Arī starptautisko attiecību un diplomātijas jomā veidojās kardināli atšķirīgas situācijas, kas ietekmēja Latvijas iespējas pasaules politikā. Viena otru nomainīja vairākas starptautiskās sistēmas. Pirmās būtiskās izmaiņas norisinājās Pirmā pasaules kara rezultātā. Noslēdzot šo karu de iure, uzvarētājas lielvalstis - ASV, Francija, Lielbritānija - Parīzes miera konferencē (1919) izstrādāja miera līgumus ar karu zaudējušajām Vācijas bloka valstīm. Līgumos fiksētie principi un normas noteica jauno pēckara starptautisko kārtību, kas visai ievērojami atšķīrās no tās, kāda dominēja līdz pasaules kara sākumam 1914.gadā. Vēstures literatūrā šo jauno kārtību parasti dēvē par Versaļas sistēmu. Pats svarīgākais tās elements bija Tautu Savienība – pirmā universālā starptautiskā organizācija, kurai vajadzēja kalpot kā miera garantam un augstākajai arbitrāžas instancei, īstenot kolektīvās drošības ideju, novērst agresiju un jūtami ierobežot spēka faktora nozīmi starptautiskajās attiecībās. Iedibināto starptautisko kārtību raksturoja arī Francijas un Lielbritānijas nosacīta hegemonija Eiropā, novājināta un sistēmas ietvaros nepietiekami integrēta Vācija, jaunās nacionālās valstis, kuru vidū bija arī Latvija, kā arī Padomju Krievijas, vēlāk Padomju Savienības izslēgšana no Eiropas politikas.
Versaļas sistēmas mūžs nebija garš, tā pastāvēja visai neilgi, tikai divdesmit gadus. Pakāpeniski nostiprinājās valstis (Vācija, PSRS u.c.), kas vēlējās iznīcināt šo sistēmu, arvien skaidrāk atklājās arī pašas sistēmas trūkumi un nepilnības. Tautu Savienība izrādījās samērā vāja institūcija, jo ASV atteicās tajā iestāties, bet Vācija un PSRS ilgstoši nebija tās dalībvalstis, un līdz ar to Tautu Savienība nespēja pildīt sev paredzētās funkcijas un uzdevumus. Starptautiskās kārtības vājumu noteica arī tās veidošanas īpatnības. Principi, uz kuriem tā balstījās, prasīja ievērot tautu pašnoteikšanās tiesības un, kur vien iespējams, noteikt valstu robežas pēc etniskām pazīmēm. Teorētiski šie nosacījumi bija izdevīgi Vācijai un atsevišķām citām valstīm, kas bija cietušas sakāvi Pirmajā pasaules karā. Taču attiecībā tieši pret šīm valstīm tie bieži tika pārkāpti, kas atstāja negatīvu ietekmi uz starptautisko attiecību attīstību 20.un 30.gados, un gala rezultātā noveda pie Otrā pasaules kara.
Pēc Otrā pasaules kara nacistiskās Vācijas sagrāve, tās bezierunu kapitulācija, Francijas un Lielbritānijas ietekmes drastisks kritums radīja Eiropā varas vakuumu, kā sekas bija Eiropas lomas strauja samazināšanās starptautiskajās lietās un spēku samēra kardināla maiņa visā pasaulē – par realitāti kļuva bipolārā starptautiskā sistēma. Starptautiskajā arēnā izteikti dominēja divas superlielvalstis – ASV un Padomju Savienība, kuru attiecības raksturoja asa konfrontācija. Par pasaules politikas galveno iezīmi kļuva Austrumu - Rietumu konflikts, kas izpaudās politiskā liberālisma un totalitāro sistēmu asā pretstāvē un konfrontācijā. Starptautiskajās attiecībās iestājās „aukstā kara” periods – ne kara, ne miera stāvoklis.
