajām valstīm. Tā dēļ lielās zinātnes pētnieciskā darbība koncentrējas tikai dažās vietās pasaulē un joprojām paplašinās plaisa pētniecības kapacitātē starp lielākām un mazākām valstīm pat starp attīstītajām valstīm. Runājot par trešās pasaules valstīm, – plaisas augošie apmēri arvien vairāk samazina to iespējas vispār iekļūt šajā laukā jebkurā tā līmenī.
Par kraso nevienlīdzību pētniecības finansējumā (grantos) liecina arī pastāvīga smadzeņu aizplūšana , tādejādi no zinātnieku sabiedrības tiek aizvilināti daudzi labākie talanti vietējā vai valsts mērogā. Grūti vainot pašus pētniekus par “zaļāku ganību” meklēšanu, jo viņi tikai lūkojas pēc tādiem apstākļiem, kas paplašina viņu izzināšanas brīvības mērogus. Donorvalstīm šāda situācija nekādā ziņā nav vislabākā, taču tā nav labvēlīga arī zinātnes attīstībai plašākajā nozīmē. Zinātnes progress allaž ir bijis atkarīgs no alternatīvu, un bieži ļoti atšķirīgu metožu, pieeju, taktiku un teoriju konkurences. Līdz ar to atbilstošas zinātniskās kapacitātes uzturēšana ir ne tikai donorvalstu nacionālajās interesēs, kuras piedzīvo šo smadzeņu aizplūšanas fenomenu, tas ir arī starptautiskās zinātnes interesēs kopumā.
Eksakto zinātņu jomā pētniecības darbs daudzās nozarēs kļuvis tik dārgs, ka pat bagātākās valstis nespēj to finansēt tikai no valsts budžeta līdzekļiem. Pēdējās desmitgadēs ir kļuvis par likumu dibināt partnerību ar privāto sektoru, sevišķi ar lielākajām multinacionālajām kompānijām. Šāda veida sadarbība ir ārkārtīgi nozīmīga, ja domājam par milzīgo ekonomisko potenciālu, ko ietver pētniecības praktiskais lietojums. Tādā gadījumā zinātne koncentrējas uz tehnoloģijām, kas virza pretī izaugsmei un uzplaukumam, un tas nes pārsteidzošu labumu valstij kopumā. Tomēr dzīvības zinātnēs šāda partnerība saistās ar dažādiem bīstamiem kompromisiem, iedomājieties, piemēram, pētījumus, ko sponsorē tabakas kompānijas par saistību starp cigaretēm un plaušu vēzi. Ja tas, kurš maksā, arī pasūta mūziku, tad zinātnes neatkarība un godīgums var tikt nopietni apdraudēti.
Ņemot vērā zinātniskās pētniecības augošās izmaksas, kādas gan ir mazu un vidēju valstu iespējas palikt laukumā kā vērā ņemamiem spēlētājiem? Manuprāt, to stratēģijai jābūt, pirmkārt, tādai, lai vairāk atbalstītu tās zinātņu nozares, kurās šīs valstis ir īpaši stipras. Otrkārt, tām ir iespējami pilnīgāk jāizmanto starptautiskās sadarbības sniegtās iespējas, dibinot stabilus sakarus ar dažādu valstu nacionālajiem ekselences centriem. Šajā ziņā, piemēram, pašreizējais Eiropas Savienības paplašināšanās process potenciāli varētu izraisīt spēju lēcienu visa Eiropas kontinenta kopējā pētniecības kapacitātē. Taču es uzsveru vārdu potenciāli, jo vēl daudz kas ir jāpaveic līdz laikam, kad jauno dalībvalstu milzīgais zinātniskais potenciāls tiks pilnībā integrēts pētnieciskā darba sasniegumu siltumnīcā visa kontinenta mērogā.
Lai zinātne un tehnoloģija īsteni uzzeltu jebkurā kontinentā un ikkatrā valstī, nacionālajām valdībām vajadzētu atvēlēt pētniecībai iepriekš noteiktu daļu no IKP. Daudzās valstīs, ieskaitot arī manējo, tas prasītu zinātnes finansējumam daudz lielāku prioritāti. Attiecībā uz paplašināto Eiropas Savienību, domāju, ka no Sestās ietvarprogrammas atvēlētajiem līdzekļiem būtu daudz plašāk jāapmierina valstu zinātnieku dažādās vajadzības.
