Sanāksmes atklāšanas dienā notika divas plenārsesijas, no kurām pirmā bija veltīta diskusijām par enerģētiku, bet otrā – par migrācijas jautājumiem. Pirmajā diskusijā valstu prezidenti bija vienisprātis par to, ka enerģētiskā drošība ir Eiropas Savienības (ES) viens no vājākajiem pīlāriem, kas, jo īpaši Ukrainas notikumu iespaidā, liek daudz straujāk domāt par enerģētiskās neatkarības palielināšanu, piegādes risku diversifikāciju, infrastruktūras paplašināšanu un sakārtošanu energoresursu uzkrāšanas un piegādes nodrošināšanai.
Diskusijā valstu prezidenti izklāstīja savu redzējumu par enerģētiskās neatkarības paplašināšanu savās valstīs un reģionos, kā arī uzsvēra, ka ES vadošajām institūcijām ir nekavējoši jāiesaistās šo jautājumu risināšanā, jo ziemas tuvošanās un situācija Ukrainā, kā arī sešu ES dalībvalstu simtprocentīga atkarība no Krievijas gāzes var radīt neprognozējamu situāciju Eiropā. Tāpat valstu vadītāji uzsvēra energoefektivitātes nozīmi un atjaunojamo energoresursu lietošanas nepieciešamību. Latvijas Valsts prezidents atzīmēja, ka atjaunojamo energoresursu īpatsvaram būtu jābūt tādā apjomā, kas nepazemina valstu konkurētspēju kopumā, īpaši akcentējot ražotāju atkarību no resursu cenām, kas jau šobrīd daudziem radījis ļoti sarežģītu situāciju.
Sarunā tika minētas arī alternatīvās energoresursu piegādātājvalstis, starp kurām nākotnē Eiropai nozīmīgas varētu būt Amerikas Savienotās Valstis (ASV), kuras jau šobrīd aktīvi izskata iespējamos ceļus sašķidrinātās gāzes piegādei. Šai kontekstā Valsts prezidents Andris Bērziņš informēja kolēģus par nesen notikušo viņa vizīti ASV Teksasas štatā (Hjūstonā), kur plašās diskusijās tika pārrunāti jautājumi par ASV nākotnes iesaisti Latvijas un Eiropas energoapgādē un uzņēmumos, tai skaitā, iespējām izskatīt „Latvijas Gāzes” pārdošanā izlikto akciju iegādi no „EO.N Ruhrgas”.
Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pauda aicinājumu mazāk runāt teorētiski, bet rīkoties nekavējoši, lai panāktu enerģētisko neatkarību no Krievijas. Jo īpaši kaimiņvalsts prezidents aicināja Eiropas Komisiju būt aktīvākai šajos jautājumos. Savukārt, Somijas prezidents Sauli Nīnisto, piekrītot, ka enerģētiskā drošība ir Eiropas vājākais stūrakmens, piebilda, ka arī pati piegādātājvalsts ļoti lielā mērā ir atkarīga no Eiropas, kas patērē tās enerģētiskos resursus.
Savukārt Latvijas Valsts prezidents uzsvēra, ka būt patiesi neatkarīgiem, pirmkārt, nozīmē pašiem paplašināt savu ražošanas bāzi enerģētikā un pievērsties zemes dzīļu izpētei, kas pilnībā attaisnojusies ASV, padarot to par pasaules lielāko gāzes atradņu īpašnieci. „Ja nerīkosimies paši un nepiesaistīsim pasaules tehnoloģiski attīstītākos uzņēmējus izpētes procesos, mēs vienmēr būsim no kāda atkarīgi. Ja ASV uzņēmēji ienāktu Eiropas enerģētikas tirgū, tas palīdzētu stabilizēt situāciju un mazinātu bažas par vienu monopolvalsti,” piebilda Andris Bērziņš.
Otrajā sanāksmes daļā, pārrunājot jautājumus par migrācijas ietekmi uz konkrētām ES valstīm un ES kopumā, prezidenti uzsvēra gan to, ka Eiropas attieksme pret legāliem imigrantiem vienmēr ir balstījusies uz cilvēktiesībām, drošību un tiesiskumu, gan to, ka šī brīža situācija Eiropas dienvidos ieplūstot nelegālo imigrantu straumei, daudz vairāk ir saistīta arī kriminālo grupējumu rīcību attiecībā pret bēgļiem, kas vēlas nonākt labākos dzīves apstākļos. Tāpat tika uzsvērts, ka cilvēku migrācija nav tikai humanitāra, bet arī politiska problēma, kādēļ arvien populārākas Eiropā kļūst ekstrēmistu veidotas politiskas grupas, kā arī palielinās terorisma draudi. Attiecībā uz iespējamo ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas instrumentu piesaisti identificēto ES ārējās robežas stiprināšanas pasākumu atbalstam, piemēram, FRONTEX Aģentūras spēju stiprināšanai, tika uzsvērta ES iekšlietu un ES ārējās darbības instrumentu koordinācijas nepieciešamība.
Pārrunājot migrācijas jautājumus, tika skarta arī situācija Ukrainā, kuras rezultātā no kara skartajiem apgabaliem jau šobrīd Eiropas virzienā plūst arvien vairāk bēgļu, jo īpaši austrumu reģionos. Šiem cilvēkiem ir jāpalīdz integrēties, vienlaikus esot gataviem situācijai, ka bēgļu skaits arvien pieaugs. Polijas un Latvijas prezidenti arī uzsvēra, ka daudzu Austrumeiropas valstu lielākā problēma ir cilvēku izbraukšana, nevis iebraukšana, kas tās krasi atšķir no Rietumeiropas.