Vēstures literatūrā bipolāro starptautisko sistēmu bieži un pamatoti dēvē par Jaltas kārtību. Tieši Jaltas konferencē, kur 1945.gada februārī tikās tā sauktais „Lielais trijnieks” – ASV, Lielbritānijas un PSRS vadītāji, skaidri un nepārprotami tika iezīmētas jaunās pēckara kārtības kontūras, ko visspilgtāk raksturoja Eiropas sadale rietumu un austrumu ietekmes sfērās, Baltijai paliekot austrumu sfērā. Baltiešu cerības uz neatkarības atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara nepiepildījās.
90.gadu sākumā strauju demokratizācijas procesu rezultātā saira pasaules sociālisma sistēma, un vēstures ēnās nogrima Padomju Savienība. Beidzās „aukstais karš” un paplašinājās visu valstu sadarbības iespējas. Sabruka bipolārā starptautiskā sistēma un sāka veidoties jauna starptautiskā kārtība. Tagad pastāvēja vairs tikai viena superlielvalsts – ASV, kurai bija intereses visos pasaules reģionos un arī reālas iespējas tās aizstāvēt, lietojot militāru spēku. Taču starptautisko problēmu risināšanā būtiska, un arvien pieaugoša loma ir arī citām valstīm vai savienībām – Ķīnai, Krievijai, Eiropas Savienībai un Indijai. Starptautiskajos procesos un militāro konfliktu noregulēšanā nemitīgi palielinās arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas nozīme. ANO lomas pieaugums dod iespēju mazām valstīm, arī Latvijai darboties globālā mērogā kā līdzvērtīgiem, vismaz formāli, lielo valstu partneriem.
Dāmas un kungi! Minētie un raksturotie nozīmīgākie 20.gadsimta dramatiskie pavērsieni un izmaiņas starptautiskajā arēnā tieši ietekmēja un skāra Latviju, kuras vēsturē trīs svarīgākās robežšķirtnes šajā posmā nesaraujami ir saistītas ar Latvijas valsts likteni – neatkarīgas valsts izveidošanos, tās bojā eju un neatkarības atjaunošanu. Politisko neatkarību Latvija ieguva 1918.gada novembrī, bet padomju agresijas rezultātā 1940.gada vasarā to pazaudēja. Latvijas vēsturē iesākās trīs okupāciju periods - pirmo padomju okupāciju 1941.gadā nomainīja nacistu okupācija, kam 1944.-1945. gadā sekoja otrā padomju okupācija, kas ilga līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991.gadā.
Minēto starptautisko sistēmu ietvaros mainījās Latvijas starptautiski tiesiskais statuss. Versaļas sistēmā tā funkcionēja kā de facto un de iure neatkarīga valsts, izmantojot visas starptautiskā attiecību subjekta tiesības un apzinoties tā pienākumus. Latvijas okupācija un tās iekļaušana PSRS sastāvā radīja citu situāciju. Otrā pasaules kara gados un Jaltas kārtības ietvaros Latvijas valsts de facto ir iznīcināta un nebija rīcībspējīga. Taču kā starptautisko tiesību subjekts tā neizzuda un turpināja de iure pastāvēt, ko atzina vairāk nekā piecdesmit pasaules valstu, kas Latvijas okupāciju uzskatīja par nelikumīgu. Pēc neatkarības atjaunošanas mūsdienu starptautiskajā sistēmā Latvija no jauna atsāka pastāvēt kā de facto neatkarīga valsts, 1918.gadā nodibinātās Latvijas Republikas turpinājums.
Latvijas starptautiski tiesiskais statuss attiecīgajā starptautiskajā sistēmā noteica arī tās ārpolitiskās darbības iespējas, specifiku un galvenos virzienus. Starpkaru periodā Latvijas ārpolitiskās vadības un diplomātijas svarīgākais uzdevums bija nodrošināt un nostiprināt valsts neatkarību. Pēc sekmīgas iekļaušanās Eiropas suverēno valstu sistēmā Latvijas ārpolitikā izteikti dominēja konstruktīva pieeja un pozitīvi elementi - tā aktīvi darbojās Tautu Savienībā, izvirzīja dažādas starptautiska rakstura iniciatīvas, centās nostiprināt drošību Baltijas reģionā, uzturēt labas attiecības ar lielajām kaimiņvalstīm. Katrā ziņā Latvija nepiederēja pie tām jaunajām un mazajām valstīm, kuras īstenoja destruktīvu politiku, naidojās ar saviem kaimiņiem un destabilizēja starptautisko situāciju.