Līdz šim esmu runājusi par eksakto zinātņu nozarēm un to vajadzībām tāpēc, ka tās izmaksā visdārgāk, un arī tāpēc, ka tieši šajās sfērās ir visvieglāk pārvarēt valstu robežas un veidot sadarbību. Tagad es gribētu uzsvērt, ka sociālās un humanitārās zinātnes ir ne mazāk svarīgas. Patiešām, katrai atsevišķai valstij tās ir pat svarīgākas tieši tāpēc, ka tās ciešāk saistītas un sakņojas vietējā kultūrā un sabiedrībā. Pētniecības darba iespēju trūkums kādā no šīm nozarēm nopietni bremzēs attiecīgās valsts progresu. Humanitārajās zinātnēs ir tādas nozares, kuru pastāvēšana nav tikai nācijas intereses, bet arī nacionāla nepieciešamība, piemēram, valsts valoda, kultūra un vēsture. Jebkurai suverēnai valstij, ja tā nenodrošina atbalstu šīm nozarēm, pašai nākas ciest. Katras valsts valdība ir, pirmkārt, atbildīga par šo nozaru saglabāšanu un to attīstīšanu. Taču katrai modernai valstij ir nepieciešama vismaz minimāla pētnieciskā jauda sociālo zinātņu jomā, kuru praktiskā lietošana acīmredzami nes arvien lielāku labumu visai sabiedrībai. Diez vai mūsdienu laikmetā pastāv tāda sociāla problēma, kuras risinājums varētu iztikt bez sociālajām zinātnēm, vai nu tas būtu problēmas būtības un apjoma noteikšanā, vai arī meklējot tās dzīvotspējīgus un praktiskus risinājumus. Svarīgi ir saprast – sociālo problēmu risinājumus nevar automātiski “importēt” no citas valsts, tāpat kā nevar pārstādīt palmu aukstākā klimata joslā vai bērzu - dienvidos. Ir jārod un jāpanāk risinājumu atbilstību vietējiem sociālajiem un vēsturiskajiem apstākļiem; lai zeltu un kuplotu, tiem jābūt uzaugušiem savās mājās.
Zinātne mums ir devusi bezprecedenta pasaules izpratni un galvu reibinošu tehnoloģisko labumu klāstu, kurus mēs arvien vairāk pieņemam kā pašus par sevi saprotamus. Taču zinātne mums devusi arī izziņas un fundamentālās domāšanas veidu, kas kļuvis, vai nu tas ir uz labu vai uz ļaunu, par modernā sekulārā humānisma neatņemamu sastāvdaļu un mūsu vispārējās kultūras daļu. Rietumu pasaulē zinātnes attīstība ir gājusi roku rokā ar demokrātijas attīstību. Tādējādi zinātniskais process noticis straujāk nekā tad, ja tā tas būtu saistīts tikai ar modernizāciju vai tehnoloģisko progresu. Zinātniskās domas fundamentālo principu īstena izpratne var palīdzēt ierobežot aizspriedumus, neiecietību un ekstrēmismu.
Ir svarīgi atcerēties, ka zinātne, protams, nedzima pēkšņi, jau gatava un pieaugusi kā Atēna, kas radās no Zeva galvas. Zinātne nekad nav bijusi arī vienota, loģiski saistīta sistēma. Gluži otrādi, tās evolūcija ir bijis lēns, gadsimtiem ilgs un sporādisks process, kurā vārdu pa kārtai ņēmis te viens, te otrs domātājs. Tomēr ir noteikti pamatprincipi, kas padara zinātnisko domu par revolucionāru alternatīvu reliģijai, ideoloģijai vai filozofijai. Vissvarīgākais no tiem - zinātne noliedz iepriekšparedzamas patiesības un atzītas autoritātes par labu empīriskiem novērojumiem, kas kalpo kā pamats sistemātiskai hipotēžu pārbaudei. Tieši šī atvērtība, faktus apstiprinot vai noliedzot, ir zinātniskā ceļa spēks.
