(nolasa valsts prezidenta padomnieks Antonijs Zunda)
Augsti godātais Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja kungs!
Rabīni!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Šodien mēs visi esam sanākuši kopā šeit pie lielās kora sinagogas Gogoļa ielā drupām, lai atcerētos tos upurus, kas nacistu okupācijas periodā gāja bojā holokaustā. 1941.gada 4.jūlijā šajā vietā notika briesmīgs noziegums. Tika nodedzināta sinagoga un kopā ar to dzīvi cilvēki. Šis traģiskais notikums bija ievads holokausta šausmām Latvijā. Daudzi tūkstoši cilvēku tika nogalināti Rumbulā, Biķernieku mežā, Liepājā, Daugavpilī un citās vietās. Holokausts bija drausmīga ebreju tautas, visas Latvijas traģēdija.
Šogad apritējuši jau vairāk nekā 60 gadi kopš tālajiem, to dienu traģiskajiem notikumiem. Aizvadītie gadi varbūt mazinājuši sāpes, bet nekas nespēs izdzēst no cilvēku atmiņas šos noziegumus. Tieši šodien holokausta upuru piemiņas dienā, es aicinu visus dziļāk ieskatīties sevī, ne tikai, lai atcerētos, bet arī lai saprastu, kas Latvijā notika nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, kādi noziegumi tika pastrādāti.
Holokausts vienmēr būs kā bieds, kā atgādinājums, kā brīdinājums cilvēcei par to, pie kā var novest ļaunums un aizspriedumi attiecībās starp tautām. Holokausts mums visiem liek būt modriem.
Godinot holokausta upurus, apliecinot līdzjūtību ebreju tautai tās sēru dienā, aicinu visus ne vien pieminēt nevainīgos upurus, bet arī pielikt spēkus cīņā pret vardarbību un aizspriedumiem, lai nekad nekas līdzīgs nākotnē neatkārtotos un ļaunuma spēki nevaldītu par mums. Mūsu visu pienākums šodien ir lūgt par bojā gājušo dvēselēm, lai tās rod mieru.