Latvijas kā mazas un militāri nenozīmīgas valsts iespējas reāli ietekmēt starptautiskos procesus Eiropā, to ievirzi un attīstības tendences tomēr bija gaužām niecīgas vai pat līdzinājās nullei. Lai gan Latvija, tāpat kā daudzas citas mazās valstis, bija vitāli ieinteresēta 1919.gada Parīzes miera konferencē noteiktā status quo saglabāšanā, protams, tā nevarēja aizkavēt spēka samēra maiņu par labu revizionistiskajām lielvalstīm – Vācijai un Padomju Savienībai. Nebija tās spēkos novērst arī Versaļas sistēmas krīzes padziļināšanos, kas iezīmējās 30.gadu vidū un otrajā pusē, nerunājot nemaz par iespējām aizkavēt tās sabrukumu, sākoties Otrajam pasaules karam. Neko šajā ziņā nemainītu Latvijas negaidītas aktivitātes vai diplomātiskas iniciatīvas Tautu Savienībā, ne arī ciešas un plašas sadarbības izvēršana ar citām Baltijas valstīm. Latvija varēja vienīgi mēģināt kāpināt abu kaimiņos atrodošos lielvalstu ieinteresētību Baltijas valstu neatkarības uzturēšanā. Taču arī tas bija gandrīz vai neizpildāms uzdevums, ņemot vērā Vācijas gatavību pie pirmās izdevības „iztirgot” Baltijas valstis Padomju Savienībai.
Neskatoties uz šādu situāciju, 30.gadu vidū bija vērojams visai spilgti izteikts Latvijas nozīmes un autoritātes pieaugums starpvalstu attiecībās, ko apliecināja Latvijas ievēlēšana uz trim gadiem Tautu Savienības Padomē par nepastāvīgo locekli. Latviju šajā institūcijā pārstāvēja Ārlietu ministrs Vilhelms Munters, kas bija spīdošs starptautisko attiecību analītiķis, daudzu tā laika diplomātu uztverē Tautu Savienības ideologs, bet galvenais - viņam bija savi priekšstati, sava koncepcija, sava vīzija, kā būtu iespējams nodrošināt mieru un stabilitāti Baltijas reģionā un visā Austrumeiropā. Tautu Savienības Padomē viņš pildīja dažādus pienākumus, kas bija saistīti ar Tautu Savienības mēģinājumiem noregulēt atsevišķus starptautiskos konfliktus. Tā 1937.gada septembrī Munteru iecēla par Tālo Austrumu komisijas vadītāju. Šīs komisijas uzdevums bija ierobežot Japānas un Ķīnas militāro konfliktu, kas bija izcēlies minētā gada jūlijā. Savukārt 1938.gada maijā Latvijas ārlietu ministrs vadīja arī Tautu Savienības Padomes 101. sesiju, kurā apsprieda vairākus svarīgus un aktuālus starptautiskās dzīves jautājumus, piemēram par dalībvalstu attieksmi pret Itālijas iekarojumiem Abesīnijā. Pieņemtie lēmumi, protams, atspoguļoja galvenokārt lielvalstu intereses, bet lielā mērā tie nebija pretrunā ar vairāku mazo valstu, arī Latvijas toreizējo nostāju.
