VALSTS PREZIDENTES RUNA XXIII VISPĀRĒJOS DZIESMU SVĒTKOS MEŽAPARKĀ,
2003.GADA 6.JŪLIJĀ
Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Valmierā,
Abas dzied vienu dziesmu,
- Vai tās vienas mātes meitas?
Viena to dzirdējusi no savas mātes, otra – no savas mātes, bet abas mātes – atkal no kādas attālas ciltsmātes, kas abām bijusi kopīga.Abas dzied vienu dziesmu, abas dzied tautas dziesmu. Dzied viņu no Kurzemes siliem līdz Latgales ezeriem, no leišmales līdz igauņu robežām. Dzied vienu dziesmu, dzied mūsu dziesmu.
Dziesmā zem Līgo karoga pirms 130 gadiem latviešu dziedātāji sāka sevi apzināt par kopēju tautu, kas sapņoja par savu nāciju un kam sapnis par savu valsti bija vēl kaut kas tāls un ļoti grūti iedomājams. Šodien mēs stāvam zem sava nacionālā karoga savā zemē un valstī, bet Dziesmu svētki atkal mums ir izdevība apzināties to, kas mēs esam, kurp gribam doties, kādi vēlamies būt. Kas mēs esam ar to, ko esam mantojuši no pagātnes? Viens, ko esam mantojuši, ir mūsu dziesma. Kā tauta, kas tik daudz ir pārcietusi, varēja sacerēt tik skaistas dziesmas?
Mirst mērī, kauj karā
Manus baltus bāleliņus;
Viena pati palikusi
Kā eglīte izdzenīta.
Bet tā viena pati zināja vēl dziesmu, tā viena pati bija spējīga to nodot nākamām audzēm. Kā tauta, kas tik grūtus gadsimtus bija apspiesta, varēja tik daudz dziesmu sakrāt? Tas tamdēļ, ka dziesmā tā rada remdinājumu un mierinājumu:
Teic dziesmiņu, sērdienīte,
Tu dziesmiņu daudz zināji,
Ne tev tēva, ne māmiņas,
Dziesmiņās remdējies.
Dziesma pauž pasaules redzējumu, dziesma izsaka tās vērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Dziesmas pašā pamatā ir cilvēks kā pašvērtība, personība kā dzīves jēgas nesēja, ar savu raksturu, ar savu tikumu:
Balta eimu, balta teku,
Kā saulīte vizēdama.
Vai tādēļ mella iešu
Ka es biju sērdienīte?
Dziesma bija bagātība tiem, kam citas bagātības nebija, un to ne kungi, ne ķeizari, nekādas varas nevarēja atņemt:
Dziedādama vien staigāju,
Sīvus kungus klausīdama,
Lai es savas asariņas
Dziesmiņās remdināju.
Latviešu dziesma pauž saskaņu ar dabu un pasauli, tā ir latviskās kultūras pamats. Dziesma pauž iekšējo harmoniju un pašapziņu, un tās radošā izsmalcinātība ir latviskā gara kvintesence.
Es piedzimu māmiņai,
Kad dziedāja lakstīgala:
Netrūkst dziesmu man dziedot,
Ne valodu runājot.
Skaista dziesma ir greznība, ko latvietis var dāļāt ar brīvu roku, jo vienmēr tā atjaunojas, nekad tās nepietrūkst:
Dziedādama es uzkāpu
Baltābola kalniņā,
Lai bierst manas greznas dziesmas
Baltābola ziediņos.
Dziesma atmodina apziņu, dziesma un palīdz saskatīt skaistumu -
Pļavas dziesmu nodziedāju,
Par pļaviņu pāriedama;
Man piebira pilnas kurpes
Zilu ziedu, zelta rasas.
Jau sen, sen pirms Dziesmu svētkiem dziedāja latvieši pulkos un veselos karogos:
Trīs karogi meitu gāja
Pa lielo tīrumiņu,
Trīs gadiņi zeme raud
Meitu kara gājumiņ’.
Tas ir prieks pašam dziedāt, tas ir prieks dziedāt kopā ar citiem, bet kas gan var būt lielāks prieks nekā dziedāt un piedalīties latviešu dziesmu svētkos?
Dzied', māsiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēšu,
Es pret tevi gavilēšu,
Skaņu balsi rādīdama.
Dziesma ir mūsu tautas kopēja elpa, tā ir mūsu tautas kopīgais sirdspuksts, tā ir mūsu sirdsapziņa. Dziesmā mēs esam bagāti, dziesmā mēs esam skaisti, dziesmā mēs esam vienoti un savā vienotībā stipri. Mēs dziedam, lai paši sev nepazustu, mēs dziedam, lai mēs viens otram vairs nepazustu, mēs dziedam, lai nepazustu pasaules vējos.
Es mazaja dziedātāja,
Es vidū stāvētāja,
Lai balsiņis līdzi skan
Ar citāmi māsiņāmi.
Un tā mazā māsiņa būs no tiem ļautiņiem, kas ir runātāja, dziedātāja, tad viņai nebūs jābaidās par to, ka viņa pasaules vējos paliks nedzirdēta un nepamanīta, atliek tikai būt tādai, kāda viņa ir.
Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Valmierā,
Abas dzied vienu dziesmu,
- Abas dzied mūsu dziesmu. Dziedāsim savu dziesmu, būvēsim savu valsti, darīsim savu darbu ar Dieva palīgu.
Dievs, svētī Latviju!