Francijas pavasaris

2007. gada pavasaris Latvijas vēsturē paliks kā ”Francijas pavasaris”. Tas būs laiks, kas ļaus izplaukt franču kultūras puķēm – koncertiem, grāmatām, izstādēm, diskusijām, cirka izrādēm – visā savā krāšņumā zemē, kas ir Francijas māsa demokrātiskajā Eiropā. Kultūra un māksla ir civilizācijas augstākie sasniegumi, kas pārdzīvo sava laika impērijas, režīmus, politiķus, laika un telpas rāmjus. Eiropas tautu identitāšu kopums ir tas, kas veido Eiropas tēlu, un dažādība ir Eiropas spēks.   Esmu pateicīga savam labajam kolēģim Francijas prezidentam Žakam Širakam par viņa atvērtību un entuziasmu, mums kopīgi 2001. gadā aizsākot ideju par Latvijas kultūras festivāla „Pārsteidzošā Latvija” rīkošanu Francijā 2005. gada rudenī un tagad – franču kultūras pavasari Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Paldies arī Francijas Eiropas lietu ministrei Katerīnai Kolonā, pilsētu mēriem, kā arī visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kuru sirdīs un prātos šo gadu laikā ir dzimuši neskaitāmi latviešu – franču kultūras un ekonomikas sadarbības projekti.

 

Francijas un Latvijas zemes gadsimtiem cauri ir vienojuši ideju, tirdzniecības un kultūras tilti. Lai minam pāris spilgtu piemēru, kas ir tam liecinieki: 1847. gadā Rīgā uz neplānotu koncertu iegriežas Hektors Berliozs, 20. gadsimta sākumā inteliģences un mākslinieku iedvesmotāja ir Parīze, padomju okupācijas laikā intelektuāļu grupa, ko specdienesti nodēvē par „Franču grupu”, tiek izsūtīta uz Sibīriju tikai tāpēc, ka sanāk kopā, lai lasītu franču literatūru. Brālības, vienlīdzības un brīvības ideāli pēc Lielās Francijas revolūcijas guva atsauksmi lasošo latviešu zemnieku vidū - tie gadu desmitu laikā deva iedvesmu gan brīvības centieniem, gan tautas identitātes apziņai, savas tautas kultūras un sabiedriskajiem procesiem. Īpaša ir ne vien kultūras un sabiedrisko, bet arī valstisko saišu vēsture starp Latviju un Franciju, jo abu valstu attiecības jau no pašiem Latvijas valstiskuma pirmsākumiem, beidzoties Pirmajam pasaules karam, ir bijušas balstītas uz kopējām vērtībām, savstapēju uzticību, atbalstu un ieinteresētību. Gan starpkaru posmā, gan tagad, pēc neatkarības atjaunošanas, Latvija ir saņēmusi no Francijas ievērojamu atbalstu. 1921. gadā tieši Francija aicināja pārējās Eiropas valstis atzīt de iure jauno Latvijas valsti. Latvijas tauta ir pateicīga Francijai, ka tā neatzina padomju varas okupāciju un Latvijas inkorporāciju PSRS, tādējādi nodrošinot to, ka pēc 1991. gada Latvija varēja savas attiecības ar Rietumu pasauli atjaunot, nevis dibināt no jauna.

 

Principi, kas veidojuši Francijas nāciju, joprojām ir svarīgi arī jaunajai Eiropai kopumā. Robēra Šūmaņa intelektuālais ieguldījums ir bijis par pamatu jaunās Eiropas brīvības, taisnīguma un savstarpējās solidaritātes principu iedzīvināšanai. Mēs pagājušajā gadsimtā ilgi esam bijuši šķirti viens no otra ar „Dzelzs priekškaru”, bet mēs esam vienas un tās pašas vēstures, vienas un tās pašas kultūras – Eiropas vēstures, Eiropas kultūras – daļa. Latvieši un citas nācijas nekad nav pametušas Eiropu, mēs vienmēr esam bijuši un esam joprojām. Eiropa ir mūsu kopējā dzimtene, tā gaida mūs visus, lai mēs kopīgi veidotu mūsu nākotni. Skaistu pavasari Francijai, Latvijai, Eiropai!

 

 

Vaira Vīķe-Freiberga,

Latvijas Republikas

Valsts prezidente