Savā uzrunā klātesošajiem Valsts prezidents norādīja: "1941.gads bija traģisks gads Latvijas valstij. Pēc staļiniskajām represijām sekoja holokausts. Latvijas valsts pazaudēja gandrīz visu savu ebreju kopienu – aktīvu, valstij ļoti lojālu kopienu. It kā noslaucīja no zemes virsas. Šodien mēs stāvam tieši tajā vietā, kur tika nodedzināta sinagoga – ticības templis. Bet mēs reizē atceramies arī Biķerniekus, Rumbulu, Šķēdi un citas vietas, kur notika zvērības. Neviens no upuriem nav aizmirsts, un mēs nedrīkstam aizmirst nevienu – ne tos, kas tika zvērīgi nogalināti, ne tos, kas spēja stāties pretī ļaunumam, un tie ir ebreju glābēji. Jo varbūt tā ir vērtīgākā ziņa no tiem laikiem, ka bija cilvēki, kas varēja stāties pretī ļaunumam, lai gan ļaunums bija pārspēkā."
Valsts prezidents izteica pateicību visiem tiem, kas ir pētījuši holokaustu Latvijā un ir saglabājuši piemiņu, jo tā ir Latvijas valsts kopējā vēsture, kas ir jāatceras šodien un jāstāsta nākamajām paaudzēm.