Viss teiktais par Latvijas līdzdalību starptautisko organizāciju darbībā un globālajās aktivitātēs uzskatāmi apliecina, ka Latvija un citas Baltijas valstis starpkaru periodā bija vēstures subjekti, kas centās pielāgoties Eiropas lielvalstu politikas izmaiņām, mēģinot ievērot un uzturēt spēkā arī savas nacionālās intereses. Taču mazas un vājas valsts statuss nereti izšķirīgi ietekmēja Latvijas iespējas pilnā mērā noteikt savu likteni un veidot savu vēsturi. Starptautiskās krīzes apstākļos veidojās arī situācijas, kad Baltijas valstis faktiski kļuva par bandiniekiem lielvalstu politiskajās kombinācijās. Piemēram, liktenīgajos 1940. gada pavasara notikumos, kuru rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija zaudēja valstisko neatkarību, pašu Baltijas valstu nostājai, politikai un darbībai nebija īpaša liela nozīme. Viss lielā mērā bija atkarīgs no lielvalstu rīcības un darbības, bet baltieši, ja ko varēja, tad vienīgi izvēlēties cienīgāku kapitulācijas veidu.
Citiem vārdiem sakot, Latvijai bija grūti, tā faktiski nevarēja izvairīties no situācijām, kurās tā kļuva par lielvalstu politikas objektu. Galvenais iemesls - tās nedrošais ģeopolitiskais stāvoklis. Latvija atradās stratēģiski svarīgā telpā, kur sadūrās vairāku lielvalstu ( PSRS, Vācijas un Polijas) intereses. Gan Padomju Savienība, gan Vācija bija izteikti revizionistiskas valstis, kuru nolūks bija iznīcināt Versaļas sistēmu. Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarību apdraudēja lielākoties PSRS, kas nevēlējās samierināties ar šo teritoriju zaudēšanu pēc Pirmā pasaules kara. Tikpat bīstama Baltijas valstīm bija arī Vācijas politika, kuras galvenais mērķis starpkaru periodā bija nepieļaut status quo nostiprināšanos Austrumeiropā, lai saglabātos iespējas, ja tas būs nepieciešams, izdarīt varbūtējus pārkārtojumus Baltijas telpā.
Pēc Otrā pasaules kara, pastāvot Jaltas kārtībai, Latvijas situācijas savdabību raksturoja lielais trimdinieku skaits un divu atšķirīgu pārstāvniecību – Padomju Latvijas un Latvijas Republikas - izvērstā savstarpēji sīvi konkurējošā darbība starptautiskajā arēnā. PSRS sastāvā atrodošās Padomju Latvijas Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums bija stiprināt padomju okupācijas režīmu, šķelt ārzemēs dzīvojošos latviešus un pārliecināt starptautisko sabiedrību un starptautiskās institūcijas par Latvijā notikušo pārmaiņu „likumību”. Taču panākumi bija visai pieticīgi, jo vadošās Rietumu lielvalstis vairāk vai mazāk konsekventi turpināja Baltijas valstu inkorporācijas PSRS sastāvā neatzīšanas politiku. Visu piecdesmit gadu garumā ASV ne de facto, ne de iure neatzina Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai un regulāri pauda atbalstu Baltijas tautām. Lielbritānijas pieeja bija salīdzinoši diplomātiskāka, piekāpīgāka un arī izdevīgāka Padomju Savienībai, jo nebija tik asa un nosodoša. Taču arī oficiālā Londona nepakļāvās padomju spiedienam, tā vienmēr uzsvēra un pasvītroja, ka Padomju Savienības rīcību Baltijas valstīs atzīst de facto, bet neatzīst de iure.
Par Latvijas valsts tiesisko statusu un faktiskās neatkarības atjaunošanu ļoti ierobežotos starpvalstu attiecību ietvaros pēc Otrā pasaules kara turpināja cīnīties nedaudzie Latvijas Republikas diplomātiskie pārstāvji. Līdz 1963.gadam Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu vadīja sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, kuram bija piešķirtas Latvijas Ministru kabineta 1940.gada 17.maija ārkārtējās pilnvaras, bet viņa pēcteči šajā amatā bija Arnolds Spekke un Anatols Dinbergs. Laikā no 1946.gada maija līdz 1990.gada aprīlim tika sasauktas 17 Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju sanāksmes un apspriedes, kurās izstrādāja darbības stratēģiju, lai nodrošinātu valsts neatkarības de iure saglabāšanu.
Cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu aktīvi un efektīvi iekļāvās arī latviešu trimdas organizācijas ārzemēs, veicinot tādejādi Baltijas jautājuma aktualizāciju starptautiskajās attiecībās. Vislielākā nozīme bija 1956.gadā nodibinātajai augstākajai trimdas latviešu pārstāvniecībai – Pasaules brīvo latviešu apvienībai, kuras neskaitāmās dažāda rakstura aktivitātes līdz 1990.gadam bija vērstas uz to, lai pasaules sabiedrība neaizmirstu, ka Baltijas valstu neatkarība ir zaudēta Otrā pasaules kara rezultātā un joprojām nav atjaunota.
Pēc neatkarības atgūšanas 1990./1991. gadā, Latvijas ārpolitika, lai pārvarētu valsts ģeopolitisko nedrošību un izvairītos no Krievijas tvēriena, bija vērsta uz ciešu integrēšanos Rietumu pasaules drošības, politiskajās un ekonomiskajās struktūrās. Izvirzīto ārpolitikas stratēģisko pamatmērķi izdevās sasniegt 2004.gada pavasarī, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un iekļāvās Ziemeļatlantijas līguma organizācijā, nostiprinot savu valstisko neatkarību un iegūstot stabilas garantijas tās neatgriezeniskumam. Latvija ir ieinteresēta stiprā, efektīvā un vienotā Eiropā, kuras pamats, balstoties uz solidaritātes principu, ir vienlīdzīgu valstu savienība, katrai valstij saglabājot savu vēstures un kultūras pieredzi.
Nepilnos desmit gados, kas pagājuši kopš vēsturiskā 2004.gada pavasara, Latvija nostiprinājusi un pilnveidojusi sadarbību ar Eiropas savienību un gatavojas 2014.gadā iestāties eiro zonā. Latvija ir devusi savu artavu, lai vienoti un efektīvi darbotos Ziemeļatlantijas līguma organizācija, izvērsusi ciešu transatlantisko dialogu, īpašu uzmanību veltījot stratēģiskās partnerības padziļināšanai ar ASV. Latvija aktīvi sadarbojās ar Baltijas jūras reģiona valstīm, veicinot reģiona attīstību un konkurētspēju. Latvijas interesēs ir uzturēt labas kaimiņattiecības ar Krieviju, taču kopumā abu valstu attiecības joprojām raksturo visai pretrunīgas tendences.
Neapšaubāmi, ka pēdējos gados, pateicoties lielā mērā ārlietu resora un citu institūciju sekmīgai darbībai, ir vērojama Latvijas starptautiskās lomas palielināšanās. Latvija piedalās starptautiskajās miera misijās, līdzdarbojās reformu īstenošanā Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstīs. Patlaban norisinās darbs pie Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē prioritāšu definēšanas. Kā viena no šādām prioritātēm 2015.gada pirmajā pusē, kad Latvija būs Padomes prezidējošā valsts, izvirzīta Eiropas Savienības attiecību veicināšana ar Austrumu partnerības valstīm. Latvija vēlas 2015. gada pirmajā pusē sarīkot Rīgā Austrumu Partnerības samitu.
Pilnveidojas un palielinās arī Latvijas sadarbība ar Apvienoto Nāciju Organizāciju. Par to liecina Latvijas premjera Valda Dombrovska un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra Bana Kimūna tikšanās šā gada maijā. Kad Latvija būs Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts, tās uzdevums būs arī koordinēt Eiropas Savienības sadarbību ar Apvienoto Nāciju Organizāciju. Latvija ir izvirzījusi savu kandidatūru arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 2014. gada vēlēšanām.
Paldies par uzmanību!