Ketrīnas Ričardsones lekcija „Zaļā izaugsme – veiksmes atslēga ekonomikas atveseļošanai globālo dabas resursu trūkuma laikmetā: jaunā Dānijas enerģētikas stratēģija” notiks no pulksten 10:30 līdz 12:00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
Lekcija būs noderīga ikvienam, kas interesējas par zaļo ekonomiku un klimata pārmaiņu politikas īstenošanas idejām un iespējām. Lekciju klausīties aicināti politikas veidotāji, valsts un privātā sektora institūciju vadītāji un speciālisti, eksperti, studenti un mediju pārstāvji, kas interesējas par atjaunojamiem energoresursiem un to izmantošanu ekonomikas izaugsmei. Lekcija notiks angļu valodā.
Savukārt no pulksten 16:00 – 17:15 notiks interneta tiešraides diskusija Latvijas Universitātē „Ilgtspējīgs patēriņš krīzes ēnā: laba ideja, bet cik reāla?”. Interneta tiešraidi varēs noskatīties Latvijas Universitātes portālā, Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas mājas lapā un portālā scenāriji.lv.
Videodiskusijā līdz ar Ketrīnu Ričardsoni piedalīsies „Providus” pētnieks Reinis Āboltiņš, „Data Serviss” vadītājs Gatis Bolinskis, vides eksperts Ojārs Balcers un Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis. Diskusiju vadīs Valdis Melderis.
Interneta tiešraides laikā tiks diskutēts par šādiem jautājumiem:Ilgtspējīgs patēriņš - enerģijas, pārtikas, ierīču, sadzīves preču - vairs nav tikai ļoti turīgu cilvēku šaura slāņa iespēja. Daudzas pasaules valstis aktīvi iesaistās savu iedzīvotāju un organizāciju motivēšanā, izvēloties ilgtspējīgas, energoefektīvas preces un ražošanas risinājumus – ir radītas daudzveidīgas tehnoloģijas, kā arī finanšu atbalsta mehānismi. Tomēr joprojām ilgtspējīga patēriņa ieradumu izplatība ir lēna. Pamatojums – nauda un tehnoloģijas ir pieejamas (arī Latvijā), bet cilvēki un organizācijas minstinās un kūtri pieņem jaunus risinājumus.
Kur meklējama problēma? Daži saka, ka neilgtspējīgi risinājumi, vismaz īstermiņā, joprojām ir lētāki. Cilvēki savā vairumā nedomā tālāk par gadu vai diviem, savukārt ilgtspējīgu patēriņa risinājumu efektivitāte un atdeve ir ilgāka laika jautājums, tādēļ tas ir grūtāk izprotams. Citi saka, ka pastāvošie ieradumi ir ar milzīgu inerci, kompleksi iesakņoti ikdienas rutīnās un tādēļ grūti maināmi.
Ilgtspējīgo patērētāju grupas vēl ir šauras un nekalpo kā pārliecinošs piemērs. Jaunu paradumu (piemēram, atkritumu šķirošana, veselīgs dzīvesveids, pārdomātas transporta izvēles) apgūšana ir lēna. Vēl citi apgalvo, ka krīzes laikā ir daudzi citi, daudz aktuālāki jautājumi, par kuriem lauzīt galvu.
Ko rāda sabiedriskās domas un vērtību orientācijas pētījumi? Cik lielā mērā un tieši ko mēs varam mācīties Latvijā (ko pārņemt, no kā izvairīties) no mūsu skandināvu kaimiņiem? Saprotot, ka ilgtspējīgs patēriņš idejiski ir pareiza izvēle, cik reālistiski ir gaidīt, ka to izvēlēsies Latvijas vidējais iedzīvotājs?