Zinātniskā metode vājina jebkādu priekšstatu par absolūto patiesību un aizstāj to ar pieticīgāku ideju, kas tiek uzturēta tik ilgi, kamēr uzrodas kāda labāka doma. Zinātne atšķiras no reliģiskā fundamentālisma un totalitārās ideoloģijas, kas kādu noteiktu zināšanu bloku pasludina par absolūtu un neapstrīdamu. Nav svarīgi, vai šīs iegūtās zināšanas ietver Svētos rakstus vai ideoloģiskus pārspriedumus. Pati ideja par absolūto patiesību jebkādu atkāpi no tās padara vai nu par grēku, vai par bīstamu kļūdu. Tādā gadījumā jebkādas patiesības pieņemšana par absolūtu attaisno uzbrukumus disidentiem vai ķeceriem par jebkuru cenu. Ja nevar citus pārliecināt pieņemt vienīgo pareizo patiesības variantu, tā kļūst pieņemama, uzspiežot ar varu. Protams, zinātne pati nav brīva no autoritārisma briesmām. Apgūstot akadēmisko izglītību, pienāk brīdis, kad nepieciešams pieņemt un “pārgremot” mācību grāmatās rakstītās zināšanas, lai katrai nākamajai paaudzei nebūtu no jauna jāizgudro ritenis. Tomēr īstenais zinātnes gars ir un paliek aktīva tieksme pēc zināšanām, to meklēšana un uztveršana. Tā ir vēlme riskēt, uzskicēt karti vēl neizpētītai teritorijai, ieiet nezināmajā. Tā ir vēlme apgaismot, padarīt necaurredzamo caurspīdīgu, blāvo – skaidru. Tā ir nodošanās grūtam darbam ar mērķi atrast kaut ko jaunu un pievienot to kopējam zināšanu uzkrājumam. Zinātne dod spēkus, atbrīvo, pārliecina. Tā gan balstās uz intelektuālo elitārismu praktiķu vidū, taču tās principi ir pilnībā demokrātiski.
Dāmas un kungi!
Esmu runājusi par nepieciešamību atbalstīt zinātni tāpēc, ka zinātne katrai tautai nes daudz labuma. Jāatzīst, pati zinātne savā būtībā ir neitrāls ierocis. Tā var kļūt par griezīgu zobenu, kuru var apzināti lietot gan labiem, gan ļauniem mērķiem, un pat tās labvēlīgās puses var slēpt neparedzēti bīstamas sekas. Teorētiskās fizikas sasniegumi, piemēram, ir noveduši pie kodolieročiem un šausminošiem draudiem civilizācijai. Ozona slāni ap mūsu planētu iznīcina cilvēcei noderīgas ķīmiskas vielas, ko lietojam ikdienā. Ar antibiotikām ir izglābtas tūkstošiem dzīvību, taču tās ir arī veicinājušas tādu supermikrobu rašanos, kurus nav iespējams kontrolēt. Pesticīdu lietošana ir palielinājusi labības ražas, taču tie ir arī radījuši jaunas izturīgu kaitēkļu paaudzes, kuri atkal draud labību iznīcināt. Gēnu inženierija var palīdzēt pabarot pasauli, bet tā var arī nelabojami sabojāt gēnu fondus, kas veidojušies miljoniem gadu evolūcijas ceļā. Šo sarakstu varētu turpināt.
Svarīgākais, ka zinātne nav un nevar būt tiesnesis un, lietojot pati savas metodes, lemt par to, kas ir labs, kas - ļauns.
Ētikas jautājumi paliek reliģijas un filozofijas ziņā, taču tiem ir jābūt praktiskā saskaņā gan zinātnes, gan plašas sabiedrības ietvaros. Šeit varētu palīdzēt nozīmīgs zinātnieku ētikas kodekss, līdzīgs Hipokrata zvērestam, ko skandē visi jaunie medicīnas praktiķi. Tas būtu liels solis uz priekšu, ja pasaules zinātnisko sabiedrību vienotu vienas un tās pašas kopīgās ētiskās vērtības. Jaunajam globālajam ciematam, ko mēs pašlaik veidojam, ir vajadzīga mūsu radošā griba, spēja paredzēt, formulējot mērķus, uz kuriem mums jātiecas. Esmu pārliecināta, ka zinātnei šajā procesā būs nozīmīga loma. Tomēr jāsaka, ka jebkuras pārmaiņas, kādas esam iecerējuši un vēlamies īstenot, notiks vienīgi tad, ja mēs sakoposim savu kolektīvo gribu. Es ļoti ceru, ka mums pietiks gan iztēles, gan gribas, lai savā ceļā izvairītos no lielām briesmām un rupjām kļūdām. Man ir ticība tam, ka cilvēce turpinās attīstīties, turklāt nevis tikai gūstot arvien lielākus intelektuālos sasniegumus, bet arī paplašinot ētisko vērtību telpu gan zinātnē, gan citās dzīves jomās.