Valsts prezidentes apsveikuma runa dzejnieka Imanta Ziedoņa 70.gadskārtā Rīgas Latviešu biedrības namā, 2003.gada 2.maijā
Augsti godātais jubilār,
Mīļā Ausma,
Augsti godātais Ministru prezident,
Godātie ministri,
Izcilā publika,
dāmas un kungi,
Imanta draugi, radi un cienītāji!
Man patiesi ir ārkārtīgi liels prieks, ka Imanta Ziedoņa jubileja ir laimīgi sakritusi ar manas prezidentūras laiku. Man ir tā privilēģija viņu sveikt kā Valsts prezidentei un pateikt pavisam oficiāli no šī amata augstumiem, ka Imanta Ziedoņa personā mēs visi latvieši, visi Latvijas iedzīvotāji sveicam mūsu kultūras retumu, dārgumu un bagātību. Tas mums ir tikpat vērts un vēl vērtīgāks par to, ko sapelnām kā iekšzemes kopproduktu, par to bagātību, ko eksportējam uz ārvalstīm, kā visas citas bagātības, uz kurām tiecamies.
Imants Ziedonis savā personībā iemieso to, ko katrs latvietis tur kā vērtību – tas ir cilvēks, personība, kas nav aizvietojams, kas ir unikāls, kuram nav līdzinieka, bet kas ar savu ģēniju, savām dāvanām ir spējis sasniegt varbūt vairāk latviešu sirdis nekā jebkurš cits. Jo Imantā mēs sveicam ne tikai izcilu dzejnieku, kas gadu simtiem būs latviešu dzejas antoloģijās, tādu, kas droši vien kaut kad rotās eiro naudas zīmes latvisko pusi blakus Latvijas brūnaļai un citām latviskām atpazīšanas zīmēm. Viņu vēl ilgi skolēniem būs jāmācās no galvas, vidusskolēniem jāraksta domraksti, jauniem dzejniekiem būs jāmēģina viņu imitēt un pārspēt, un es ļoti ceru, ka daudzi doktorandi pievērsīsies viņai izcilajai intelektuālajai kvalitātei. Protams, izcila ir viņa daudzveidība – viņš ir ne tikai dzejnieks, bet arī rakstnieks, kā epifāniju autors arī jauna žanra izgudrotājs, filmu scenāriju autors. Viņš ir sadarbojies ar mūziķiem – gan nopietniem, gan tādiem, kas ir lepojušies ar to, ka sasniedz visplašākās publikas prātus un sirdis. Viņš ir bijis neskaitāmu sabiedrisku pasākumu izgudrotājs, autors un virzītājs, līdzdarbinieks, un viņa aktivitātes ir skārušas patiesi tik daudz ļaužu, ka man patiesi sāp sirds, ka tik daudzi, ar kuriem viņa mūžs ir saskāries, šeit fiziski nevar būt klāt. Man sāp sirds par to, ka Rīgas pilī ir divas lielas un skaistas zāles, kas stāv tukšas un neizmantotas, jo valsts nav spējusi atrast līdzekļus, ar kuriem tās saremontēt. Šovakar tās mums ļoti būtu bijušas nepieciešamas, bet es priecājos par to, ka caur televīzijas ekrāniem šī jubileja nonāks pie daudziem skatītājiem Latvijā, un daudzi varēs būt klāt domās un savā sirdī.
Es ceru, ka dienās daudzi doktorandi rakstīs disertācijas par daudzām tēmām, ko Imanta mūžs ir pelnījis. Man pašai, ja būtu otrs mūžs dzīvojams, būtu paticis rakstīt par to, kā viņš savā dzejā sasaucas vienādi izcili un spoži ar mūsu rakstītās literatūras vēsturi un arī ar šo plašo un nepārzināmo mutvārdu literatūras mantojumu. Imanta Ziedoņa dzeja ir tiešs tautasdziesmas turpinājums un atbalss, un tā ir arī augsti literāra, augsti intelektuāla, tā ir dažādu filosofisku strāvojumu atspulgs. Vairāk par visu es viņa darbos saskatu šamaņa un burvja atspulgu, jo bieži tie ir kā buramvārdi – tur ir piena vārdi un asins vārdi, maizes vārdi un akmens vārdi, spēka vārdi un vājuma vārdi, cerību vārdi un tādi vārdi, kas liek mums atcerēties, kas mēs esam kā nācija, kā cilts un kā tauta. Par visu to es vēlētos pateikt Imantam no sirds visdziļāko paldies un pateicību par to, ka man ir izdevies kādu laiku ar viņu būt un strādāt kopā, paldies par to, ka varu viņu uzskatīt par draugu. Lai Dievs viņam dod daudz spēka un veselības, un daudz radošu gadu!