Valsts prezidentes runa Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas gadadienā
2003.gada 21.augustā, Rīgas pils Ģerboņu zālē
Augsti godātais Ulmaņa kungs,
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,
Cienītā Umblijas kundze,
Eminences,
Magnificences,
Godātie Konsultatīvās padomes locekļi,
Viesi,
Es priecājos jūs sveikt šodien šeit, Rīgas pilī, mūsu tautai un valstij vēsturiskā dienā, kas atzīmē ļoti svarīgu notikumu mūsu valstiskās neatkarības de facto un arī juridisko apstiprināšanu.
Valsts neatkarība, valsts suverenitāte mums latviešiem ir izcīnīta ļoti grūtā un garā procesā. Nav bijis tā, ka mēs varētu teikt: bija viens notikums un bija viens datums, un tad viss tika nokārtots uz visiem laikiem un mūžīgi. Jau 1918.gada 18.novembris deklarēja Latvijas neatkarību un eksistenci, taču pagāja vairāki gadi sūru cīņu, līdz šī Latvijas neatkarība tiktu de facto izcīnīta kā reāla kontrole pār savu teritoriju, un arī pagāja vairāki gadi, līdz izdevās izcīnīt de iure atzinību starptautiskā jomā, citu valstu atzīšanu de iure par to, ka tāda valsts neatkarīga Latvija tiešām eksistē un pastāv.
1990.gada 4.maija deklarācija tajā ziņā ir analoga neatkarības deklarācijai 1918.gada 18.novembrī, jo tajā brīdī, kad Latvija apstiprināja savu vēlmi, tautas ievēlētu priekšstāvju vēlmi oficiālā deklarācijā atjaunot Latvijas neatkarību, šī neatkarība de facto īstenība nebija vēl iespējama, un tā kļuva iespējama tikai pēc 1991.augusta puča izgāšanās, pēc reālās Padomju Savienības sabrukuma. Arī tad, protams, ne jau tūliņ 21.augustā viss bija nokārtots. Bija vēl ilgas pūles, lai no Latvijas tiktu izvākts padomju armijas karaspēks, un te jāpateicas visiem tiem, tajā skaitā Ulmaņa kungam, par viņu pieliktām pūlēm, lai šis nozīmīgais solis tiktu sperts un tiktu starptautiski atbalstīts un atzīts.
Šobrīd Latvija atkal stāv cita vēsturiska priekšā, un tas būs referendums – tautas nobalsošana 20.septembrī. Es nebūtu domājusi, ka man nāksies citēt cienījamā Rubika kunga vārdus, bet tiešām tajā tekstā, ko mēs nupat uz ekrāna redzējām, ir divi gluži patiesi teikumi: “Ir laiks ļaudīm būt nopietniem, un ir jāizdara pareizā izvēle.” Toreiz tas notika 1991.gadā – tauta bija nopietna un izdarīja pareizo izvēli, ne to, ko Rubika kungs bija cerējis, bet pareizu gan. Tagad tik tiešām ir atkal tāds laiks, kad ir jābūt nopietniem un ir arī jāizdara pareizā izvēle.
Vēl kāda interesanta paralēle starp datumu, ko šodien mēs atzīmējam, un to 20.septembra datumu, kas mums vēl stāv priekšā. Toreiz Latvija nebija viena pati savā situācijā, savā apņēmībā un arī panāktajos rezultātos – mums blakus bija mūsu brāļu tautas lietuvieši un igauņi. Tāpat šī vēlme pēc brīvības un totalitārā žņauga nokratīšanas valdīja visā toreizējā Padomju Savienībā, ieskaitot Krieviju, kā nekā tie bija notikumi Maskavā, kas garantēja, ka augusta pučs tiešām neizdevās. Latvieši tātad tajā situācijā nebija vieni. Arī šodien izšķiršanās, kas mums stāv priekšā, notiek plašākā kontekstā. Latvija nav vienīgā kandidātvalsts šajā paredzētajā Eiropas paplašināšanās procesā, Latvija ir viena no 10 valstīm tajā. Mums blakus iet vēl deviņas citas. Šobrīd, kad mēs un mūsu tauta stāv izvēles priekšā, mēs konstatējam, ka savu izvēli jau ir deklarējušas astoņas no šīm desmit kandidātvalstīm. Vēl priekšā stāv tautas nobalsojums Igaunijā, un tur redzam pēc pēdējām aptaujām, ka jau 69% ļaužu atbalsta Igaunijas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES). Tad pati pēdējā būs Latvija.
Latvija interesantā kārtā atšķiras no citām kandidātvalstīm ar līdz šim ļoti zemo atbalstu pievienošanās ES. Ar lielo skaitu, ar lielo procentu, kas vēl nav izvēlējušies, kas nezin, kā šajā brīdī balsot un arī ar ievērojamu eiroskeptiķu skaitu. Man šķiet, ka mūsu liktenis 20.septembrī būs to rokās, kas šobrīd vēl nav izlēmuši, kas nav vēl pilnīgi droši par to, vai viņiem teikt “jā” vai “nē” šai Eiropas paplašināšanai, vai viņiem teikt “jā” vai “nē” par Latvijas dalību tajā.
Šajā sakarā man ir īpašs prieks sveikt šo izcilo grupu, kas te ir pulcējusies Rīgas pilī, jo jūsu rokās ir šī iespēja atlikušo nedēļu laikā turpināt dialogu ar Latvijas sabiedrību un, katram paužot savu personīgo viedokli un savu pārliecību, tomēr iespaidot veselu sabiedrības daļu, tos ļaudis, kas jūs pazīst, kas jūs ciena un kas jums uzticas.
Nupat ir publicēti interesanti aptaujas rezultāti, kas liecina, ka šajā svarīgajā vēsturiskajā lēmumā ļaudis visvairāk ļausies ietekmēties no saviem draugiem, radiem un pazīstamiem. Ir interesanti, ka šajā aptaujā nefigurēja tāds jēdziens kā sabiedrībā augsti cienītas, respektētas un mīlētas personības. Man šķiet, ka tas ir ļoti nozīmīgs jēdziens, ka tautā ļaudis ļoti labi zina, ko tas nozīmē un ka dziļā īstenībā tas atstās ārkārtīgi lielu iespaidu.
Mēs esam ar lielām grūtībām atguvuši gan savu neatkarību, gan demokrātisku iekārtu. Pie demokrātijas pieder viedokļu dažādība, tā pieļauj atšķirīgus viedokļus un iespēju katram paust savējo un kritizēt citus, kamēr vien, protams, tas notiek likuma un sabiedriskās pieklājības robežās. Demokrātija ir tāda iekārta, kur pārliecināšanai ir ļoti liels svars un ļoti liela nozīme. Kā notiek pārliecināšana, vai tā notiek uz faktu un zināšanu pamata? Daļēji, protams, ka jā. Ļaudīm ir nepieciešams zināms pamatinformācijas daudzums, pirms viņi varētu pretendēt par kaut ko lemt vai spriest. Bet ir ļoti labi zināms, ka psiholoģiski izšķiršanās brīdī noteicēja ir un paliek ļaužu sirds, noteicējas būs emocijas.
Lēmums nav nekad tīri intelektuāls, izņemot varbūt šahu spēlējot, lēmumam parasti nāk līdzi emocionāla slodze. Šī emocionālā slodze tātad nozīmē, ka jāizšķiras, kam es uzticos, kam es esmu gatavs ticēt. Es gribētu jūs aicināt, savu viedokli paužot, lūgt savus līdzcilvēkus ticēt ne tikai jums kā ļaudīm, kas bauda sabiedrības respektu un cieņu, bet es gribētu jūs lūgt un aicināt mudināt savus līdzcilvēkus, lai, lēmumu pieņemot, viņi ticētu sev, lai viņi ticētu savai tautai, savai valstij un tās nākotnei.
1991.gada augusta notikumi, kuru ainas mēs tikko redzējām videofilmā, mums atgādināja, cik ļoti toreiz tauta bija vienota nopietnu draudu un lielas nedrošības situācijā tamdēļ, ka tai bija pārliecība par savu taisnību, tai bija pārliecība par savu ceļu un tai bija drosme šim ceļam sekot. Toreiz pastāvēja reāli draudi un reālas briesmas. Šodien Latvijai un latviešiem reālas briesmas, paldies Dievam, nepastāv. Mūsu ienaidnieki esam vienīgi mēs paši, mūsu ienaidnieks ir vienīgi mūsu pašu bailes, mūsu nedrošība, mūsu neziņa, varbūt mūsu vilcināšanās pieņemt lēmumu un uzņemties par to atbildību. Varbūt jūs, dārgie klātesošie, varēsiet palīdzēt šiem mūsu tautiešiem, kam ir grūti izšķirties. Es kā psihologs varu ļoti just viņiem līdzi un simpatizēt, es ļoti labi zinu, cik ļoti grūti ir pieņemt lēmumus un par tiem atbildēt.
Es ceru, ka jums izdosies tuvāko nedēļu laikā palīdzēt daudziem, kam šajā ziņā ir grūtības, un nākt, protams, ne tikai ar argumentiem un faktiem un turpināt skaidrot tiem, kam vēl nav skaidrība, bet galvenokārt nākt ar savu sirdi, ar savu pārliecību, ar savu ticību Latvijai un ticību arī Eiropai, jo mūsu kopīgā Eiropa arī ir jēdziens, par kuru, man šķiet, mēs pārāk maz runājam. Eiropa ir mūsu īstās mājas, tās ir mūsu dvēseles mājas, tā ir mūsu vēsturiskā vieta. Mēs piederam Eiropai un, man šķiet, ka būtu tiešām skumji, ja pievienotos no 10 kandidātvalstīm deviņas, turpinot šo apvienošanās un paplašināšanās ceļu, kas integrētos Eiropā un turpinātu savu attīstību ekonomiski, sociāli, juridiski utt., veidotu tiesisku, demokrātisku un pārtikušu valsti, bet Latvija paliktu kā tāds anklāvs, kurā dzīvotu ļaudis, kas neuzticas saviem spēkiem, ļaudis, kam ir bailes no saviem lēmumiem, ļaudis, kas īsti nezina, ko viņi grib vai negrib. Man šķiet, ka tas būtu ļoti skumji.
Man kā prezidentei gribētos redzēt Latviju to valstu saimē, kas ir pilnas apņēmības uzņemties atbildību par savu nākotni, strādāt un grūti strādāt tās labā, darīt visu, kas ir vajadzīgs, lai uzlabotu tautas labklājību, lai nodrošinātu savas tiesības, lai sevi aizstāvētu, lai rastu sev sabiedrotos. Tas ir ceļš, kas mums stāv priekšā. Es aiz dziļas pārliecības redzu to ES valstu saimē. Es novēlu mums visiem labu izdošanos 20.septembrī, kas būs vēl viens datums mūsu tautas suverenitātes nostiprināšanas ceļā. Un es aicinu jūs visus tajā vakarā, kad mēs zināsim rezultātus, kopā ar mani pacelt glāzi šampanieša uz Latvijas nākotni.